Arhitekts Andrejs Andersons (1)

Palielināt / Enlarge

Andrejs Andersons un Ilze Šēnberga. Par izdoto grāmatu skat. rakstu LL712 (https://laikraksts.com/raksti/11532). FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Jaundienvidvelsas (NSW) Parlamenta ēka. FOTO no Andreja Andersona personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Jaundienvidvelsas (NSW) pavalsts bibliotēka. FOTO no Andreja Andersona personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Austrālijas Nacionālā galerija. FOTO no Andreja Andersona personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Dzīvokļu māja Milsons Point. FOTO no Andreja Andersona personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Pier 6/7 Walsh Bay. FOTO no Andreja Andersona personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Forum St. Leonards. FOTO no Andreja Andersona personīgā arhīva.

Laiku atpakaļ tikos ar vienu no slavenākajiem Austrālijas arhitektiem, atļaujos teikt – leģendu Andreju Andersonu. Vēl viena izcila latviešu personība, ar kuru varam lepoties. Pārkāpjot 80 gadu slieksni, iznāca grāmata* par Andreja Andersona darbu – ļoti daudzajām vairāk nekā 50 gadus garajā darba mūžā projektētajām celtnēm. Tagad – brīdis sarunai arhitekta viesmīlīgajā mājā.

Ilze Šēnberga: Sarunu uzsākot, ļoti tradicionāls jautājums – kādēļ nolēmāt studēt arhitektūru? Kas Jūs pamudināja izvēlēties šo profesiju?

Andrejs Andersons: Tas ir tāds sarežģīts jautājums; abi mani vectēvi zināmā mērā bija saistīti ar arhitektūru. Mammas tēvs – Ludvigs Neiburgs bija būvuzņēmējs. Mamma stāstīja, ka mājās viņam vienmēr uz galda bijuši žurnāli par arhitektūru. Neiburgs pats sev uzbūvēja īpašumus un vienmēr izvēlējas izcilus arhitektus. Kur tagad Rīgā ir Neiburga viesnīca bija Vilhelma Neimaņa nams. Vectēvs vēlāk būvēja vasarnīcu Dubultos, ko projektēja Eižens Laube. Namam Rīgā, kur mums tagad ir dzīvoklis, Brīvības iela 40, autors bija modernists arhitekts Aleksandrs Klinklāvs.

Mana tēva tēvs – Alfrēds Andersons bija Rīgas pilsētas galva 8 gadus (1921.-1928.); viņš bija tāds, ko Austrālijā sauktu par „centre left“ politiķis. Viņš bija liels mūzikas mīļotājs. Viņš pārtulkoja Tristan un Isolde latviski, rakstīja lugas, dziedāja Šūberta dziesmas, kaut viņš bija mācījies par būvinženieri. Bet vēlāk viņš kļuva par politiķi un dažādas citas lietas darīja, kā piemēram, bija Rīgas komercskolas galvenais direktors. Tā bija viņa ideja – pārcelt tos angārus no Vaiņodes un tur uzbūvēt Centrāltirgu. Tas bija laikā, kad viņš bija pilsētas galva. Nu mēs ģimenē vismaz ticējām, ka tas bija viņa nopelns. Tā kā, jā – manu vecvecāku paaudzē bija cilvēki, kuriem bija lieli sakari ar arhitektūru.

Pirms mēs atbraucām uz Austrāliju, es atceros, ka bēgļu laikā Eslingenā man bija tāds latviešu kalendārs. Man bija uzdāvinātas ūdenskrāsas, un es kopēju – man liekas tās bija Purvīša vai Rozentāla bildes no kalendāra. Vecāku draugi bija ļoti milzīgā sajūsmā; viņi nezinaja, ka tās ir nokopētas no kalendāra. Domāja, ka es esmu kļuvis tāds impresionists.

IŠ: Vai Jums ir saglabājušies šie gleznojumi – kopijas no kalendāra?

AA: Diemžēl, nav. Bet cilvēki vienmēr teica: „Kad Tu izaugsi, Tev jābūt arhitektam.“ Man patika zīmēt. Kad mēs atbraucām uz Austrāliju, mani vecāki uzbūvēja māju Sidnejas priekšpilsētā. Tur arī bija viens latviešu arhitekts – Andrejs Ilsums, kas savā laikā bija pie Aleksandra Kinklāva strādājis. Tīri glītu mājiņu mums uzbūvēja. Es atceros, ka viņš nāca pie mums uz mājām un pārrunāja, kā būs, kas ir vajadzīgs mājai utt. Tie apstākļi nebija bagāti, bet tomēr tēvs uzcēla ģimenes māju. Un tad es nodomāju studēt arhitektūru. Kāpēc ne?

IŠ: Un turpinājāt arī zīmēt?

AA: Nu, jā, man liekas, ka tas ir tāds pareizs uzskats, ja tu proti zīmēt, tev ir dizaina spējas. Lai gan šodien reti kāds arhitekts zīmē; viss tiek darīts ar datoru. Tomēr zīmēšana vienmēr tiek mācīta arhitektūras fakultātēs. Mums Sidnejas Universitātē bija fantastisks zīmēšanas skolotājs – Loids Rīss (Lloyd Rees), kas ir ļoti pazīstams mākslinieks Austrālijā. Viņš mums mācīja zīmēt alfresco. Mēs katru dienu braucām kaut kur Sidnejas ostmalā un zīmējām kaut ko. Viņš arī mācīja mākslas vēsturi, bet ļoti personīgā veidā; stāstīja, kā viņš pats pirmo reizi Parīzē redzēja postimpressionisma darbus 1920os gados un tādā garā. Tas bija ļoti patīkami.

Maniem vecākiem Eslingenā, Vācijā draugi bija Ludolfs Liberts un Voldemārs Tone. Manai mammai ir portrets, ko Anna Dārziņa taisīja; Anna Dārziņa ir tā Anniņa, kas ir redzama visās V. Tones bildēs.

IŠ: Kura ir pirmā Jūsu patstāvīgi projektētā ēka?

AA: Nu arhitektam nav tāda lieta kā patstāvīga ēka; arhitektūra ir sadarbošanās profesija; vienmēr jāstrādā un jāsadarbojās kopā ar citiem cilvēkiem. Ir arī tādi arhitekti, kas taisa tikai savrupmājas, un tad gan visu izlemj viens pats.

Kad es sāku studēt, man bija prakses laiks Jaundienvidvelsas (NSW) Public Works Department. Tur bija Pavalsts arhitektūras birojs (Government Architect Office), kas man maksāja iztikas pabalstu (living allowance) un universitātes izmaksas. Man pēc universitātes beigšanas pie viņiem bija jānostrādā 5 gadus. Tur bija fantastiskas iespējas – visādas interesantas lietas ko projektēt. Pirmā māja pēc manas skices, kura tika uzbūvēta (es biju vēl tikai 3. kursa students) bija piebūve pie Volongongas (Wollongong) tiesas. Es biju ārzemēs, kad tā tika būvēta, bet skices es pats biju taisījis.

IŠ: Vai tā ēka vēl tagad skatāma, vai nekas nav pārmainīts?

AA: Nu tā ir mazliet pārbūvēta, bet ja tu ieej iekšā, tu vari, apmēram, redzēt, ka tā telpiskā koncepcija vēl ir. Tas bija 1962. gadā.

IŠ: Ja Jums šodien būtu jātaisa tā piebūve, vai taisītu tāpat, vai savādāk?

AA: Tā loģika pie tās piebūves ir tāda pati. Tā ir piebūve vienai 19. gadsimta ēkai. Man būtu angliski jāsaka: the formal aspects of design – dizaina formālie aspekti tam, kā piebūvēt piebūvi vienai vecai ēkai, nav mainījušies.

IŠ: Kāds bija Jūsu turpmākais radošais ceļš?

AA: Kad es pabeidzu universitāti, es vinnēju stipendiju braukt uz Jeilas (Yale) Universitāti ASV. Tur es studēju maģistra grādu. Tas man deva milzīgu ieguvumu, kā saka, pārliecību, pieredzi (confidence). Tur bija izcili profesori, tā laika vislielākās slavenības arhitektūrā, kā piemēram, Filips Džonsons (Philip Johnson), Sergs Čermajefs (Serge Chermajeff), Džeimss Stirlings (James Stirling), Robert Venturi – tie visi bija pasaules slavenības. 1965. gadā Austrālija bija tāda ļoti attāla vieta, no kurienes ar kuģi bija mēnesi jābrauca, lai nokļūtu kaut kur citur. Un man bija milzīgs gandarījums mācīties Amerikā, izcilajā Jeila Universitātē. Pēc tam es strādāju ļoti labā birojā Londonā – Arup Associates, kur bija fantastisks galvenais arhitekts Filips Davsons (Philip Dowson), no kura es ļoti daudz iemācījos. Kad es atbraucu atpakaļ uz Austrāliju 1967. gada beigās, es tā jutos, ka viss ir iespējams.

IŠ: Studējot un strādājot izcilās mācību iestādēs un arhitektu birojos ārzemēs, Jūs ieguvāt pasaules plašumu. Kā tas ietekmēja Jūsu turpmākos darbus?

AA: Mana lielāka laime bija tā, ka tajā laikā, 1970. gadā, bija Kapteiņa Kuka (Captain Cook) divsimtgade, un NSW pavalsts nolēma taisīt piebūvi mākslas muzejam Sidnejā. Man bija ļoti labas attiecības ar manu šefu Pēteri Veneru (Peter Webber), kas vēlāk kļuva universitātes profesors. Es jau biju dažādus citus projektus taisījis ar viņu, un viņš man strādājot deva ļoti lielu brīvību. Es biju redzējis visjaunākos muzejus pasaulē. Man bija radi Ņujorkā, kas dzīvoja Manhattan, tur bija smuka penthouse. Es katru nedēļas nogali braucu uz Ņujorku un skatījos jaunākos muzejus – toreiz Whitney muzeja projekts bija nesen pabeigts, un es redzēju arī daudzus citus muzejus. Tāpat arī Eiropā redzēju daudzus jaunus muzejus. Tā kā es biju daudz redzējis no visjaunākajiem mākslas muzejiem. Varētu teikt, ka es jau to study tour biju iztaisījis. Jāsaka, ka Sidnejas mākslas muzeja darbinieki arī bija ārkārtīgi ieinteresēti un laipni ar mani. Daniels Tomass (Daniel Thomas) bija galvenais kurators; Tonijs Taksons (Tony Tuckson) bija direktora vietnieks – bija ļoti interesanti sadarboties ar šiem cilvēkiem. Daniels Tomass, piemēram, es vienu no retajām dzīvojamām mājām esmu projektējis – uztaisīju viņam atpūtas māju Tasmānijas ziemeļos.

Tā pirmā NSW mākslas muzeja piebūve dabūja ļoti labu slavu – tā vinnēja Sulman godalgu. Šo prēmiju piešķir vislabākajam projektam NSW pavalstī, bet ne katru gadu. Tas bija milzīgs sasniegums. Es to iesāku 1968. gadā, man toreiz bija tikai 26 gadi. Tagad tādam projektam tiktu organizēts starptautisks konkurss, kas ievilktos gadiem ilgi.

Tā ēka tika pabeigta 3 gados no pirmās skices līdz konstrukcijas beigām; tas ir ārkārtīgi ātri.

Tagad viss iet daudz ilgāk, un dzīve ir ļoti sarežģīta; cilvēki raksta tūkstošiem vārdus – Statements of environmental effects, energy... un visādas tādas lietas. Toreiz bija ļoti vienkārši – uzzīmēja un uzbūvēja.

IŠ: Būvējot ēkas, cik daudz atkarīgs no faktoriem: zemes platība izmērs, kādi būvmateriāli pieejami, budžets...?

AA: Viss ir atkarīgs no budžeta. Tai mājai ir budžets, un jāpaliek budžeta robežās. Ir tāda profesija quantity suveyor, kas aprēķina visus materiālus, cik tur būs; viņi var arī aprēķināt, cik ilgs būs būvtermiņš un ļoti akurāti pateikt – kāda būs beidzamā izmaksa.

IŠ: Kāds bija Jūsu darba ceļš pēc sekmīgā projekta – mākslas muzeja piebūves?

AA: Tad sekoja dažādi pavalsts pasūtījumi. Es uztaisīju tādu diezgan lielu tiesas māju Paramattā (Paramatta Court house) – pilnīgi jaunu ēku. Tad Ryde College of Catering and Hotel Administration. Svaigākie darbi bija NSW Parlamenta mājas milzīga daudzstāvu piebūve kopā ar Fountain Court piebūvi. Tās ir visas viena ar otru saistītas – sākās pagājušā gadsimta 70. gadu vidū un beidzās ap 1980. gadu. Pēc tam 1988. gadā – pavalsts bibliotēkas piebūve. Es pat karalienei Elizabetei II roku paspiedu.

IŠ: Vai pasūtītāji vēlāk arī bija pavalsts?

AA: Jā, tie visi bija pavalsts pasūtījumi. Es kļuvu par Assistant Government Architect. Dažreiz sadarbojāmies ar privātām firmām, dažreiz taisījām konkursus, piemēram, Federācijas paviljonu (Federation Pavillion), kas atrodas Centennial parkā. Paviljona kupolā ir mākslinieka Imanta Tillera gleznas. Tā ir vieta, kur 1901. gadā tika proklamēta Austrālijas savienība (federācija). Alec Tzannes vinnēja to konkursu. Mēs darbojāmies ne tikai, lai paši taisītu visus dizainus, bet sadarbojāmies arī ar citām firmām un šad un tad, atkarībā no projekta, rīkojām konkursus.

IŠ: Par būvmateriāliem; vai tie ar laiku ir mainījušies?

AA: Nē, nemainās. Galvenokārt, viss ir tas pats – betons, tērauds, akmens, stikls – nekas nav mainījies. Ir jau jaunas sistēmas, teiksim curtain wall glazing sistēmas, bet gan pamatmateriāli, gan pamatzināšanas par tiem nav mainījušās.

IŠ: Vai Jums pašam ir kāds būvmateriās, ar ko īpaši patīk strādāt?

AA: Nē, man nav tāds favorīta materiāls. Man liekas, ka Sidnejā ir fantastiski, ka tu vari lietot smilšakmeni. Sidnejas pilsētas raksturs ir atkarīgs no smilšakmens. Visas vēsturiskās celtnes ir, galvenokārt, apšūtas ar smilšakmeni. Mākslas muzeja piebūvē, ko projektēju, tā modernā daļa ir apšūta ar smilšakmeni. Vecā daļa ir būvēta no smilšakmens, jaunā daļa – ir apšūta ar smilšakmeni.

IŠ: Tad Jūs tomēr domājāt par to, kā to var pielāgot?

AA: Vai jūs zināt Kenetu Framptonu (Kenneth Frampton), britu arhitektūras vēsturnieku un filozofu? Es ticu tādai viņa teorijai critical regionalism (kritiskais reģionālisms) – kad vislabākā arhitektūra pieder kādai konkrētai vietai. Izcili arhitekti, piemēram Ričards Meiers (Richard Meiers), kurš būvēja to Balto Māju ASV pilsētā Atlanta, Georgia, vai Gothic Quarter Barselonā... vienalga, kur tu esi, tu uzreiz redzi, ka tas ir Rīčards Meiers. Viņam ir savs personīgais stils, un visi to pazīst. Manuprāt, tas pataisa arhitektūru tā kā Gucci rokassomiņu – no vienas puses tas ir fantastiski, ka tu redzi/zini, ka viņam ir savs stils, savs brand. Bet man ir svarīgāk, lai tā vide ir uzlabota un paliek interesantāka un raksturīgāka. Un tas man nāk no tā, ka es esmu taisījis ļoti daudz darbus ar vēsturiskām celtnēm – pielāgot atkal lietošanai (adaptive re-use) – Walsh Bay un Finger Wharf, tāpat kā bibliotēka Parlamentā – tās visas ir piebūves, pārtaisītas vecās celtnes. Un ja tu darbojies ar vēsturiskām celtnēm, tad tu sajūti, ka tai videi jābūt uzlabotai, ne pārmērīgi pārtaisītai.

IŠ: Par lielpilsētām, kuras visas kļūst vienādas, jo to centros ir blīvi saceltas augstceltnes. Kādas ir Jūsu domas par šo?

AA: Nebiju kādus piecus gadus bijis Melburnā, un biju ļoti pārsteigts, cik daudz augstceltnes saceltas visās malās, un tas brīnišķīgais raksturs, kas Melburnai kādreiz bija, teiksim Collins Street – fantastiska iela, bet tagad ir piebūvētas klāt ļoti necilas mājas, tādas, kas varētu būt jebkur citur pasaulē. Tu nejūties, ka esi Melburnā. Man liekas, zināmā mērā, Sidneja ir daudz mazāk mainījusies; mums ir Rocks, mums ir palicis tāds labāks iespaids no vēstures, un īpaši daba ir fantastiska, osta... Pilsēta neizskatās tik daudz pārmainīta.

IŠ: Par Jūsu turpmāko darba karjeru?

AA: 1988. gadā bija valdības maiņa (NSW), pie varas nāca labējais spārns ar Niku Greineru (Nick Greiner) vadībā, un viņam bija tāda ideoloģiska nostāja, kā britu Margaretai Tečerai (Margret Thatcher) – viņš negribēja, ka pavalsts ir milzīga iestāde, un tā pakāpeniski izbeidzās Government Architect Office darbība. Man liekas, tas bija ārkārtīgi žēl, jo tas izprojektēja izcilus darbus. Birojs bija pilns ar jauniem arhitektiem, kuri visi bija saņēmuši maģistra grādus labākajās ASV universitātēs (Havarda, Jeila, Pensilvānija, Kolumbija). Nebija neviena cita iestāde Austrālijā, kur bija tik daudz „Ivy league“ graduantu.

Es tad pārgāju uz privātu firmu Peddle Thorp & Walker. Man tur bija draugi no Universitātes studiju laikiem, un es tur uzsāku jaunu karjeru. Mēs taisījām projektus citās pavalstīs, arī ārzemēs, pat Latvijā. Personīgi man tā bija laime, lai gan principā tas ir žēl, ka Government Architect birojs izbeidzās. No tā ir palikusi neliela padomdevēju grupa, bet viņi neko neprojektē. Personīgi man tas nāca par labu, bet Austrālijas, Sidnejas videi tas bija slikti. Laiks rādīs.

Turpmāk vēl

* Par izdoto grāmatu skat. rakstu LL712 (https://laikraksts.com/raksti/11532).