Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē (2)

Palielināt / Enlarge

Palielināt / Enlarge

Melburnas saule 1956. gada Ziemsvētkos lutināja tālos Kultūras dienu ciemiņus. No kreisās: Edīte Bērziņa (Brisbena), Maija Āboliņa un Zaiga Ābola (Sidneja). FOTO J. Zandmanis.

Palielināt / Enlarge

Latviešu tagadējie un bijušie olimpieši Austrālijā 1956. gadā veidoja lielu saimi. Attēlos redzami: Adalberts Bubenko, Jānis Rudzītis, Jānis Daliņš, Pēteris Bumbērs, Džems Raudziņš, Inga Freidenfelds, Alfrēds Hermanovskis, Vēsmonis Balodis, Juris Dancis, Jānis Konrāds. Trūkst cīkstonis Alberts Krievs, kas 1924. g. olimpiskajās spēlēs Parīzē reprezentēja Latviju grieķu-romiešu cīņā.

Palielināt / Enlarge

Latvieši no divām pasaulēm satiekas Melburnā. Tie ir mūsu basketbolisti, no kuriem 3 ledalīti Padomju savienības Un 3 Austrālijas olimpiskajā vienībā. Šis uzņēmums izdarīts pēc Padomju savienības—Austrālijas treniņa spēles basketbolā 8. novembrī Melburnā. No kreisās: Valdis Muižnieks, Pēteris Bumbērs, Jānis Krūmiņš, Inga Freidenfelds, Maigonis Valdmanis un Juris Dancis. (Austrālijas Latvietis, Nr.362 (17.11.1956)). FOTO Vita Bumbēra.

Pirmais turpinājums. Sākums LL900.

Kultūra un sports. Tādi bija spilgtākie notikumi, noslēdzoties LAA pirmajiem pieciem gadiem. Mājas un mītnes zeme. Okupācija un trimda. Un 1956. gads – ar visu savu spožumu un skaudrumu.

1956. gads. Latvieši Melburnas Olimpiskajās spēlēs

1956. gada nogalē Melburnā notika Olimpiskās spēles, kur piedalījās prāvs skaits latviešu sportistu – tikai neviens nestartēja zem Latvijas karoga. PSRS olimpiskajā vienībā bija pieci sportisti no Latvijas, un visi pieci izcīnīja medaļas. Šķēpmetēja Inese Jaunzeme kļuva par pirmo latvieti, kas izcīnīja olimpisko zeltu. Trīs latviešu basketbolisti – Maigonis Valdmanis, Jānis Krūmiņš un Valdis Muižnieks – izcīnīja sudrabu, bet Vasilijs Stepanovs sudraba medaļu svarcelšanā.

Savukārt Austrālijas olimpiskajā vienībā arī bija latviešu sportisti. Pēc PSRS un Austrālijas basketbola izlašu treniņa spēles 8. novembrī viena fotogrāfija sapulcēja abus pulkus: Valdi Muižnieku, Pēteri Bumbēru, Jāni Krūmiņu, Ingu Freidenfeldu, Maigoni Valdmani un Juri Danci. Trīs no viņiem pārstāvēja PSRS, trīs – Austrāliju. Austrāliju arī pārstāvēja jaunais latviešu peldētājs Jānis Konrads.

Skaudras atziņas un emocijas latviešiem, taču Olimpiskajā baseinā risinājās vēl dramatiskāki notikumi, kad 6. decembrī ūdens polo pusfinālā Ungārija sacentās pret PSRS. Pavisam svaigā sportistu atmiņā bija 23. oktobra tautas sacelšanās pret komunistisko režīmu un padomju kontroli, ko Padomju Savienība novembra sākumā ar militāru spēku asiņaini apspieda. Staļina nāve 1953. gadā bija radījusi pirmās pārmaiņu cerības. 1956. gada februārī Hruščova slepenā runa par Staļina noziegumiem šīs cerības vēl pastiprināja. Rudenī Ungārijas sacelšanās un tās asiņainā apspiešana parādīja, cik tālu šīs pārmaiņas īsti sniedzas.

Kultūras dienas kļūst par tradīciju

Tāds bija fons šajā darbīgajā laikā, kad gada beigās Melburnā notika 6. Kultūras dienas (KD), kuru rīcības komiteju vadīja prof. Edgars Dunsdorfs. Pirmo reizi KD vēsturē kopējā programmā pilnībā tika ietilpināti arī sporta sarīkojumi, turklāt tā, lai tie nepārklātos ar citiem notikumiem. Pirmo reizi bija arī arhīva un foto izstāde.

Kopš 1951. gada darbs Austrālijas latviešu dzīvē ritēja reibinošos tempos! Pirmās latviešu Kultūras dienas, kuras rīko Austrālijas latviešu labdarības biedrība, notiek Sidnejā (vadītājs Fēlikss Brūvelis). Jau 1951. gada oktobrī LAA priekšsēdis Aleksandrs Gārša ziņo – tolaik vēl ar nosaukumu ALA, nevis LAA prezidijs nāk ar jaunu ierosinājumu: „Latviešu kultūras dienas Austrālijā padarīt par gadskārtēju tradīciju, tās pēc kārtas sarīkojot lielākos Austrālijas latviešu centros un sarīkojumu virknē īpašu vērību veltījot latviešu kora dziesmai“ („Austrālijas Latvietis“, 1951. gada 9. oktobrī). Kā saka filmās – Pārējais ir vēsture...

No dažām organizācijām līdz visas Austrālijas sabiedrībai

Bet Kultūras dienas nebija vienīgais uzdevums. 1951. gada prezidijs domā par nākotni un uzstāda plašākus mērķus. Gārša apzinās, ka darba ir daudz un dažas nozares ir „jaunas, kādas dzimtenē nepazinām“. KD programma tiek izstrādāta stratēģiski. Koris, mākslas izstādes, teātri, priekšlasījumi par latviešu vēsturi un kultūru – piemērotām personām tās nolasot dažādos austrāliešu klubos... Tautas deju uzvedumi tāpat būtu sarīkojums, uz kuru aicināma austrāliešu sabiedrība. Seko KD Melburnā (Gerhards Brēmanis), Adelaidē (Voldemārs Dulmanis), Brisbanē (Jānis Kūkums), Sidnejā (Kārlis Nīcis) un 1956. gadā – Melburnā.

1955. gada nogalē „LAA prezidijs ir ieskatos, ka gadskārtējo kultūras dienu plānos nākotnē vajadzētu ietvert arī Rietumaustrāliju un KD rīkošanā turpmāk ievērot šādu secību: 1957. g. Adelaidē, 1958. g. Brisbanē, 1959. g. Sidnejā, 1960. g. Pērtā, 1961. g. Melburnā, 1962. g. Adelaidē u.t.t.“ (AL, 1955. gada 22. decembrī). Ņemot vērā Pertas nozīmi Austrālijas latviešu dzīvē, šķiet loģiski arī tālo Pertu iekļaut nākotnes sarīkojumu plānos.

Apvienību dibināja padsmit organizācijas, tagad jau 40 organizācijas un draudzes! „Par pievienošanos LAA izšķīrušās Pertas organizācijas, /.../ principā piekritusi arī DV Ņūkaslas nodaļa. Tagad mēs varam runāt jau visas organizētās Austrālijas latviešu sabiedrības vārdā“, stāsta 2. prezidija priekšsēdis Arvīds Kripēns Sidnejā.

Pēc divu gadu intensīvām pārrunām (nē, strīdiem!) par latviešu pasaules apvienības radīšanu gūta necerēta vienprātība. Centram jābūt vienam un tam jāatrodas ASV, nedodot nekādas priekšrocības politiskajām partijām.

LAA prezidijs kā prioritāti izvirzīja aprūpes lietu kārtošanu, sniedzot palīdzīgu roku DV līdzekļu vākšanas akcijās. Izveidoja Kultūras un Informācijas fondus, bet jaunatnes jautājums vēl palika neatrisināts. LAA lika lielas cerības uz jauniešu pašorganizēšanos – 1953. gada nogalē Adelaidē, KD laikā, notika viņu pirmais kongress, taču izrādījās, ka jaunieši šādiem lēmumiem vēl nebija nobrieduši. Bet – mēs zinām – arī tas viss nāks...

Pasaule mainās. Arī trimdas skatījums

Šajos piecos gados mainījās ne tikai Austrālijas latviešu dzīve, bet arī pasaule ap viņiem. Aukstais karš, Ženēvas konference, Staļina nāve, Hruščova slepenā runa un Ungārijas sacelšanās mainīja arī trimdas skatījumu uz savu nākotni. LAA savukārt arvien skaidrāk apzinājās savu mērogu – no dažu organizāciju apvienības līdz visas Austrālijas latviešu sabiedrības pārstāvībai. Un tomēr Melburnā 1956. gada nogalē uz brītiņu satikās tie, kurus vēsture bija izšķīrusi: latvieši no PSRS un Austrālijas komandām. Notika arī 6. Kultūras dienas – jau ar uzsvaru ne tikai saglabāt savu kultūru, bet to parādīt Austrālijai.

Pazīstami skan autora (A.D. – vairāk informācijas par autora identitāti nav) vārdi: „Visi šeit minētie pienākumi LAA prezidijam aizņēmuši katru brīvo minūti, jo prezidija locekļi ir tādi paši strādājošie kā visi citi tautieši Austrālijā un sabiedriskajam darbam var veltīt tikai atpūtai domātās stundas.“ (AL, 1953. gada 29. augustā). Pieci gadi bija pagājuši. Sabiedrība bija izaugusi, pasaule bija mainījusies, bet šo piecu gadu pamatā joprojām bija tie paši cilvēki, kas pēc sava darba vakaros un brīvdienās veidoja to, ko šodien saucam par Austrālijas latviešu sabiedrību.

Valda Liepiņa
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl