Sirojums, austeres meklējot (2)

Palielināt / Enlarge

Sirojuma vietas. Map by FreeVectorMaps.com; https://freevectormaps.com/

Palielināt / Enlarge

Mēgī Bīra virtuvē. FOTO Suzanna Zariņa.

Palielināt / Enlarge

Graudu torņa māksla - lecot jūrā. FOTO Kristaps Zariņš.

Palielināt / Enlarge

Austeres. FOTO Suzanna Zariņa.

Pirmais turpinājums. Sākums LL781.

Nākošajā rītā kopā ar olām un speķi uz plīts sacepu sēnes sviesta mērcē, un mierīgi sagatavojāmies apciemot vīnu dārzu Terki Flet (Turkey Flat) – vārds „tītaru līdzenums“, jo vācu iebraucēji redzēja laukos daudz tītaru. Diemžēl, tie nebija tītari. Tie bija Austrālijas lielās sīgas šķirnes putni – bustardi, kur šodien visu pēcpusdienu svinēs 30 gadu jubileju grenāšu (grenache) vīnogu audzēšanai un vīnu darinājumam no tām. Būs arī ēšana, mūzika un ugunskuru mucas. Saģērbjamies silti un braucam.

Vīna dārzs atrodas netālu ārpus Tanundu, un esam klāt bez maldīšanās. Kaut gan brošūrā rakstīts, ka svinības sāksies plkst. 12, priekšā jau sabraukuši diezgan daudz viesu, un es novietoju mašīnu laukumā pie ieejas vārtiem.

Širaza vīnogas tika stādītas šeit jau tālajā 1847. gadā, tātad starp visvecākajām visā Austrālijā, bet 1851. gadā kāds žurnālists bija rakstījis, ka šeit vīnu laukos augot 72 vīnogu šķirnes, un saimnieks pētot, kuras vislabāk pielāgojas vietējiem zemes un laika apstākļiem. Šodienas vīnu dārzā nav sastopamas tik daudz šķirņu, un galvenā ēka, kas iesāka savu darbību 1860. gados ar miesnieku arodu, tagad stāv lepni restaurēta un izskatīga, kas jaunā vīnu ražošanas vieta. Pavadām jauku pēcpusdienu, un es, pieņemot šoferu lomu, bieži prasu Suzannai, kā garšoja šis vai tas vīniņš?

Esam atpakaļ miestiņā, kur valda jauka oma, jo vakardienas iebraucēji turpina skaļās balsīs svinēt savus panākumus un pārspriež dažu labu kļūdīšanos lauku ceļos. Tomēr, pēc godīga laika pavadīšanas ar viņiem, ejam uz vakariņām, kur restorānā 1918 sola ķenguru osso bucco sautējumu! Un gards tas arī bija.

* * *

Pirmdienas rīts saulains, bet pakavējamies gultā, jo vakardiena ieilga diezgan vēlu. Mājup ejot pēc vakariņām, satikāmies ar pāris šoferiem un līdzjūtējiem entuziastiem no vakardienas labdarības turnejas dalībniekiem, kuri ielūdza mūs piedalīties viņu panākumu svinēšanā, un brokastis šorīt gatavojam ne tik greznas kā līdz šim. Pietiek ar kafiju un grauzdētu maizes šķēli.

Kad Suzanna plānoja šo braucienu, darbu kolēģa viņai ieteica apciemot Snīkīz (Sneakys) restorānu, kas darbojās Engel Veilā (Angle Vale). Nolēmām piebraukt tur šodien uz pusdienām, bet pa ceļam apciemot vīnu dārzu, no kuriem vīnus bijām jau iepriekš nogaršojuši, garajā pusdienas baudīšanā.

Piebraucot vīnu dārzam, viss izskatās jauns un glauns, kaut gan vīnogas šeit augušas jau kādus 70 gadus, bet galvenā remontētā ēka celta pirms 170 gadiem. Tā ka esam diezgan agri ieradušies, neviena stāvvieta nav aizņemta. Ieejot galvenajā telpā, satiekam Kārlītu (Carly), un viņa pastāsta vēl kaut ko pa šo vīnu dārzu, tā unikālo pieeju zemes analizēšanā, vīnogu audzēšanā un vīnu ražošanu betonu mucās. Alkīnas vīnogas aug un gatavojās bez it jebkādiem mākslīgiem mēslojumiem zemē, kas zinātniski analizēta, un rezultāti atzīmēti, sadalot visu lietojamo zemi saskaņā ar vīnogu šķirnes prasībām. Izzināt saprašanu par to zemi un tās auglīgumu ir svarīgs dzinējs turpmākajām nodarbībām, kā arī zemes auglīguma uzturēšanai. Piedāvātā vīnu nogaršošana apstiprina mūsu vērtējumu, ka šie vīni ir patiešām gardi, un esmu iepriecināts ziņot, ka drīz pēc mūsu pārbraukšanas mājās saņemšu sešas pudeles nogaršot šīs ražas devumu. Pirms atvadīšanās apskatām foto izstādi, kurā redzams ne tikai kā vecās ēkas tika remontētas, bet arī kā tika raktas bedres zemju analīžu vajadzībām.

Kaut gan Snīkīz restorāns 40 km attāluma, pa lauku ceļiem to nobraucam nepilnā pusstundā, un par laimi varu novietot mašīnu tieši pie ieejas durvīm. Ieejot restorānā, atrodamies lielā ēdamzālē, kurā liela izvēle sēdēšanai, bet kaut gan telpa gaumīgi dekorēta, ieejot tai trūkst omulīguma. Apkalpošana tomēr ļoti pieklājīga un laipna, iedvesmojot patīkamu mājīgu Vidusjūras restorāna sajūtu. Mūsu ēdieni – Suzannas rīsu un manējais spageti ar jūras velšu mērci – gardi un godīgā daudzumā. Restorānam vēl atsevišķa istaba ar lielu ēdamgaldu, bet augšstāvā izīrējama telpa ar balkonu, kur, kā viesmīle pastāsta, bieži svin kāzas, dzimšanas dienas un citus ievērojamus svētkus un godināšanas.

Atpakaļceļā uz mājam pamanu izkārtni sludinot Megī Bīrs Lauku Veikals (Maggie Beers Farm Shop). Tā kā esmu vairākas reizes noskatījies viņas cepšanas programmu televīzijā, iebraucam. Nevar zināt, varbūt viņa būs veikalā, kur arī iekārtota televīzijā redzētā lietotā virtuve. Paprasīšu autogrāfu! Veikalā pērkami ne tikai viņas ēdienu produkti, bet arī visādi virtuves rīki un apģērbi. Darbojas arī virtuve un džina nogaršošanas lete. Suzanna nopērk dažādus pastētes, bet es pieprasu džina nogaršošanas lāpstiņu un vēl kūku un kafiju mums abiem. Pasēžam pie loga ar skatu pāri dīķim, kurā peldas pīles un gulbji. Kad kafijas krūzes iztukšotas, dodamies tālāk mājup, bet diemžēl bez satikšanās ar īpašnieci.

Rīt brauksim tālāk ceļā uz austerēm, bet šovakar jānoēd pārpalikušais ēdiens, kas nāca ar mūsu naktsmāju īres cenu. Gatavoju biezu mērci, lietojot pārpalikušās sēnes, ko noēdam ar grauzdētas maizes šķēlēm, noskalojot ar svaigu mateo sarkanvīnu, ko bijām nopirkuši Krondorfa vīnu veikalā.

* * *

Šodien pavadīsim vismaz četras stundas, braucot mašīna uz nākošajām naktsmājām Vajalā (Whyalla), bet pa ceļam vēl gribam piebraukt vīnu dārzam ārpus Klēr (Clare). Ceļamies laicīgi, un pēc vieglām grauzdētas maizes ar melnās tējas brokastīs, kad somas sapakotas un pulkstens rāda jau 9.30, pateicībā vicinot mūsu naktsmājām ardievas, dodamies vēlreiz ceļā.

Braucam nesteidzīgi pa lauku ceļiem, un, ieskaitot apstāšanos pieliet benzīnu, pēc divām stundām iegriežu auto M B Vīnu (M B Wines) dārza iebrauktuvē. Iepazinos ar šiem vīniem kādus gadus atpakaļ, un viņu tumšu sarkanie širaza vīni ir it sevišķi gardi. Īpašnieks un vīnu meistars Marks Berī (Mark Barry) ieguvis reputāciju ne tikai ar viņu vīnu gatavošanas praksi, bet arī ar viņa humora sajūtu un bez aizspriedumiem dabisko nodarbošanos pieeju. Ilgus gadus viņš nostrādāja pie tēva Džim Berī kā vīnu meistars, bet kad 2010. gadā iesāka paša nodarbošanos, draugi mīlīgi dēvēja viņam Mēd Bārstard (Mad Bastard) nosaukumu, jo šaubījās par viņa nodomāto plānu, un tas nosaukums vēl šodien parādās kā etiķete uz viņu vīnu pudelēm! Pavadām jauku stundiņu, nogaršojot viņu vīnus un izmainot stāstus un asprātības par visvisādiem tematiem, kamēr, pamanot cik jau ir laiks, bija jādodas atkal ceļā. Pasakot ardievas, nopērkam dažas pudeles sārto sarkano vīnu.

Ceļš ved ziemeļu virzienā, pirms pagriežas atpakaļ uz dienvidiem uz mūsu galapunktu Port Linkolnā, bet pirms tur nonākam, pavadīsim vakaru Vajalā (Whyalla), kur Suzanna sarunājusi naktsmājas ar skatu pāri Spensera līcim (Spencer Gulf). Braukšana ļoti ērta, jo pa ceļu netraucē pārāk daudz citi braucēji, un varam lēnā garā baudīt un novērtēt dabas un pat lauksaimniecības daiļumu. Piebraucot Port Džērmain pēc kādas pusotras stundas pie stūres, rodas ēstgriba, un, piepildot benzīnu, nopērkam uzkodas (desu rullīšus un vietējos gaļas, kā arī sakņu, sviesta mīklas cepumu), kurus turpat apēdam, pirms dodamies tālāk ceļā uz naktsmājām.

Brošūrā rāda, ka mūsu naktsmājas tieši līča krastmalā ar restorānu, kam varens pret jūras vērsts logs. Tomēr, piebraucot manām, ka restorāns noteikti nedarbojas. Tas krietni iežogots, gaidot remontēšanu, un vēlāk skats no mūsu istabas uz ūdeni, kaut gan patīkams, tomēr pāri publikas stāvvietu automašīnām! Labi, ka gaisa temperatūra turas tā ap 10C, un mums nav luste izmantot peldbaseinu, jo tas diemžēl arī slēgts, gaidot remontu.

Lai atdzīvinātu ķermeņus pēc brauciena, ejam pastaigā gar līča malu līdz ostai, un kaut gan pa ceļam atrodas dažas ēdnīcas, it neviena nedarbojās. Kad nonākam atpakaļ pie naktsmājām, pulkstenis rāda puspieci; tātad, kāpjam ratos un braucam apskatīt Vajalu un iegādāties vakariņas. Iedzīvotāju skaits šeit turas ap 21 000, tātad ceturtā lielākā pilsēta pavalstī, un visa šī rajona galvenais iepirkšanās, tirgošanās, dabas tūrisma un tērauda saimniecības centrs. Šeit arī netrūkst pieejamas zemes dzīvokļiem un tie izpletušies uz visām pusēm. Pabraucam garām iepirkšanās centriem, jo nav luste cīnīties ar cilvēku pūļiem, bet nopērkam svaigu jūras ražu no zvejnieku bufetes, kur pie sienas sludinājums aicina ikkatru lasītāju braukt jūrā vērot vai no laivas, vai pat arī zem ūdens rajonā visā pasaulē unikālo tinteszivju sapeldēšanu, perētu nākošo ražu. Diemžēl tas jau noticis, bet vietējie lepojās par šo gadskārtējo notikumu.

Atpakaļ naktsmājās ar skatu pāri tukšajai automašīnu stāvvietai, paēdam mūsu jūras ražu iepirkumus, noskalojot ar šorīt nopirkto vīnu, un taisāmies uz gulēšanu. Izdzēšot istabas gaismas, Suzanna atgādina man neaizvilkt biezo aizkaru, tikai to plāno, jo no rīta saule celsies pāri jūras līcim, un tā būs mūsu modinātāja.

* * *

Ceļamies reizē ar sauli, nu pareizāk būtu teikt, ka mostamies tad, un nolemjot dūšīgākas brokastis atlikt līdz Kauvelai (Cowell) 100 km attālumā, pēc tases kafijas dodamies ceļā ar Suzannu pie stūres.

Ceļš labā stāvoklī, satiksme gandrīz it nemaz, un ripojam tik gludi, ka varu mierīgi bez mokām vai aizdomām palasīt informācijas brošūru, kurā mazliet aprakstīts pa Kauvelu. Tāpat kā daudzās jūrmalas vietās, kur zvejniekiem pieejama droša izeja uz dziļiem ūdeņiem, zvejošana ļoti populāra, un ķeramās zivju šķirnes daudz un bagātīgas. Redzu arī, ka tur esot pasaules visvecākā nefrīta slānis, un pie tam šeit atrodams ļoti vērtīgais un reti atrodamais melnais nefrīts. Lasot arī pamanu, ka Kauvelas tuvumā esot osta, no kurienes iet prāmis pāri Spensera līcim uz Volerū (Wallaroo), no kurienes nepilnu divu stundu brauciens uz Adelaidi. Kad piebraucam pagriezienam uz Lakī Bei (Lucky Bay), iegriežamies pierakstīties braukšanai atpakaļceļā uz Adelaidi. Pārbraucot ar prāmi, ietaupīsim veselu dienu mašīnā, un ietaupītā benzīnu nauda, apmēram, salīdzinās ar prāmja biļetes cenu. Kamēr Suzanna nokārto ceļojuma laiku un samaksā biļetes cenu, es nopērku kafiju un pusdienas kafejnīcā, kur krāsnī sildās tie paši cepumi, ko nogaršojām vakardien.

Paēduši un priecīgi par jauno atpakaļceļa maršrutu, braucam tālāk līdz Kauvelai sameklēt naktsmājas, jo kaut gan varētu atpakaļceļā no Port Linkolnas celties ļoti agri, lai tiktu laicīgi pie prāmju atiešanas punkta, mēs labāk pārnakšņotu Kauvelā, un nākamajā rītā bez skriešanas ierastos ostā.

* * *

Beidzamie 150 km līdz Port Linkolnu, kur pārgulēsim četrus vakarus Port Linkolna viesnīcā, aizripo galīgi nemanot, jo šoseja labi uzturēta un auto, it kā sajūtot, ka galapunkts tuvumā un varēs kādu laiku atpūsties, ripo svilpodams.

Kad Suzanna plānoja šo sirojumu, viņa bija pieprasījusi istabu viesnīcas augšējā stāvā, lai iegūtu maksimāli labu skatu no balkona. Pa laimi, viesnīcas kantora darbinieki bija uzklausījuši viņas vēlmes, jo pierakstījuši mūs augšstāvā ar vienreizēju skatu pāri jūrmalai, parkam, esplanādei, pat ostai, un Suzannai uzreiz patīk, it sevišķi – vannas istaba lielo burbuļvannu. Tomēr mēs mazliet pārkārtojam dažas mēbeles istabā un uz balkona, lai būtu ērtāk novērot redzamo apkārtni. Šo reiz, jo pārnakšņosim šeit vairākus vakarus, uznesam visus koferus un somas.

Kad esam iekārtojušies un drēbes sakārtas skapjos, ejam pastaigāties gar jūras malu un ostu un vēlāk, kad atpūtušies no garas dienas braukšanas un pastaigas, baudām vietējo jūras ražu – austeres un jūras gliemenes, noskalojot visu ar spilgtu rožainu vīnu. Perfekts pirms gulēt iešanas mielasts. Svaigs, garšīgs un ne pārāk pildošs.

* * *

Beidzamos pāris rītus esam cēlušies laicīgi, jo gribējām būt ceļā uz nākošajām naktsmājām, bet šorīt varam godīgi aizgulēties, jo nav nekur jāskrien. Aizverot acis, var atkal atdzīvināt vakardienas jūras gliemeņu un austeru garšu, un prātā jau sāku domāt, ka varbūt tie paši būtu piemēroti šodienas pusdienām.

Pie rīta kafijas pārskatām tūristu brošūras, un kad pierakstītas dažas ekskursijas, ko varētu ērti un bez steigas iedzīvināt, dodamies ceļā uz Tambī Bei (Tumby Bay), kur kāds mākslinieks no Argentīnas esot uzgleznojis milzīgu fresku uz graudu torņiem, kuri tuvu blakus viens otram. Kad nogriežamies no šosejas, kur ceļazīme rāda uz Tambi Bei, redzam graudu torņus, bet tie vienkārši betona torņi bez nekādiem greznojumiem. Tomēr, kad pabraucam tiem garam, Suzanna mudina pieturēt auto, jo torņu otrā pusē parādās tas mākslu darbs, ko esam atbraukuši apskatīt, un turpat arī iebraucamais ceļš, kas ved uz lielu stāvvietu automašīnām. Tā kā esam vienīgie iebraucēji, varam piestāties pavisam tuvu, kur taka ved uz torņiem. Staigājot laukuma virzienā, kur stāv torņi, tie redzami kā seši atsevišķi torņi, bet kad paejam mazliet tālāk līdz sēdvietām, no kurienes var paskatīties uz torņiem no sāniem, mākslas darbi it kā sapeld un tie parādās kā viena milzīga glezna. Kaut gan lekšana jūra no kuģu piestātnes šeit ir bijis vietējiem jauniešiem priecīga izklaidēšanās, pasaulē slavenais mākslas darba radītājs no Argentīnas Martiņš Rons (Martin Ron), ieguva inspirāciju šim mākslas darbam no fotogrāfijas, kas uzņemta 2014. gadā, un no viņa paša pieredzes, lecot jūrā. Šis mākslas darbs pabeigts 2018. gadā. Kaut gan šis ir trešais šāds torņu mākslas darbs Dienvidaustrālijā, tas ir 18. visā Austrālijas torņu mākslas taku kolekcijā.

Miestiņa ielās arī atrodami daudz un dažādi mākslas darbi, bet katru gadu aprīlī šeit notiek festivāls, godinot ielas mākslu un māksliniekus. Ielās atrodams vesels ducis mākslas darbu un pēc interesantas pastaigas, jo miestiņš nav ļoti liels, atrodamies līča krastmalas krodziņā, kur patīkami pasēdēt saulītē uz verandas pirms dodamies atpakaļ, kur gaida mūsu naktsmājas, nogaršojot vietējos devumus, austeres un svaigu zivju gabaliņus.

Saule vēl krietni virs horizonta, tātad nolēmām pabraukt mazliet garam naktsmājām līdz Slīford Bei (Sleaford Bay), kur no zemesraga lieliski jūras un vareno smilšu kalnu skati. Smilšu kalni ļoti populāri slēpošanai, bet brošūrā min vislabāk turpināt četru riteņu velkošā mašīnā. Tātad – nepiebraucam pietiekoši tuvu, lai to sportu izmēģinātu, un griežamies mājup. Atpakaļ pie naktsmājām, laiks vēl pastaigāties, apskatīt torni, kas esot vecākais celtnis Port Linkolnā, bet šodien stāv vientuļi varens. 1846. gadā te darbojās miltu dzirnavas. Apkārt tornim patīkams dārzs, kur soliņi aicina pakavēties un baudīt skatu pāri laukiem, iedzīvotāju mājām un jūras līcim. Drošsirdīgi uzkāpjam līdz torņa augšai, kur caur šauru izeju nokļūstam uz tikpat šauras ejas, kas apkampj torni. Es turos ar muguru cieši pie torņa sienas un ar maziem sānu solīšiem pamazam apriņķoju visu būvi. Kaut gan piere un mugura mazliet mitrāki nekā kad iesāku kāpt pa trepēm augšup, skati visos virzienos patiešām lieliski, bet atstāju fotografēšanu Suzannai. Paliekam līdz saulrietam, kam diemžēl trūkst krāsainās blāzmas, un tad ar seju pret trepēm... lēnam, lēnam, nokāpjam zemē un pustumsā dodamies uz naktsmājas.

Rīt svinēsim Suzannas dzimšanas dienu, un esam pieteikušies izbraukumam uz austeru dobēm Kofinbejā un pēc tam turpat pusdienot. Bet svinību vakariņas baudīsim itāļu restorānā netālu no naktsmājām, tādēļ šovakar paēdam vakariņas, skatoties TV un laicīgi dodamies uz dusēšanu.

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl