Juris Svētkos (1)

Palielināt / Enlarge

Ave Sol mākslinieciskais vadītājs Andris Veismanis diriģē visus trīs profesionālos korus: Ave Sol, Latvijas Radio kori un Valsts Akadēmisko kori „Latvija“. FOTO Jānis Pipars, Latvijas Nacionālais kultūras centrs.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Arturs Jansons un Juris Ķeniņš savās „pirmklasīgajās“ sēdvietās tuvu pie altāra, tomēr aiz koristu mugurām. FOTO Māra Ķeniņa.

Palielināt / Enlarge

Garīgās mūzikas koncerts Rīgas Domā. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Dzied Rīgas Doma Koŗa skolas izcilais meiteņu koris „Tiara“, diriģente Aira Birziņa. FOTO Jānis Pipars, Latvijas Nacionālais kultūras centrs.

Palielināt / Enlarge

Garīgās mūzikas koncerts Rīgas Domā. FOTO Jānis Pipars, Latvijas Nacionālais kultūras centrs.

Palielināt / Enlarge

Garīgās mūzikas koncerts Rīgas Domā. FOTO Ojārs Greste.

Piektdien, 30. jūnijā, pamodos, dziedot Lolitas Ritmanes / Andra Ritmaņa Šodien ir svētku diena. Ilgi gaidītie svētki ir klāt, un šodien dodamies uz tiem. Ne tikai svētki, bet 150gades svētki. 150 gadi kopš Auseklis, pirmajos svētkos ierodoties pušķotā laivā kā tenors no Lielvārdes, rakstīja: „Lepnās Rīgas vārti atvērās, viņas palodas pacēlās, un – nievātā tauta caur tiem iegāja. Rīga nodimdēja, Māras baznīca notrīcēja.“ Protams, vispirms jānorāda izturība ne pušķotā laivā, bet garā lidojumā, Frankfurtes neveiklā lidostā ar vairākiem aizkavētiem lidojumiem.

Lidmašīnā bija vairāki latvieši, bet ne pietiekami liels skaits, lai sāktu dziedāt kā Rīgas 11. tramvajā uz Mežaparku. Atklājām, ka airBaltic bija tik liels pieprasījums lidojumiem, ka viņi bija īrējuši lidmašīnas no citiem: no Frankfurtes uz Rīgu lidojām ar Rumānijas Carpatair. Ierodoties RIX, bijām vairākas stundas par vēlu, un kur cerējām mierīgi ierakstīties viesnīcā, uzreiz bija liela steiga tikt uz pirmo svētku koncertu – Garīgās mūzikas koncertu Domā. Tomēr laikus nonācām baznīcā un cerējām, ka Māras baznīca atkal notrīcēs!

Kaut ar Māru bijām akreditēti Latvija Amerikā korespondenti, biļetes uz izpārdoto sarīkojumu nebija garantētas. Biļešu nedēļās pirmdienā bija laimējies nopirkt pirmklasīgas biļetes uz šo koncertu: pirmā rindā, tuvu pie altāra! (A sektors pa labi, 1. rinda, 13. un 14. vietas.) Diemžēl, kad skatījos sēdvietas Biļešu Paradīzes mājas lapā, nesapratu, ka tās elegantās biļetes pirmā rindā būs aiz kora, bez tam aiz staba – pārsteigums nogurušiem ceļotājiem, jau nomodā 30+ stundas. Varbūt nepalīdzēja, ka biļetes pirktas plkst. 3.00 no rīta, lielā steigā, jo tūkstošiem cilvēku reizē meklēja sēdvietas un nevarēja kavēties.

Vienalga, baudīsim šo unikālo skatupunktu! Faktiski, koncerts bija tā kā cirks ar trīs apļiem. Priekšā altārim trīs Latvijas profesionālie kori – Ave Sol, Valsts Akadēmiskais koris Latvija un Radio koris, viņiem priekšā Sinfonietta Rīga, mums aiz kreisiem pleciem Rīgas Doma kora skolas un Jāzepa Mediņa skolas bērni, un otrā pusē vidusskolēni no Doma un Mediņa skolām un JVLMA koris. Piebiedrojās vēl Doma varenās ērģeles (ar savām 6 718 stabulēm, garākā tuvu pie 10 m, īsākā –13 mm) un šī vakara ērģeles saimnieks Aigars Reinis. Bez perfekta skata uz altu un tenoru mugurām, šad un tad varējām redzēt diriģentus (kuri nemitīgi mainījās) caur televīzijas operatora trijkāji. Protams, vienalga kur sēž, skaņa Domā ir kolosāla (pat ar savu slaveno septiņu sekunžu atbalsi).

Daudzveidīgā programmā bija daudz ko sagremot: mūsu klasiķi Emīls Dārziņš (1875–1910) un Jēkabs Graubiņš (1886–1961), bet arī pirmatskaņojumi (Gundega Šmite, dzimusi 1977.g. Jēkabs Jančevskis, dzimis 1992. g.) un pārstāvji no visām paaudzēm pa starpu. Īpaši iepriecināja diasporas dubultkāršā loma: kanādieša Jāņa Kalniņa 1958. g. kantāte Asins tīrums, nelaiķa ņujorkieša Andreja Jansona instrumentācijā. (Asins tīrums tapa Kanādas austrumos angļu valodā kā The Potter's Field un tekstu „latviskoja“ dzejniece Valda Dreimane.)

Uzstājās katrs nogrupējums atsevišķi: bērni, jaunieši un profesionālie, katram savas īpašības: bērniem skaistas skaņas kā zvaniņi, jauniešiem svaigas, jaunas balsis, bet arī labi skolotās, un manā uztverē trīs no labākiem koriem pasaulē. Protams, lielos gabalos, visi kopā: Uģa Prauliņa Missa Rigensis, Pētera Vaska The Fruit of Silence un Riharda Dubras Te Deum. Nāca un gāja zvaigžņu parāde diriģentu, to starpā LNO galvenais diriģents Mārtiņš Ozoliņš, Valsts Akadēmiskā kora diriģents Māris Sirmais, burvīga meiteņu kora Tiara burvīgā diriģente Aira Birziņa, svētku noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs Romāns Vanags, 2018. g. noslēguma vadītājs Mārtiņš Klišāns, Radio kora diriģents Sigvards Kļava, Ave Sol mākslinieciskais vadītājs Andris Veismanis, JVLMA diriģents Valdis Tomsons un šī koncerta mākslinieciskais vadītājs Jurģis Cābulis. (Par Jurģi tālāk citu reizi: viņam priekšā fantastiska svētku nedēļa!)

Mani personīgi visvairāk uzrunāja klasiķi. Profesionālo koru meitenes apsēdās uz podestiem, lai kungi sniegtu Jēkaba Graubiņa Gaisa dārzi (Kārlis Skalbe). Ļoti cienu vīru korus, un Latvija ir slavena ar viņiem. Bet šis priekšnesums bija vēl citā debešķīgā līmenī. Toties Emīla Dārziņa Ja uz Betlēmi es ietu (Jānis Poruks) dziedāja jaunieši – tādas tīras un maigas skaņas Doma unikālā gaisotnē agrāk nebiju piedzīvojis. Tam pašam nogrupējumam bija uzticēta Ērika Ešenvalda pasakainā O Salutaris Hostis  – neaprakstāmi skaisti! Sastapsim jauniešus atkārtoti svētkos: slava visiem, kuri ar tiem nodarbojas. Zeme, kas dzied (par šo topošo filmu arī citā rakstā) skolotāji un jaunatnes vadītāji ir būtiski, un visa slava viņiem, šajā vakarā pārstāvēti ar vairākumu diriģentu, pārējiem profesionālo koru diriģentiem, mantojot viņu sekmīgo darbu. Proti, pirmo reizi sastapām Aleksandru Špicbergu (dzimusi 2002. g.), aizkustinoši dziedot Imanta Kalniņa / Broņislavas Martuževas Rakstu rakstus, kad bērnam bija 11 gadi, Doma kora skolas audzēkne. Priecājamies viņu redzēt profesionālo koru rindās, šobrīd JVLMA studente. (Mums vēl nezinot, Aleksandrai būs liela solo loma vēlāk svētkos.)

Koncerta beigās klausītāji ilgi un dikti sumināja māksliniekus – mums mistērija, kuriem vislielākie aplausi, jo kameras operators bija griezis savu aparātu uz šīm svinībām, un mūsu mazais lodziņš bija slēgts. Tomēr, nenožēlojam nevienu momentu – un kuri rēca kuriem, varēsim vienmēr skatīties vēlāk ierakstos. Tikai retam bija pārdzīvojums kā mums!

Pēc koncerta pienāktos uz miegu, bet pirmā vakarā Rīgā slāpes un Latvijas garšīgais alus vilināja, un atradām vietiņu, kuru līdzīgi bija atraduši daži koncerta mākslinieki, un pārrunājām piedzīvoto.

Šodien dziesmai liela diena (Pēteris Barisons / Arvīds Skalbe) tikai oficiāli dziedās pēc nedēļas, bet ar šo svētku ieskaņas koncertu bija skaidrs, ka „dziesma“, un pēdējie 150 gadi tiks godināti kā nekad – „lielas dienas“ vēl priekšā.

Juris Ķeniņš
Laikrakstam „Latvietis“

Pirmpublicējums laikrakstā „Latvija Amerikā“ Nr. 28