Teodors Priede (2)

Noslēgums. Sākums LL785.

Pēdējie dzīves gadi Dienvidāfrikas Republikā

Pēc 65 mūža gadu sasniegšanas Teodoram Priedem bija jāaiziet obligātā pensijā. Ģimene izvēlējās pārcelties uz Dienvidāfrikas Republiku, jo tur dzīvoja jaunākais dēls Aivars ar savu dzīves biedri un mazbērni. Keiptaunas Universitātes Enerģijas Pētīšanas Institūts (Energy Research Institute – ERI) aicināja Priedi darbā un piešķīra viņam emeritēta profesora tituli.

Keiptaunā viņam radās iespēja atgriezties pie savas sākotnējās ieceres – pētīt degvielas sadegšanas procesus un detonēšanu benzīna motoros. ERI bija izveidots 1972. gadā ar vienu no nolūkiem pētīt alternatīvas degvielas, īpaši metanola, piemērotību gan benzīna, gan dīzeļa motoriem. Šim nolūkam institūtā bija uzstādītas modernas motoru pārbaudes ierīces, kuras T. Priede varēja izmantot saviem pētījumiem.

Diemžēl Teodors Priede institūtā varēja nostrādāt tikai nepilnus 7 gadus. Pēc īsas slimošanas ar ļaundabīgu audzēju galvā, viņš aizgāja mūžībā Dienvidāfrikas Džorža (George) pilsētiņā 1992. gada 27. aprīlī. Jau 1973. gadā viņš bija pavadījis sešas nedēļas slimnīcā pēc galvas operācijas. Viņa mirstīgās atliekas kremēja, un tās apglabāja Džūkstes kapos Latvijā, kas ir viņa dzīvesbiedres Vilijas dzimtā puse, bet arī Rūjienas Skudrītes kapsētā Priedes dzimtas nodalījumā ir viņam uzstādīta piemiņas plāksnīte. Viņa dzīves biedre aizgāja mūžībā 2003. gada maijā un viņas mirstīgās atliekas arī ir apglabātas Džūkstes kapos.

Southemptonas universitātes „New Reporter“ [1] iespiestajā Teodora Priedes nekrologa pēdējā paragrāfā ir lasāmas šādas rindas: „Blakus viņa tehniskajiem sasniegumiem, profesors Priede bija izcils mūziķis, bet viņu visvairāk atcerēsies viņa siltās un priecīgās personības dēļ, jo viņš vienmēr bija gatavs sniegt palīdzīgu roku visiem ar kuriem vien viņš nāca saskarē.“ Viņa kolēģis no Southemptonas laikiem, Dr. Dave Andertons, autoram rakstīja: „Esmu gandarīts, ka Jūs rakstīsit par Theo (tā Anglijā viņu sauca draugi un kolēģi). Viņš bija liels, izcils cilvēks (great man).“

Nepiepildījās viņa vēlēšanās atgriezties brīvajā Latvijā. Izdevās gan Latviju un savu dzimto Rūjienas pusi apciemot 1991. gada augusta liktenīgajās puča dienās. Visa Priedes ģimenē ir ieguvusi augstāko izglītību. Teodora dzīves biedre Vilija Southemtonas Universitātē ieguva Ph.D. grādu audioloģijā. Vecākais dēls Imants, tāpat kā tēvs, ieguva Ph.D. un D.Sc. grādus jūras zooloģijā un ir pasaules klases autoritāte okeāna dzelmju izpētē. [2]. Jaunākais dēls, Aivars, ieguva B.Sc.(Hon.) grādu būvinženieru zinībās un tagad vada savu uzņēmumu Dienvidāfrikā.

Profesionālie un zinātniskie sasniegumi

Lai Lielbritānijā varētu strādāt kā profesionāls inženieris, tad vai nu bija jābūt beigušam kādu no britu universitātēm, vai arī jākļūst par kādas profesionālas organizācijas biedru, kas nodrošināja profesionāla inženiera statusu. Ar šo problēmu sastapās daudzi Latvijas Universitāti beigušie inženieri dažādās trimdas zemēs. Priedes gadījumā tā bija Mehānikas inženieru apvienība (Institution of Mechanical Engineers). Ar laiku Priedi ievēlēja par šīs apvienības vecāko biedru (Fellow), iegūstot titulu F.I. Mech.E. Šī apvienība arī piešķīra Priedem ievērojamo „Ackroyd Stuart“ balvu. Savukārt, visu Lielbritānijas inženieru apvienību padome (Engineering Council) piešķīra augstākā profesionālā inženiera statusu un titulu CEng (Chartered Engineer). Priede bija arī ievēlēts par ļoti ievērojamās ASV Automobiļu inženieru apvienības (Society of Automotive Engineers – SAE) vecāko biedru (Fellow) – FSAE.

Šī raksta autoram nav pilna T. Priedes tehnisko publikāciju saraksta. Savu tehnisko bibliotēku, no kuras varētu iegūt šādu informāciju, T. Priede bija novēlējis Keiptaunas Universitātei, kur ir arī izveidots Priedes fonds. Raksta sagatavošanas laikā Universitāte vienīgi varēja izpalīdzēt ar T. Priedes Dienvidāfrikas dzīves laikā publicēto darbu sarakstu.

Autora pateicība T. Priedes kādreizējam kolēģim Dr. Dave Andertonam par atsūtīto ISVR Automobiļu pētīšanas grupas publikāciju sarakstu par laiku no 1961. gada līdz 1985. gadam. Šai sarakstā ir iekļauti arī daži ļoti nozīmīgi Priedes darbi, publicēti viņam vēl strādājot pie Lucas CAV. Divi no tiem tiek uzskatīti par ceļa rādītājiem daudziem citiem turpmākajiem pētījumiem dīzeļu motoru dizaina un motoru trokšņu laukā:

Priede, T. Relations between form of cylinder pressure diagram and noise in diesel engines. Proc. Inst. Mech. Eng., A.D. 1960 – 61 No.1.

Priede, T., Austen, A.E.W. and Grover, E.C. Effect of engine structure on noise of diesel engines. Proc. Inst. Mech. Eng., Vol. 179, Pt. 2A, No. 4, 1966.

Par šiem darbiem jau pieminētajā T. Priedes nekrologā ir lasāms: „Profesora Priedes galvenais pienesums (kontribūcija) bija viņa celmlauža darbs, kas izskaidroja trokšņu izcelsmes fundamentālo mehānismu. Šie darbi ieguva atzinību visā pasaulē.“

Minētais Automobiļu pētīšanas grupas publikāciju saraksts par laiku no 1964. līdz 1985. gadam aptver 105 publikācijas, no tām 43 publikāciju autors ir T. Priede (vairākas no tām kopā ar viņa kolēģiem un studentiem). Priedes publikāciju sarakstā ietilpst arī dažādos kongresos un konferencēs Anglijā, Francijā, Vācijā un ASV nolasītie 19 referāti. No 9 ASV nolasītiem referātiem 7 ir nolasīti SAE kongresos. 1973. gadā viņš bija izvēlēts par dienas sekcijas vadītāju kongresā, kas notika „automobiļu pilsētā“ Detroitā.

Par savām publikācijām un referātiem ir saņēmis vairākus atzinības rakstus un citas akolādes. Ilustrācijai dažu publikāciju nosaukumi: „Dizains lai izvairītos no trokšņiem un vibrācijām“, „Trokšņi automašīnu salonos“, „Sadegšanas inducētie trokšņi dīzeļu motoros“, „Zemas frekvences trokšņi automobiļos – to izcelsme un ierobežošana“, „Automobiļu trokšņu izcelsme“, „Dīzeļu motoru dizaina vibrāciju raksturojums un trokšņu radiācija“, „Sakarība starp sadegšanas un mehāniski inducēto troksni dīzeļu motoros“, „Daži pētījumi par piesārņojumu rašanos dīzeļu motoru sadegšanas telpā“, „Tehniskās iespējas samazināt ceļa satiksmes radītos trokšņus“.

Laikā no 1986. līdz 1992. gadam, strādājot Keiptaunas Universitātes Enerģijas pētīšanas institūtā, ir publicēti vēl vismaz 27 darbi, divi no tiem pēc T. Priedes nāves. Šajā laikā posmā Priedem beidzot bija iespēja pievērsties tiem pētījumiem, kas viņu visvairāk interesēja, proti, degvielas sadegšanas un detonēšanas procesiem benzīna motoros. Galvenokārt tika pētīti dažādu degvielu sadegšanas procesi un detonācijas vairākos komerciālos motoros un dažādu piemaisījumu iespaids uz degvielu oktānskaitli. Dažas publikācijas ir arī par dažādu degvielu sadegšanas problēmām dīzeļu motoros. Pat Honkongas Universitātes Arhitektūras studentiem kā viens no obligātajiem lasāmiem darbiem ir minēts T. Priedes darbs: Combustion induced noise in diesel engines.

Cik vien viņa brīvais laiks un universitātes darbs to atļāva, T. Priede strādāja arī kā konsultants vairākās iekšdedzes motoru firmās Eiropā un ASV. Pēc T. Priedes pensionēšanās, lai atzīmētu viņa izcilos sasniegumus, Southemptonas Universitātes ISVR nodibināja Priedes balvu (Priede Prize) par ļoti izcilu eksperimentālu maģistra darbu Automobiļu zinātnēs. Saņemts apstiprinājums no ISVR direktora profesora Fila Nelsona, ka ISVR joprojām ik gadus piešķir šo Priedes balvu.

Pateicība

Bez jau rakstā minētajiem T. Priedes kolēģiem, autora pateicība arī T. Priedes ģimenes draugam, profesoram Dr. R. Vītolam par no Anglijas saņemto informāciju.

Literatūra

1. Southampton University – New Reporter 20/05/92 v.9 no. 16 – People. Obituary. Professor Teodors Priede 1920 – 1992.

2. „Brīvā Latvija“ Nr. 13 (150). 2000., 25./31. marts. Prof. Dr. R.Vītols. Noslēpumu pētniecība okeānu dzelmēs.

Guntars Saiva. Australian Defence Science and Technology Organisation. Principal Research Scientist (Retired). Master of Engineering. saiva@froggy.com.au.

Teodors Priede – pasaulē atzīta autoritāte dīzeļu motoru trokšņu izpētē.

Teodors Priede piedzima 1920. gadā Rūjienā, Latvijā. 1943. gadā ieguva Latvijas Universitātes inženiera mehāniķa diplomu. Otrā pasaules kara notikumi viņu noveda Vācijā, kur pēc kara beigām Ķīles latviešu bēgļu ģimnāzijā mācīja matemātiku un fiziku. 1946. gadā pārgāja strādāt uz Baltijas Universitāti Hamburgā. 1947. gadā, kā vienkārša darba strādnieks, izceļoja uz Angliju. Pārvarot dažādus šķēršļus, jau 1948. gadā dabūja pētīšanas inženiera darbu pie Britu iekšdedzes dzinēju pētniecības savienības. No 1951. gada līdz 1964. gadam strādāja kā vadošais inženieris Lucas CAV pētīšanas departamentā, vadot pētījumus par dīzeļu motoru konstrukcijas iespaidu uz motora radītiem trokšņiem. Šai laikā kļuva par šīs nozares pasaulē atzītu speciālistu. 1958. gadā Londonas Universitātē ieguva Ph.D. grādu. 1964. gadā kā vecākais lektors uzsāka akadēmisko karjeru Southemptonas Universitātes Skaņu un Vibrāciju Pētīšanas Institūtā, kur izveidoja Automobiļu pētīšanas grupu. 1972. gadā Londonas Universitāte piešķīra Priedem D.Sc. grādu un Skaņu un Vibrāciju Pētīšanas Institūts personīgo profesora krēslu Automobiļu zinātnēs. 1985. gadā, sasniedzot Lielbritānijas obligāto pensionēšanas vecumu, pārgāja strādāt kā emeritēts profesors Dienvidāfrikas Republikas Keiptaunas Universitātes Enerģijas Pētīšanas Institūtā, kur strādāja līdz savai aiziešanai mūžībā 1992. gadā. Profesora Priedes galvenā kontribūcija, ar ko viņš ieguva atzinību visā pasaulē, bija viņa celmlauža darbs, kas izskaidroja dīzeļu motoru trokšņu izcelsmes fundamentālo mehānismu. Priedem ir pāri par 50 tehnisku publikāciju. Lielbritānijas un ASV profesionālo inženieru organizāciju vecākais biedrs.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“