Latviešu bēgļi Dānijā (3)

Palielināt / Enlarge

Ziemeļvācijas karte 1944./45. gadā. No: J. Torvalds „Trieciens uz Berlīni“ No vācu valodas tulkojis A. Vinčels. Andr. Ozoliņa apgāds.

Palielināt / Enlarge

Fronte 1945. gada 15. janvārī. FOTO US Army Map Service.

Palielināt / Enlarge

Fronte 1945. gada 15. februārī. FOTO US Army Map Service.

Palielināt / Enlarge

Fronte 1945. gada 15. martā. FOTO US Army Map Service.

Palielināt / Enlarge

Fronte 1945. gada 1. maijā. FOTO US Army Map Service.

Otrais turpinājums. Sākums LL794, LL795.

Vācijā

Jau lasījām, ka bēgļu transporti nonāca Gotenhāfenas, Dancigas, Pilavas un Kēnigsbergas ostās. Gotenhāfena. (tagad Gdiņa, Gdynia) un Danciga (tagad Gdaņska, Gdansk) nu ietilpst Polijas teritorijā, bet Pilava (tagad Baltijska, Baltiysk) un Kēnigsberga (tagad Kaļiņingrada) Krievijas Kaļiņingradas apgabalā. Latviešu bēgļiem 1944. gadā ierodoties Vācijā, Pilava un Kēnigsberga. atradās Vācijas. Austrumprūsijas apgabalā, bet Gotenhāfena un Danciga jaunajā Vācijas Rietumprūsijas apgabalā, kas bija radīts pēc Polijas sakāves 1939. gadā bijušā poļu koridora vietā.

Pirmajiem latviešu bēgļiem sasniedzot Vāciju, padomju armija caur Lietuvu jau bija iebrukusi Latvijā, ieņēmusi Jelgavu un tuvojās Austrumprūsijas apgabalam.

Lai lasītāji varētu vieglāk orientēties, vairākiem toreizējiem vācu nosaukumiem ir pievienoti atbilstošie tagadējie poļu vai krievu vietu nosaukumi.

Bēgļu tiesiskais stāvoklis Vācijā bija neskaidrs. 1944. gada vasarā solīja, ka ikviens latviešu bēglis, nonācis Vācijā, pielīdzināms valsts vācu evakuētiem, arī Nacionālsociālistiskās partijas un vadošo iestāžu oficiālais viedoklis bija, ka latviešu bēgļi darba, aizgādniecības, dzīvokļa un uztura jautājumos pielīdzināmi Vācijas pilsoņiem, saņemot normālpatērētāju (zaļās) uztura kartiņas. Tomēr nebija atcelts iekšlietu ministra rīkojums, ar kuru visiem ārzemju strādniekiem (arī latviešiem) bija paredzēts izsniegt AZ (dzeltenās) kartiņas – ar samazinātām uztura devām. Par to raksta arī Vilis Mileiko (9. pielikums). Tādējādi arī uztura kartiņu ziņā nebija pilnīgas skaidrības.

Oficiālo viedokli, ka latviešu bēgļi bauda tādas pašas tiesības kā vācieši, diemžēl ne vienmēr ievēroja. Vairākās Vācijas vietās latviešu bēgļiem izsniedza jaunus personības dokumentus (pases), kuros tos apzīmēja par „nenoskaidrotas“ pavalstniecības pilsoņiem, pieliekot gan klāt „agrāk Latvija“ (früher Lettland). Dažās vietās bēgļiem agrākās pases atņēma, citās atstāja.

Vairākos gadījumos ar latviešiem apgājās tāpat kā ar pārējiem Austrumu strādniekiem (Ostarbeiter) vai, labākajā gadījumā, kā ar deportētiem ārzemju civilstrādniekiem (Ausländische Zivilarbeiter), kam bija jāstrādā piespiedu darbs norādītā vietā, jādzīvo ārzemju strādnieku barakās un jādalās savā liktenī ar franču, flāmu, holandiešu, poļu, ungāru u.c. strādniekiem. Šie ārzemju strādnieki bija ļoti ierobežoti savās tiesībās, daudziem bija jānēsā īpašas pazīšanas zīmes, piemēram, poļiem burts P.

Bēgļu dzīves apstākļi un likteņi bija ļoti dažādi. Kādai daļai, vēl Latvijā esot, bija izdevies sameklēt darbu savā profesijā un apmešanās iespējas. Tie, kam Vācijā bija paziņas, mēģināja doties pie tiem cerībā tur atrast vismaz pagaidu apmešanās vieta.

Vācija 1955.

Lielāko bēgļu daļu pēc ierašanās Vācijas ostās iesēdināja vilcienos un aizveda uz pagaidu apmešanās vietām dažādās Vācijas malās. Viņi parasti nonāca bēgļu nometnēs, kur pārtikas un dzīves apstākļi varēja būt ļoti bēdīgi. Arī no šīm nometnēm sāka norīkot darbos gan kara rūpnīcās, gan lauksaimniecībā, citus atkal iesauca armijā vai gaisa spēku izpalīgos.

Vācijā nebija nevienas organizācijas, kuras tiešais uzdevums bija rūpēties par latviešu bēgļiem. No Latvijas izraidītā Latviešu pašpārvalde Vācijā nedarbojās. 1944. gada oktobrī Alfreds Rozenbergs pie Austrumzemju ministrijas Berlīnē gan nodibināja Latviešu padomi (Lettische Leitstelle), bet šī padome nekādu tiešu palīdzību nesniedza, tās uzdevums bija palīdzības darba koordinēšana un organizēšana. Bēgļi gan bija lūgti padomei paziņot savas adreses. 1945. gada 20. februārī Potsdamā nodibinātā Latvijas Nacionālā Komiteja ar ģenerāli R. Bangerski kā prezidentu kara pēdējos mēnešos arī nespēja sniegt bēgļiem nekādu reālu palīdzību. Neesot nevienai organizācijai, kas tieši rūpētos par bēgļu aizsardzību, radušos tukšumu mēģināja aizpildīt latviešu leģiona ģenerālinspekcija.

Bēgļu. informācijai no 1944. gada 1. novembra līdz 1945. gada 27. aprīlim Berlīnē iznāca latviešu laikraksts, ko sākuma sauca Latviešu Balss, vēlāk Latvju Balss.

Frontei tuvojoties, austrumu apgabalos patvērumu atradušo bēgļu vēlēšanās bija tikt uz Vācijas rietumu apgabaliem. Lai atstātu savas darba vietas, bija nepieciešama darba pārvaldes vai nometnes vadības atļauja, kas ne vienmēr tika dota.

Divās atmiņu grāmatās par bēgļu laiku Vācijā autori piemin arī dažus bēgļus, kas vēlāk nonāca Dānijā. Dzejnieks, žurnālists un Nacionālā teātra dramaturgs, kādu laiku arī šī teātra direktors Jūlijs Roze piemin Valdemāru Dambergu.⁷ Jūlijs Roze ar dzīvesbiedri Olgu bija atstājuši Rīgu ar Graf Steuben 1944. gada. 31. augustā un nākamajā dienā ieradušies Gotenhāfenā. Bēgļi iesēdināti vilcienā, kas caur Pozeni un Halli tos bija aizvedis netālu no Nīderlandes robežas. Pēc kāda Nīderlandes pierobežā pavadīta laika Rozes bija nonākuši Parhimas (Parchim) nometnē (kādus 100 km uz austrumiem. no Hamburgas) un kas vēlāk. ietilpa krievu okupācijas zonā. Roze atceras: Kad, Parhimas stacijā iebraukuši, vaicājām, kā tikt uz bēgļu nometni, pie mums pienāca divi uniformēti vīri, līdzīgi cietumsargiem, auksti, drūmi, vienaldzīgi un pavēlēja kāpt preču automobilī. Pie nometnes vārtiem stāvēja drūms sargs arī uniformā. Kancelejā, kur mūs ieveda, pirmais paziņojums bija, ka aizliegts iziet no nometnes bez atļaujas, kas dabūjama tikai nopietnas vajadzības gadījumā. (..) Sapratām, ka mājas vietiņa, kurā bijām iekļuvuši, bija tāda, no kurienes drīzāk tikt ārā. Rīgā bijām dzirdējuši par „saldu kafiju“, ko Vācijā sniedzot tādiem, kas darbam nespējīgi. Mana sieva, kļuvusi bāla, piekodināja man, Dieva dēļ, nedzert ne piliena kafijas, kad to piedāvātu.

Pēc medicīniskās izmeklēšanas bija jāiet saņemt personas apliecības. Pie galda sēdēja ierēdņi, caur kuru rokām dokumenti, kā pa slīdošu lentu, ātri gāja uz priekšu. Ar bēdām ieraudzīju, ka Latvijas pases nedod viņu īpašniekiem atpakaļ, bet krauj čupiņā galda galā. Par laimi tur sēdēja tā pati latviete, kas bija devusi padomu nesūdzēties par kaitēm. Kad mūsu kārta bija pienākusi pie viņas, es teicu, ka briesmīgi žēl šķirties no Latvijas pases. Ne vārda neteikusi, labā ierēdne sameklēja čupā mūsu pases un atdeva. Beidzot mūs ieveda guļamā telpā ar divu stāvu lāviņām. Ģimenēm ļāva palikt kopā. Lāviņā mums naktī sala, koda kukaiņi. Daži latvieši cēlās sameklēt kaut kur ogles, kurināja skārda krāsni un, sildīdamies pie tās, spēlēja „zolīti“. Vienā no nākamajām naktīm ienāca ziņa, ka pie nometnes vārtiem esot apstājušies daži braucēji, starp tiem rakstnieks Valdemārs Dambergs, savos ratos ar zirgiem. Gāju viņam pretī, bet sargs nelaida mani ārā, un braucēji nometnē neienāca.

Kad boļševiki 1944. gada vasarā tuvojās Jelgavai, Valdemārs Dambergs ar kundzi Veru, meitu Selitu un māsu Elizabeti bija ar zirgiem atstājuši savas Līvbērzes pagasta Abomeņu mājas un devušies Kurzemes virzienā. Aizputē viņi vēl bija sastapuši Anšlavu Eglīti ar dzīvesbiedri Veroniku Janelsiņu, gleznotāju Voldemāru Toni ar kundzi, bet tālākajam ceļam tie nebija viņiem pievienojušies. Dambergi vieni paši ar zirgu pajūgu bija devušies tālāk uz Pilavu un tad uz Rostoku Meklenburgā. Pēc Rozes stāstītā, viņi vienu nakti bija piestājuši Parhimas nometnē. No Rostokas Dambergi ieradās Dānijā ar vilcienu kapitulācijas dienās. Pa zemes ceļu Vācijā bija nonākusi arī autora vēlākās dzīvesbiedres ģimene, kam pēdējā brīdī Pilavā izdevās uzkļūt uz kuģa un nonākt Dānijā.

Rozēm izdevās Parhimas nometni atstāt. un. kara beigas. sagaidīt Getingenā.

Minētā „saldā kafija“ nav nekāds neiespējams fantāzijas lidojums. 1. pielikumā – „Vācu morāle” Latvijas pirmais izglītības ministrs Kārlis Kasparsons apraksta kā vācieši bija nonāvējuši viņa dzīvesbiedri.

Aizkraukles draudzes mācītājs Arnolds Lūsis savās atmiņās⁸ raksta, ka 1944. gada oktobrī Štargardes (kādus 40 km uz austrumiem no Štetīnes, tagadējās Polijas teritorijā) nometnē sākušas plosīties infekcijas slimības. Ar difteriju miris agronomes Skujas dēliņš. Viņas meita, grūti sasirgusi, aizvesta uz slimnīcu. Tur ievietoti arī vairāki citi bēgļu bērniņi.

Minētā agronome, vecākā lopkopības inspektore Lūcija Skuja bija šīs apceres autora tēva darba kolēģe. Skujas ģimene nonāca Dānijā un vēlāk izceļoja uz Jaunzēlandi. Viņas meita Rita pēc Latvijas neatkarības atgūšanas kādu laiku bija Latvijas goda konsule Singapūrā. Jāpieņem, ka Štargardes nometnē kopā ar Skujas ģimeni bija nonācis arī Lūcijas Skujas un autora tēva vēl viens kolēģis – arī vecākais lopkopības inspektors Konrāds Tols, kas arī nonāca Dānijā. Ļoti iespējams, ka lielajā Štargardes nometnē, kurā bija pāri par 2000 latviešu, bija arī vēl kādi citi bēgļi, kas vēlāk nonāca Dānijā. Tiem bēgļiem, kas no Štargardes savlaicīgi neaizbrauca uz kādām citām vietām, atkal vajadzēja doties bēgļu gaitās, jo visu šo apgabalu ieņēma padomju karaspēks.

Bet ne visiem bēgļiem, kas ieradās Gotenhāfenas, Dancigas, Pilavas un Kēnigsbergas ostā, izdevās šo telpu atstāt. Jau lasījām, ka Liepājā vācieši sāka bēgļu šķirošanu darba spējīgos un darba nespējīgos. Darba spējīgos paredzēja sūtīt uz Pilavu, darba nespējīgos – uz Dancigu vai Gotenhāfenu tālākai novietošanai Vācijas vidienē. Sintētiskās degvielas fabrikas būvē un Austrumprūsijas nocietināšanas darbos Kēnigsbergas apkārtnē jau nodarbināja ap 15 000 cilvēku, bet bija nepieciešami vēl ap 10 000 –15 000 cilvēku, kurus paredzēja komplektēt no Kēnigsbergā un Pilavā sabraukušajiem bēgļiem, neizslēdzot arī sieviešu nodarbināšanu. Šķirošana notika arī pēc iebraukšanas Vācijā.

Vienu šādu gadījumu apraksta Rūdolfs Bangerskis.⁹ 17. novembrī no Liepājas ar Mar del Plata Kēnigsbergā bija ieradušies 400 bēgļu, pēc 3 stundu gaidīšanas tiem padoti netīri un neapkurināmi 11 preču vagoni. Kad bēgļi novietojušies vagonos, žandarmērija pavēlējusi izkāpt visiem vīriešiem līdz 65 gadu vecumam un visām līdz 50 gadu vecām sievietēm, kā arī precētām sievietēm ar bērniem, kuriem bijis teikts, ka jāpaliek Kēnigsbergā, lai 3-5 nedēļas strādātu steidzamos tranšeju darbos. Mātes ar maziem bērniem tikušas atšķirtas no vīriem. Bēgļu vidū bijuši 182 Latviešu leģiona karavīru piederīgie.

1945. gada 12. janvārī austrumu frontes ziemeļu daļā sākās lielais padomju uzbrukums ar mērķi iekarot Vācijas galvaspilsētu Berlīni. Karadarbību apskatīsim tikai tik daudz, cik tā iespaidoja latviešu bēgļu likteni Vācijā. Hitlers bija noraidījis katru ieteikumu par vācu spēku savlaicīgu atvilkšanu no Igaunijas un Latvijas Austrumprūsijas aizstāvēšanai. Tāpat kara pēdējos mēnešos neatļāva Kurzemes armiju atvilkšanu uz Vāciju. Netieši šī Hitlera nostāja palīdzēja daudziem tūkstošiem latviešu izbēgt no otrās padomju okupācijas. Hitlers regulāri mainīja armiju grupu komandierus un rīkojās ar tikai vēl uz papīra eksistējošām armijām. Slikti apgādātie un sadrumstalotie vācu spēki nespēja turēties pretim skaitliski un materiāli pārākajiem padomju spēkiem un jau marta sākumā tie sasniedza Baltijas jūru pie Kolbergas (Kolobrzeg – tagad Polijā), tā atgriežot Rietum– un Austrumprūsiju no pārējās Vācijas. Notikumus šajā telpā, kurā palika ieslēgti gan latviešu karavīri, gan arī nezināms skaits latviešu bēgļu, apskatīsim vēlāk.

Aprīļa vidū padomju armija jau sasniedza Oderas upi. Tanī pašā laikā sabruka arī pretestība rietumu frontē. 25. aprīlī amerikāņi un krievi sadevās rokās Elbas krastos pie Torgas (ap 50 km uz ziemeļrietumiem no Leipcigas). Līdz ar to Berlīni un Ziemeļvāciju atgrieza no valsts dienvidu apgabaliem. 29. aprīlī Hitlers izdarīja pašnāvību, pirms tam par savu pēcteci ieceļot lieladmirāli Dēnicu. 2. maijā pēc sīvām ielu cīņām kapitulēja vācu bruņotie spēki jau ilgāk par nedēļu ielenktajā Berlīnē. 5. maijā stājās spēkā vācu armiju kapitulācija Ziemeļvācijā, Dānijā un Norvēģijā. 8. maijā parakstīja visu vācu spēku beznoteikumu kapitulāciju.

Vācijai kapitulējot, Elba kļuva par „robežupi“ starp rietumu un padomju armiju ieņemtajiem apgabaliem.

Lai izbēgtu no uzbrūkošām padomju ordām, vairāki miljoni austrumu apgabalos dzīvojošo vāciešu atstāja savas mājas un devās rietumu virzienā. Līdz ar šiem vācu bēgļiem Vācijas austrumu apgabalos nokļuvušie latviešu bēgļi devās bēgļu gaitās otro reizi. Ne visiem izdevās sasniegt Vācijas rietumu apgabalus. Daudzi gāja bojā kara apstākļos, citi bija spiesti palikt padomju okupētajos apgabalos. Tikai tiem bēgļiem, kas savlaicīgi bija nokļuvuši Vācijas dienvidu, dienvidrietumu un ziemeļu apgabalos un kurus vēlāk ieņēma amerikāņu un angļu armijas, bēgšana bija beigusies.

Reizē ar lieluzbrukumu Berlīnes virzienā padomju armija sāka uzbrukumu Rietumprūsijas un Austrumprūsijas telpai.

Dancigā un apkārtnē bija nonācis krietns skaits latviešu bēgļu. Dancigā oktobra beigās novietoja arī no Liepājas evakuēto Latviešu leģiona ģenerālinspektora štābu. Ar Latviešu frontes teātra piedalīšanos Dancigas Kristus baznīcā notika vairāki latviešu dievkalpojumi ar garīgiem koncertiem, tai skaitā arī 18. novembrī. 8. decembrī pat notika liels koncerts ar Hertas Lūses, Artūra Priednieka, Ādolfa Kaktiņa, Jāņa Kalniņa, Olafa Ilziņa un Haralda Berīno piedalīšanos. Tuvējās Gotenhāfenas nometnēs bija pāri par 1000 latviešu bēgļu.

Pēc padomju uzbrukuma sākuma civilo bēgļu izkļūšana no Dancigas-Rietumprūsijas apgabala bija ļoti apgrūtināta. 1945. gada 1. februārī Dancigas-Rietumprūsijas apgabala valsts aizsardzības komisārs rakstīja Latviešu leģiona ģenerālinspektoram ģenerālim Bangerskim¹⁰, ka iespējas Dancigas-Rietumprūsijas apgabalā patvērumu atradušo latviešu bēgļu izvešanai pa jūras ceļu uz rietumiem esot ļoti ierobežotas. Nekādā gadījumā nevarot būt runa, ka vīriešiem vecumā no 16 līdz 65 gadiem varētu ļaut izbraukt, jo tiem būšot jāpiedalās cīņā pret boļševikiem.

Kā jau minēts, padomju armijām marta sākumā pie Kolbergas sasniedzot Baltijas jūru, šī telpa bija pilnīgi nogriezta no zemes sakariem ar pārējo Vāciju. No Austrumprūsijas ziemeļu puses uzbrūkošās padomju armijas lauzās Kēnigsbergas virzienā; no dienvidu puses uzbrūkošās armijas 26. janvārī netālu no Elbingas (tagad Elblag) sasniedza Jauno jomu (Frisches Haff, tagad Zalew Wislavy), un Austrumprūsija pazaudēja zemes ceļa sakarus ar Rietumprūsiju, izņemot šauro kāpu (Frisches Nehrung) ceļu viņpus aizsalušās Jaunās jomas.

31. janvārī Kēnigsbergai tika nogriezti sakari ar Pilavu un Sāmzemi (Samland, tagad Zemlandsky poluostrov Krievijas Kaļiņgradas apgabalā). Lai gan pēc trim nedēļām vāciešiem izdevās uz laiku atbrīvot Kēnigsbergu no ielenkuma, 9. aprīlī pilsēta bija spiesta kapitulēt. Pilava krita padomju rokās 25. aprīlī.

Pēc Baltijas jūras sasniegšanas pie Kolbergas padomju armijas uzbruka Rietumprūsijai arī no rietumu puses. Jau 14. martā ceļš starp Gotenhāfenu un Dancigu atradās zem padomju artilērijas uguns. Gotenhāfena krita 28. martā, Danciga 30. martā.

Ielenktajā Rietum- un Austrumprūsijas telpā valdīja haoss gan tur ielenktajās armijas daļās, gan starp lielo bēgļu skaitu. Šajā Dancigas līča telpā starp ielenktajām armijas daļām bija arī latviešu karavīri un krietns skaits civilo bēgļu. Pirms padomju armijas sasniedza Baltijas jūru pie Kolbergas, bēgļi no Dancigas un Gotenhāfenas plūda rietumu virzienā. Pēc tam bēgļu straumes plūda pretējā – Gotenhāfenas un Dancigas virzienā. Tanī pašā laikā pa Jauno kāpu joslu Dancigas virzienā plūda Austrumprūsijas bēgļu straumes. Vērtēja, ka norobežotajā telpā bija vismaz pusotrs miljons cilvēku, neskaitot kaujas vienības un izklīdinātos karavīrus. Vācu karaflotes vienības darīja visu iespējamo, lai evakuētu ievainotos karavīrus un bēgļus. Lielāko tiesu evakuējamo no Gotenhāfenas, Dancigas un Pilavas desantlaivās un mazos kuģīšos vispirms pārveda uz Hēlas pussalu, kur tos uzņēma lielāki kuģi nogādāšanai uz vēl brīvajām Vācijas Baltijas jūras rietumu ostām. Pussalā, kurā agrāk dzīvoja tikai daži simti zvejnieku, tagad atradās 100 000 – 150 000 cilvēku. Janvārī un februārī, pieturoties ļoti aukstam laikam, sniega vētrās katru nakti pussalā bija nosaluši simtiem bēgļu. Pēc ļoti aukstās ziemas, ap Lieldienām, laiks kļuvis neparasti silts – ziedējuši sniegpulkstenīši un vijolītes, un izplaukuši krūmi.

Lai izglābtos, notikusi nežēlīga kuģu „sturmēšana“, daudziem bijis jāpaliek malā. Kad Svinemindes, Lībekas un Ķīles līču ostas vairs nespēja uzņemt evakuētos, transportu novirzīja uz Dānijas ostām.

Cik latviešu bēgļu 1945. gada pavasarī bija Dancigas telpā, nav zināms, bet to skaits bija ievērojams. Izkļūt izdevās tikai relatīvi nedaudziem. Ir pamats domāt, ka izkļuvušo lielākā daļa nonāca Dānijā, bet bija arī kādi latvieši, kas nonāca Vācijas ostās. Vairākus kuģus ar evakuējamiem karavīriem un bēgļiem nogremdēja padomju uzbrukumos. Tā, 1945. gada februārī Pomerānijas piekrastē ceļā no Gotenhāfenas uz rietumiem boļševiki nogremdēja tvaikoni Wilhelm Gustlow, kas evakuēja 4000 Austrumprūsijas un Kurzemes bēgļu, kuru lielākā daļa aizgāja bojā. Ir zināms, ka viņu vidū bija arī latvieši. Tvaikonim General von Steuben nogrimstot, bojā aizgāja ap 3000 cilvēku. No tvaikoņa Goya vestiem 7000 karavīriem un bēgļiem Kopenhāgenā nonāca tikai 170.

Ielenkumā palikušie nonāca padomju armijas rokās un par viņu likteni ir maz kas zināms.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl

Vēres

⁷ Jūlijs Roze. „Laikmeta liecinieks. Latvijas rītausmā, norietā“. Daugava. Stokholmā 1978. Redaktori: Augusts Rumpēters, Kārlis Rabācs un Jānis Kadilis.

⁸ „Cilvēks bez mājas“. Mācītājs bēgļu gaitās. Latviešu ev. lut. baznīca Amerikā. 1976.

⁹ Rūdolfs Bangerskis „Mana mūža atmiņas“ IV grāmata. Imanta, Kopenhāgenā 1960

¹⁰ Rūdolfs Bangerskis „Mana mūža atmiņas“ IV grāmata. Imanta, Kopenhāgenā 1960.