Jura Zemīša (1932-2023) dzīvesstāsts (5)

Palielināt / Enlarge

Zēni Neištates ģimnāzijā ap 1948. gadu. Pašā priekšā Ēriks Šmits, viņam uz pleciem Juris Zemītis un blakus Ivars Dālbergs. Stāv no kreisās puses: 1. Visvaldis Reinfelds, 2. Aivars Linde, 3. Gusts Kņezs-Kņezinskis, 4. Gunārs Jākabsons, 5. ? Auziņš, 6. Vilis Celmiņš, 7. Uldis Misiņš, 8. Jānis Šneiders, 9. Imants Balodis un 11. Juris Ivaņenko. Fotogrāfija muzejs „Latvieši pasaulē“. FOTO no Jura Zemīša personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Iesvētamie Saules nometnē 1949. gada Lieldienās. Gunārs Jakobsons, Ēriks Šmits, Juris Zemītis. Fotogrāfija muzejs „Latvieši pasaulē“. FOTO no Jura Zemīša personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Neištates vidusskolas ēka ap 1948. gadu. Fotogrāfija muzejs „Latvieši pasaulē“. FOTO no Jura Zemīša personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Jānis Šneiders, Vilis Celmiņš, Imants Balodis, Gunārs Jēkabsons un Juris Zemītis Neištates peldētavā. Juris Zemītis raksta: „Tas bija ap februāri, martu, tā kā uz ūdeni varējām tikai skatīties...CCG vidusskolā mums gāja labi. Dzīvojām internātā, zēni vienā mājā, meitenes, otrā. Biju 3. ģimnāzijas klasē, 16 gadus vecs. Meitenes un sports bija ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa, diemžēl, bija arī jāmācās.“ Fotogrāfija muzejs „Latvieši pasaulē“. FOTO no Jura Zemīša personīgā arhīva.

Ceturtais turpinājums. Sākums LL798, LL799, LL800, LL801.

Mani izvēlēja kā pārstāvi braukt uz Neištates ģimnāziju pārrunāt lietas. Mums atļāva lekt vienu klasi uz augšu, ja trīs mēnešu laikā nokārtojam eksāmenus par iepriekšējās klases otro pusgadu. Kārtībā. Neištates nometne bija kādreizējās vācu flotes zemūdeņu skolas telpās. Netālu līcī bija nogremdēti divi kuģi, kuri transportējuši iemītniekus no Neuengammas koncentrācijas nometnes. Angļu iznīcinātāji sašāvuši kuģi Tielbeck, kas nogrimis 15 – 20 minūtēs un Cap Arcona, kas nogrimis seklākā vietā un ko vēl varēja redzēt. Bojā gājuši ap 7000 cilvēku, ieskaitot vācu apsardzi.

Teica, ka tik trekni zuši savu mūžu nav redzēti. Ieradāmies Neištates skolā. Skolēni bija no Hamburgas, Lībekas, Saules, Itzehojas, cik varu atcerēties. Zēnu internāts un lietuviešu skola bija vienā ēkā, meiteņu internāts un latviešu skola bija otrā ēkā. Dzīve bija tik interesanta, ka nezinu kā varējām atrast laiku mācībām. Mums bija izdotas formas – zili krāsotas angļu armijas uniformas ar trīsstūri pie pleca – 626 CCG HIGH SCHOOL. Braucot uz Geestachti nedēļas nogalēs tas ļoti labi noderēja, jo mēs braucām vagonos, kas bija rezervēti angļu armijai un bija tukšāki. Man abi vecāki strādāja, un pēc naudas apmaiņas nebija problēmas ar kabatas naudu.

Zēnu internātā neviens negribēja gulēt gultā, kas apakšstāvā bija pie loga, jo pa nakti viens otrs pa logu nāca mājā. Teica, ka esot zēni laidušies pa noteku no meiteņu internāta, bet bija cits veids kā no mājas tikt ārā. Biju tikai 16 gadu vecs, bet man jau bija draudzene. Varbūt mēs pieaugām ātrāk kā šodienas jaunieši. Mācījāmies, nodarbojāmies ar sportu. Gar jūrmalu bija pastaigas celiņš ar iebūvētam nišām, kur bija soliņi. Tā bija ļoti populāra vieta. Skolotāji bija ļoti saprotoši, un mēs visi no Saules nolikām eksāmenus un ieguvām vienu gadu. Izceļojot tas ļoti noderēja.

1. aprīlī, protams, taure mūs modināja pirms laika. Tad bija nebūšanas brokastīs. Tad mēs samainījām klases ar lietuviešiem. Tad notika vēl kaut kas cits, un pēkšņi mūsu klasē ienāca kāds skolēns un teica, ka Juris Zemītis brauc uz Austrāliju – 1. aprīlī? Visiem liels uzjautrinājums. Beidzot parādījās skolas darbvedis, jā, es tiešām braucu.

Aizbraucu pie ģimenes, kuri jau bija caurbraucēju nometnē Ventorfā. Mūsu ģimene esot izsaukta uz Austrāliju, domājām, ka tas ir mammas brālis. Pieteicāmies rindā. Aizbraucu uz skolu, atvadījos no draugiem un draudzenēm, saņēmu liecību par klases beigšanu un pārvācos uz Ventorfu. Saules draudzē bija iesvētības, bet izceļošanas laikā nebija garas mācības. Pāris reizes tikāmies, un tas bija tas. Tiku iesvētīts kopā ar 30 citiem jauniešiem, no kuriem daudzi ir arī Austrālijā. Viens no iesvētāmajiem bija Uldis Kurzemnieks, frontē atrastais krievu puišelis. Mans tēvs strādāja administrācijā. Nometnē bija radio/skaļrunis, un man piešķīra darbiņu lasīt ziņas latviešu valodā. Izceļotājiem bija veselības pārbaudes, lielu vērību piegrieza venēriskām slimībām. Pārbaudes bija ikdienišķa parādība – noģērbies kails, medicīniskais personāls pārbauda un ģērbies atkal ciet. Šoreiz māsiņa bija meitene, ar kuru biju iepazinies iepriekšējā vakarā. Ļoti neērti.

Palīdzēju tēvam rakstīt izceļotāju kartotēku un vēl šodien varu bez problēmām izrunāt poļu uzvārdus. Austrālijas komisijai vajadzēja kādu jaunu cilvēku, kas nēsā dokumentus no ārsta pie konsula un atpakaļ. Ar pazīšanos tiku pie darba. Austrālijas izceļošanas akcijā bija vairākas kategorijas – vīriešu vieninieki, sievietes vieninieces un ģimenes. Pēc neilga laika tulks izceļoja uz Austrāliju, un tā kā konsuls un ārsts mani pazina un bija mierā ar manām angļu valodas zināšanām, man iedeva tulka darbu. Pirmie nāca vieninieki. Daudzi baidījās, ka vācu armijas tetovētā asins zīme padusē var būt kas ļauns, bet biju klāt, kad kādam lika pacelt roku, ārsts redzēja zīmi un uzsita vīrietim uz pleca: „Good boy“.

Līdz šim viss kārtībā, bet tad sāka nākt vieninieces! No sākuma kauns; nezināju kur acis likt, bet tad pieradu un cielēju tikai uz tām glītākām. Tulkoju, nēsāju dokumentus. Pārbaudīja arī lasīšanas māku, un tā kāda veca māmiņa man saka: „Vai, dēls, es jau neprotu lasīt.“ Teicu – skaitiet Tēvareizi. Domāju, ka šāda maza, balta blēdība par labu vien nāca, jo māmiņa varēja izceļot kopā ar ģimeni un nevienam nekas netika pāri darīts. Kāds cits solīja naudu, lai mēģinot kaut ko darīt par viņa rentgenu, bet to es nebiju ar mieru. Tad mums pienāca ziņa, ka mūsu izsaukums ir kļūda, un mēs sarakstā vairs neesam. Tanī laikā bija sākusies akcija, kur var pieteikties ģimenes. Konsuls teica, ka jau jūs bijāt ar mieru braukt kā izsauktie, brauciet paši uz savu roku! Un tā mēs izgājām veselības pārbaudi, parakstījām līgumus, tēvs kā ģimenes galva un es kā vieninieks, ka divus gadus strādāsim tur, kur valdība norādīs, un bijām ceļā uz Austrāliju – rītdienas zemi.

Juris Zemītis

Turpmāk vēl