Arhitekts Andrejs Andersons (2)

Palielināt / Enlarge

Ilze Šēnberga intervē Andreju Andersonu, kurš saka: „...nopirku šīs divas gleznas. Agrāk pie šīs sienas karājās tapa tekstīlija brūnā krāsā no Fidži salas. Kad mājās ienāca šīs krāsas, izskats pilnīgi atdzīvojās. Tāds jautrums nāk.“ FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Kolonāde East Circular Quay. FOTO no Andreja Andersona personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

City Recital Hall. FOTO no Andreja Andersona personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Roslyn Packer Theatre. FOTO no Andreja Andersona personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Capitol Theatre restaurācija. FOTO no Andreja Andersona personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Sydney Grammar School koncertzāle ar 1500 vietām, kura atrodas zem skolas sporta laukuma. FOTO no Andreja Andersona personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Barangaroo Apartments. FOTO no Andreja Andersona personīgā arhīva.

Noslēgums. Sākums LL800.

Ilze Šēnberga: Sākot darbu šajā privātajā firmā, kas bija Jūsu darbi?

Andrejs Andersons: Bija dažādi darbi. Es biju arī Adjunct Professor Jaundienvidvelsas Universitātē. Sakarā ar to es dabūju uztaisīt vienu pamatīgu universitātes ēku – Quadrangle Building.

Tad vēl mēs vinnējām vairākus konkursus – Circular Quay East Side (šim projektam es biju arhitekts visām trijām ēkām, kurām bija divi pasūtītāji), kolonāde pa ceļam uz Sidnejas Operas namu, Walsh Bay projektu (Sydney Theatre Company), atjaunojot vecās kuģu piestātnes – Woolloomooloo Finger Wharf. Tie visi bija konkursi, vai arhitektūras, vai „developer“ sacensības, kad attīstītājs būvē kādu projektu.

Mūsu firma taisīja arī tādus interesantus darbus kā City Recital Hall. Tas bija ļoti interesants projekts. Pilsēta bija mainījusi likumus sakarā ar auto stāvvietām. Viņi smagi ierobežoja, cik stāvvietas ir atļautas (iepriekš līdzīgām mājām bija atļautas trīs reiz tik daudz autostāvvietu). AMP Society, kas bija pasūtītājs, man prasīja, vai man ir kāda stratēģija, lai dabūtu trīs reizes tik daudz stāvvietu nekā bija atļauts?

Dažus gadus agrāk es biju iztaisījis tādu Cultural needs study (pētījumu) pie iepriekšējā pilsētas mēra Džeremija Bingema (Jeremy Bingham), un es zināju, ka bija milzīgs pieprasījums no tādām iestādēm kā Musica Viva, Australian Chamber Orchestra, Philharmonia Choir pēc tādas mazākas koncertzāles. Sidnejas Operas nama koncertzāle ir milzīgi liela. City Recital Hall ir mazāka ar 1270 sēdvietām. Tā ir diezgan liela, bet intīmāka, un tur ir ļoti laba skaņa; akustika ir pirmklasīga. Es iztaisīju to priekšlikumu, ka AMP Society pasūtītajam daudzstāvu projektam pievienojam koncertzāli. Toreiz AMP šefs bija Džeks Ričs (Jack Ritch), ar kuru es biju kopā gājis vidusskolā; viņam tā likās laba ideja. Mēs aizgājām pie toreizējā Sidnejas pilsētas galvas – mērā Franka Sartora (Lord Mayor Frank Sartor), un beigās viņš piekrita tai idejai. Dabūjām gandrīz 200 ekstrā autostāvvietas; tas darbojās tā, ka stāvvietas tiek lietotas pa dienu biroja darbiniekiem, bet vakaros – koncerta apmeklētājiem.

City Recital Hall ir tādā ļoti šaurā vietā – man tā ideja nāca no Barselonas, kur bija brīnišķīga celtne. Ieliņas tur vēl šaurākas nekā Angel Place, kur ir City Recital Hall. Kāpēc koncertzālei jābūt tādai kā Sidnejas Operas namā? Ja es būvētu koncertzāli Rīgā, es to būvētu tur, kur Rīgas Tehniskai universitātei bija tāds nesmuks nams. Kur tagad tāds tirdziņš ar visādām būdiņām – tur ir pietiekoši vietas, lai uzbūvētu koncertzāli.

Man liekas, ka cilvēkiem patīk tā ideja, ka City Recital Hall ir neatklāta – tā ir tāda, ka to atrod. Un tas ir kā pārsteidzošs atklājums. Kad tu ieeji iekšā, tu vēl nemaz nezini, kas tevi sagaidīs. Tu ej pa kāpnēm augšā, un tur atklājas milzīga telpa, un tas ir tāds pārsteigums. Koncerta apmeklētājs nemaz nevar iedomāties, ka tur būs kaut kas tāds. Tai zālei ir tāda forma kā veciem teātriem – pakavveida teātris – divi balkoni visapkārt. Skatītāji redz viens otru. Tas pataisa vecos teātrus labus – tas nav tikai ar skatlīnijām, bet publika sajūt viens otru un māksliniekiem ar skatītājiem rodas tāds savienojums, kas bieži nav modernās celtnēs. Koncertzāļu un teātru tipoloģija – man ir daudz grāmatu par vecajiem 19. gs. teātriem – tie teātri labi darbojas. Tagad tā mode nāk atpakaļ; visi tie jaunākie operas nami ir tādā pakavveida formā.

Tas pats bija par Roslyn Packer Theatre, Walsh Bay. Lai vinnētu to attīstītāja konkursu, kaut kāda kultūras sastāvdaļa (cultural component) bija vajadzīga, un mēs izdomājām to teātri būvēt. Tas arī ļoti labi izdevās. Tur ir 900 sēdvietas, ļoti laba tehnika un ir lielāka skatuve nekā Operas namā. Tur notiek arī Sydney Dance Company koncerti.

Tie (abi teātri) ir projekti, kas nenāk no pasūtītāja – tas nāk no mana paša idejām, kā vinnēt kaut kādu konkursu, lai kaut ko labāku dabūtu pilsētai, sadarbojoties kopā ar pilsētas valdi un ar privātiem pasūtītājiem vai apvienojot visas tās lietas.

Tās ir manas arhitekta spējas – tas viss ir aprakstīts grāmatā par maniem darbiem. Jāpērk un jālasa grāmatā!

IŠ: Ar ko šobrīd nodarbojaties?

AA: Man ir 80 gadi. Es pabeidzu savu direktora darbu pie Peddle Thorp & Walker pirms 8 gadiem, bet es sadarbojos ar jauniem arhitektiem, kas agrāk strādāja manā pakļautībā. Es pašlaik taisu teātra auditoriju pavalsts Mitchell bibliotēkā – diezgan liels projekts $15 miljonu vērtībā.

Tad nesen ir pabeigts jahtklubs Sans Souci, koka celtne virs ūdens pie Taren Point tilta.

Es arī dodu dažādus padomus, kas saistīti ar arhitektūras projektiem. Es esmu diezgan aizņemts!

Arī diezgan daudz zīmēju. Viens mans draugs taisa Aboriginal Health Centre (Aborigēnu veselības centrs) Ziemeļteritorijā, un viņam vajadzīgas daudzas skices, lai redzētu, kā tā celtne izskatīsies. Es taisu smukas bildītes, zīmēju ar roku. Tā kā es esmu vispār aizņemts.

Es ļoti ticu, ka ja tu esi aktīvs, tu ilgāk dzīvosi. Es katru dienu eju kādu stundu pastaigāt, lai būtu fiziski labākā stāvoklī.

IŠ: Darba netrūkst?

AA: Darbu netrūkst! Es neteikšu, ka varu izvēlēties darbus, bet man ir vecie klienti, vienmēr ir kontakti. Jaunām firmām ir grūti tikt pie labiem klientiem, un es tādā veidā varu palīdzēt. Es varu tās koncepcijas iztaisīt. Bet tas grūtais darbs nenāk no manām rokām – tas nāk no tiem jaunajiem arhitektiem. Esmu ļoti gandarīts par to, skatoties uz savu 60 gadu karjeru – man ir dažādi kolēģi bijuši, kas paši tagad uzsākuši savus uzņēmumus, un daži ir slavenāki nekā es. Piemēram, Koichi Takada ir palicis par pasaules slavenību – viņš vairākus gadus strādāja pie manis.

IŠ: Vai Jums ir padomā kāda neuzcelta māja?

AA: Ir simtiem neuzceltas mājas. Ja tu apskaties tajā grāmatā, beigās ir tāds katalogs – daudzas ir uzceltas, bet ir arī dažādi konkursi, kas netika vinnēti vai vienkārši negāja uz priekšu, vai bija kāda finansiāla krīze... Kad arhitektam prasa, kas ir Tava vislabākā celtne, viņi saka: „Nākošā!“

Pie manas meitas es uzbūvēju viesu māju. Mana meita dzīvo Byron Bay, NSW, kur mēs nopirkām smuku lauku īpašumu un uztaisījām viesu māju ar divām guļamistabām un vannas istabu un peldbaseinu. Tagad es gribu uztaisīt sev studiju. Tā viesu māja ir pārāk glīta – tai ir smukas mēbeles, grāmatplaukti un tādas lietas, bet tajā studijā būs betona grīda, lai var šmuci iztaisīt – brīvi justies, bet ar labu apgaismojumu. Mana meita diezgan labi strādā ar keramiku. Viņai pašlaik bērni ir mazi, bet viņa grib atkal atsākt kaut ko taisīt (ar keramiku). Tā ir smuka vieta, apmēram, 20 minūšu braucienā no Byron Bay. Tālumā var redzēt okeānu. Ziemeļu Jaundienvidvelsa ir fantastiska vieta. Tur ir ļoti bagātīga vulkānu zeme – tāda sarkanīga; līst daudz lietus (tāpat kā Sidnejā), bet viss kas brīnišķīgi aug. Tur ir daudz dārzu. Visādi bagātnieki aizbrauc no Sidnejas, rīkojas ar saviem miljoniem, strādā pie saviem miljoniem ar saviem datoriem un dzīvo brīnišķīgā dabā.

IŠ: Cik liela nozīme Jums ir krāsai?

AA: Man ļoti patīk krāsas; tādēļ man mājā ir visādas spilgtas lietas. Man liekas ir ārkārtīgi garlaicīgi, ka tagad visas mājas ir pelēkas. Man vislabāk patīk tāds mākslinieks kā Matisse, kam ir brīnišķīgas krāsas. Džefrija Smarta (Jeffrey Smart) darbu izstādē arī bija brīnišķīgas krāsas. Kāpēc baidīties no krāsām? Tas ir smieklīgi.

Runājot par 2 spilgtām gleznām pie sienas manā mājā, mākslinieks Rollin Schlicht – bija gan arhitekts, gan mākslinieks. Es viņu pazinu. Biju uz izstādi Ray Hughes galerijā. Es tur biju ielūgts uz laulībām, kur galerijas telpas bija noīrējuši, lai salaulātos. Un es redzēju, ka neviena no viņa gleznām nebija pārdota. Nākošā rītā aizbraucu atpakaļ un nopirku šīs divas gleznas. Agrāk pie šīs sienas karājās tapa tekstīlija brūnā krāsā no Fidži salas. Kad mājās ienāca šīs krāsas, izskats pilnīgi atdzīvojās. Tāds jautrums nāk.

Arhitektūrā krāsa ir bijusi vienmēr. Vēsturiskās celtnēs bija spilgtās krāsas. Tagad jau zin, ka grieķu tempļi arī bija krāsoti – tie nebija no balta marmora, tie visi bija apkrāsoti.

IŠ: Vai kāds no arhitektūras stiliem Jums īpaši patīk?

AA: Es strādāju modernisma iespaidā. Man ļoti patīk visa vēsturiskā arhitektūra. Man liekas baroks ir fantastisks laikmets, man ļoti patīk jūgendstils. Vienna Secession jūgendstils, kas bija izcelts Vīnē, ir fantastisks. Viena no vislabākām lietām Melburnā ir aiziet uz Viktorijas Nacionālo galeriju un apskatīt tur mēbeļu, stiklu un sudrablietu kolekcijas – tie ir brīnišķīgi eksponāti no Vienna Secession. Sidnejā to nevar redzēt, jābrauc uz Vīni.

IŠ: Minējāt, ka studējot Jeila Universitātē, bija izcili mācību spēki. Vai tur bija kādi, kas ir Jūs īpaši ietekmējuši?

AA: Mums arhitektūras un mākslas vēstures lekcijas pasniedza Vincents Skalijs (Vincent Scully) juniors, kas ir izcils amerikāņu vēsturnieks. Viņš ir uzrakstījis daudz grāmatu par moderno arhitektūru, par Amerikas arhitektūras vēsturi. Man liekas, ka viņa lekcijas par Urban Design (pilsētas plānošanu) bija ļoti iespaidīgas. Robert Venturi, kas uzrakstīja arī Complexity and Contradiction in Architecture, bija ļoti iespaidīgs. Manas celtnes nemaz neizskatās kā Venturi celtnes; viņš salauza to modernisma orthodoxy, kā varētu teikt, ka ir visādas citas iespējas – appropriation un visādi citi uzskati arhitektūrā nekā straight line modernisms. Un tad Sergs Čermajefs (Serge Chermayeff), kas pirms otrā pasaules kara taisīja dažādas slavenas celtnes Anglijā. Viņš bija tiešā saiknē ar modernismu. Viņš pazina Valteru Gropiusu (Walter Gropius), Lekorbizjē (Le Corbusier) un bija tāds cilvēks, kam bija saskarsme ar slavenībām, ar arhitektūras modernisma pamatlicējiem. Tā kā studijas man bija ārkārtīgi interesantas. Un bija arī citi viesu lektori – Giancarlo De Carlo – izcils itāļu arhitekts, Džeimss Stirlings (James Stirling) no Anglijas. Tie bija tobrīd, varētu teikt, visslavenākie arhitekti un akadēmiķi. Bija arī interesanti semināru pasniedzēji, kurus Jeila Universitāte varēja uzaicināt. Piemēram, Pola Gudmana (Paul Goodman), grāmatas Growing up absurd (par sliktu izglītību Amerikā), autors. Visādas tādas lietas, kas tajā laikā Austrālijā nenotika.

IŠ: Par pilsētas arhitektūru. Ir tā, ka atsevišķa jauna ēka harmoniski iekļaujas kopīgajā pilsētas plānojamā, bet ir arī tieši pretēji – izceļas. Kurš būtu labākais variants, Jūsuprāt?

AA: Tas ir atkarīgs no novietojuma un pasūtījuma. Man liekas, ka pilsētas ainava ir tas kopiespaids, un ir ārkārtīgi svarīgi, lai celtnes ir harmoniskas un ir patīkamas. Un tādas celtnes, kas nesaskan, sabojā pilsētu. 19. gs. tas viss viegli nāca, jo visi ticēja, ka ielas fasādei bija jābūt gludai un mājām mērogs līdzīgs un parasti līdzīgs materiāls. Bet tagad modernismā tu vari taisīt visu kaut ko, ir visādas iespējas un trūkst tās disciplīnas. Kādreiz tās straujās pārmaiņas ir bijušas – ir garlaicīgi, ja viss ir tāds pats. Man liekas, ka Sidnejā ir ļoti labi eksemplāri, kur modernās mājas ļoti labi saskan ar vecām celtnēm. Piemēram, Clarence ielā ir divas vai trīs jaunas mājas, tāpat kā vecās noliktavas. Tās mājas ir pilnīgi modernas, bet vienkārši tā materiāla saistība tur ir, un labi izskatās. Jābūt jūtīgam par visu to.

IŠ: Vai Jūs vēlētos labprātāk būvēt celtnes pilsētas centrā, vai – māju okeāna krastā?

AA: Es labi jūtos pilsētas centrā. Okeāna krastā arī man nav slikti.

IŠ: Jūs bieži redz koncertos, Operas namā.... Cik būtiska Jums ir mūzika?

AA: Es jau minēju, ka mans vectēvs tulkoja Vāgneru; man Latvijas operas pirmais uzvedums bija Tanhaizers, ko diriģēja vectēva māsas vīrs Leons Raiters. Venus bija vectēva māsa Elīna Raiters. Volfgangs bija Emīls Moriņš, kas bija vectēva otrās māsas vīrs un tulkotājs bija vectēvs. Tā kā tā ir vienreizēja lieta, ka četri radinieki bija kopā vienas operas iestudējumā.

Kad mēs dzīvojām Eslingenā, kur bija tā lielā latviešu bēgļu nometne, tēvs darbojās ar operetēm. Viņš uzveda Treijmeitiņas, kas ir mūzikls no Šūberta dziesmām, un Havajas puķi. Toreiz nebija bērnu aukles, un es tiku aizvests uz teātri, sēdēju skatuves aizkulisēs, un man liekas, ka es tās Trejmeitiņas kādas 40 reizes noskatījos. Man bija 5 vai 6 gadi. Es tos atceros, visas Šūberta melodijas, es pats varēju dziedāt...

Un tad es 1949. gadā pirmo reizi mūžā biju īstā operas namā Štutgartē uz Hansel und Gretel!

Man abi vecāki bija milzīgi mūzikas mīļotāji, un, kad mēs atbraucām uz Austrāliju, jau man mācoties pamatskolā, mani veda uz Tivoli teātri, kur bija NSW operas kompānija. Klavieres spēlēt es vēlāk mācījos. Un tad arī Austrālijas Latviešu Kultūras dienās bija milzīgi uzvedumi. Toreiz Kopkora koncerts Sidnejas pilsētas namu piepildīja ar 2000 skatītājiem. Bija modernās mūzikas koncerti. Es atceros, ka Jāņa Mediņa kādi jauni skaņdarbi bija atsūtīti; tad bija Paula Brīvkalna, kas dziedāja Štutgartē, Bavārijas valsts operas namā Minhenē, Esenē, Oldenburgā un citur... viņa Salomi bija dziedājusi 40 reizes Herberta fon Karajana vadībā – bija daudz ierakstu. Bija Elza Žebranska; es atceros, tā bija latviete, kas dziedājusi Metropolitēna operā 1930. gados. Tā kā tās Kultūras dienas 1950. gados bija ar tādu starptautisku kvalitāti un nozīmi. Ir pilnīgi neticami, ko viņi paspēja izdarīt!

Mani vienmēr ir saistījusi mūzika. Kā mazs bērns es tiku aizvests uz visām tām lietām, kas man ļoti interesēja. Vēlāk man bija interesanti projektēt mūzikai. Kad es strādāju pie Arup Associates, viņi taisīja Snape Maltings Concert Hall komponistam Bendžaminam Brittenam. Man bija izdevība no attāluma redzēt pašu Bendžamin Britten.

Vēlāk es dabūju būvēt teātrus. Pirmais bija Riverside Theatre Parramatta, tad Sydney Entertainment Centre (kas tagad ir demolēts), Capitol Theatre, City Recital Hall un arī brīnišķīgu koncertzāli ar 1500 vietām Sydney Grammar School, kas atrodas zem skolas sporta laukuma. Kad atklāja to zāli, skola uzveda Olivier Messiaen darbu, kuram vajadzīgs koris ar 300 balsīm un orķestri ar 150 spēlētājiem – to viņi visu paspēja uzvest (ar skolas audzēkņiem) – pilnīgi neticami, ka tādas lietas notiek pazemē zem skolas sporta laukuma, Sidnejas centrā. Sidnejā ir dažādas interesantas lietas, kas nav atklātas. Bet viņiem – Sydney Grammar School ir Atvērto durvju dienas, kad var tikt apskatīties un dažreiz var arī iet tur uz koncertiem.

IŠ: Par Latviju. Kādas ir Jūsu domas par Latvijas Nacionālo bibliotēku? Ap to savā laikā tika daudzi šķēpi lauzti?

AA: Tas ir ļoti grūts jautājums. Kā Latvijas simbols tas ir uzreiz atpazīstams, bet tā bibliotēka tik ilgi gāja – no pirmā projekta, kas bija 1980.tos gados. Tā programma, man šķiet, būtu citādāka, ja to māju taisītu šodien. Tā ir pārāk ambicioza, tur ir milzīgas telpas. Galvenokārt, man ir iespaids, ka tur studenti taisa savus mājas darbus – tā ir klusa vieta ar labu vēdināšanu, gaišs, patīkams skats uz Rīgu. Ārkārtīgi interesanti. Tas ir nacionālais simbols, tā nav bibliotēka. Nemaz nav slikti, bet, manuprāt, bibliotēkai jābūt tādā vietā, kur tai var ērti tikt klāt. Staigāt no Rīgas vētrainā ziemas dienā pāri Daugavai uz tādu vietu, kur tu nevari piebraukt klāt. Tas ir tas pats kā ar Sidnejas Operu, kur netiek klāt. Es Sidnejas Operai taisīju to kolonādi, un tagad tu vari lietainā dienā tikt klāt Operai nesalījis. Nacionālai bibliotēkai – es zinu, ka tur tramvaja līnija iet garam, bet visiem jau tas neder. Tikt klāt ir baigi grūti. Sasniegums noteikti ir, un izskatās smuki, bet tās pamatfunkcijas – es nezinu, vai tas bija tas labākais variants.

IŠ: Koncertzāle būs Rīgas pilsētas centrā!

AA: Man liekas, ka būs pilsētā. Beidzamā ideja pārbūvēt Kongresa namu, un tā ir laba vieta. Tas ir netālu no Nacionālā mākslas muzeja.

Manuprāt, Mākslas muzeja pārbūve ir ļoti izcila, tā ir fantastiska, man ļoti patīk. Tas muzejs pats ir saglabāts, viņi ir restaurējuši vecos greznojumus. Tagad var uzkāpt uz jumta, skatīties pilsētas panorāmu un ir arī kafejnīca. Un kad tu esi muzeja kafejnīcā, visa Rīga iet garām pa to velo ceļu. Tas ir ļoti labi izdevies – viss ļoti eleganti; Rīgas centrā, Elizabetes un Antonijas ielas stūrī ir visādas labas kafejnīcas. Vecrīgā, diemžēl, ir zemais tūrisma līmenis, kas mazliet sabojā.

Man ļoti patīk Āgenskalns. Ja es dzīvotu Rīgā, man liekas, es nopirktu vienu vecu māju tur. Āgenskalns ir ļoti tuvu. Tur ir pilns ar brīnišķīgām mājām.

IŠ: Un atjaunotais Āgenskalna tirgus?

AA: Es tur neesmu bijis, bet izskatās brīnišķīgi. Tas Centrālais tirgus – tas jau ir slavens, bet neteiktu, ka man pārmērīgi patīk. Man liekas, ka tas Āgenskalna tirgus izskatās daudz labāk, jauno tirgu modē.

Vēl par arhitektūru Latvijā. Mani ļoti iepriecina tā kustība, ka muižas atjauno. Latvijā bija ap 700 muižas laikam, un tās lielākoties ir gājušas bojā. Bet tas, ka tagad cilvēki – ne visi ir bagāti, bet kas paši ar savām rokām restaurē šīs kultūras vērtības, tas mani ļoti iepriecina. Un viņiem ir pilnīgi cits uzskats, kā to restaurācijas darbu darīt – neiztaisīt visu, ka ir pilnīgi jauns, bet parādīt to laika gaitu.

IŠ: Par Jūsu nesen iznākušo grāmatu. Kur to var iegādāties?

AA: Es to redzēju Viktorijas Nacionālās galerijas veikalā. Internetā Booktopia to noteikti var nopirkt – booktopia.com.au.

Šī grāmata ir galvenokārt par Sidneju – tā ir kā Sidnejas pastaigu gids (Sydney walking guide) – tu vari apskatīt visas tās ostas malas celtnes, staigājot no Darling Harbour, caur Barangaroo, Walsh Bay, Circular Quay, Art Gallery, Woolboomooloo – tas viss ir viens tāds maršruts.

IŠ: Ko jūs gribētu novēlēt laikraksta „Latvietis“ lasītājiem?

AA: Es ceru, ka lasītājiem pieaugs interese par arhitektūru, par Latvijas mākslas un arhitektūras vēsturi, kas īstenībā ir ļoti bagāta, bet nav pārāk labi apzināta Austrālijā, pēc manām domām. Man liekas, šodien Latvijā arhitektūrai ir ļoti augsts līmenis; tagad tur ir daži ļoti apdāvināti arhitekti. Man liekas laba nākotne tādām lietām.

IŠ: Sirsnīgi pateicos par interesanto stāstu, par intervijas ziedoto laiku.

Esot Sidnejā, iesaku laikraksta lasītājiem apskatīt arhitekta Andreja Andersona celtās brīnišķīgās ēkas. Un to Sidnejā ir daudz! ■