|
|
Laiks Latvijā: |
Aļaskas atspoguļojumi (2)
Ceļojums Amerikas tālajos ziemeļos
Laikraksts Latvietis Nr. 902, 2026. g. 17. sept.
Marija Perejma -
Ieteikt draugiem.lv
Ankoridžas piekrastes takas skats. FOTO Marija Perejma.
Kapteina Kuka parks Aļaskā. FOTO Marija Perejma.
Kapteiņa Kuka piemineklis. FOTO Marija Perejma.
Ankoridžas ziemeļbriežu desas stends. FOTO Marija Perejma.
Kapteiņa Kuka skulptūra. FOTO Marija Perejma.
Kapteiņa Kuka viesnīcas ģerbonis. FOTO Marija Perejma.
Karogs izstiepts starp smagām mašīnām. FOTO Marija Perejma.
Marija un Pēters pie Makinleja nama. FOTO no Marijas Perejmas personīgā arhīva.
Makinlija kalna savvaļas nama (Mt McKinley Wilderness Lodge) Aļaskā apkārtne. FOTO Marija Perejma.
Jubilejas gada dekorācija. FOTO Marija Perejma.
Veikala ierēdnis valsts dienas apģērbā. FOTO Marija Perejma.
Bērzu sīrupa trauks. FOTO Marija Perejma.
Pirmais turpinājums. Sākums LL901.
Piektdien 3. jūlijs
Rīts iesākās plkst. 5.00 ar hidroplānu melodijām, kas neaicināja turpināt Aijā Žūžū.
Atrodamies lašu zemē, un, būdama brīvdienās sevi palutināju. Brokastīs divu ķieģeļu pārslu ar banānu un sezonālaju ogu vietā baudīju lasi ar saldskābo maizi un olām. Pēters nodomāja ieturēt tradicionālo ēdienu ar olām un pupiņām.
Pārvietojamies Kapteiņa Kuka viesnīcā (Capt. Cook Hotel), kas ar kājas spēku bija deviņas minūtes gājiens. Labi ka mums, kā parasti visos ceļojumos bija tikai rokas bagāža, kas viegli pastūmās pa līdzeniem trotuāriem.
Šī viesnīca bija klusākā vietiņā, un varējām kārtīgi izpētīt pilsētas otro pusi. Pastaigājām pa piekrastes taku, kas ar bērzu birzēm atgādināja Latvijas ainavu, bet ar vēju Austrālijas ziemu.
Pastaiga noveda pie Kapteiņa Kuka parku, kur nevarēja neredzēt viņa pieminekli pārskatot jūras krastu. Tam tuvu atradās populārs ielas stendiņš, pārdodot ziemeļbrieža desas. Pašas pa sevi tās esot sausas, bet samaisītas ar citām gaļām un pikantām garšvielām varam liecināt, ka ļoti garšīgas. Ziemeļbriežu desām oriģinālais avots ir tirgum veidotas ziemeļbriežu saimniecības. Dabā ziemeļbriežus nedrīkst medīt.
Izpētījām viesnīcai iepretim Kapteiņa Kuka trīs kuģu skulptūru, kur minēts, ka saņēmis Koplei (Copley) zinātnes medaļu. Viņam tā bija piešķirta 1776. gadā, Londonā par sekmīgiem ceļojumiem, nezaudējot nevienu jūrnieku dēļ skorbuta (scurvy).
Kāds sakars būtu Kapteinim Kukam, kas pazīstams kā Austrālijas austrumu krasta 1770. gada kartējs un jaunatrastās zemes pasludinātājs par Anglijas īpašumu sakars ar Aļasku? Mums skolā mācīja par viņa pirmo braucienu, un ka viņa mūžs beidzās Havajas salā, kad vietējie viņu sadūra, bet ne par pārējo, ne arī pa zinātnes medaļu. Varbūt es tai stundā biju sapņojusi pa skābiem kāpostiem!
Aļaska Kapteinim bija trešais un pēdējais ceļojums, un gan viņš bija Aļaskas kartējs, viņš netika atpakaļ uz Angliju to paziņot, jo pa ceļam, kuģa remonta dēļ iegriezās Havajā un pārējo zinām.
Nokristītā viesnīca viņam par godu veidoja ģerboni, kur redzams kuģis, polāra lācis, pingvīns, kopā ar Anglijas un Aļaskas ģerboņiem.
Novērojumi
Atspoguļojot lašu zemi redzēju auskarus darināti no laša zvīņām, kas gaismā vizuļoja bet atstātu makam robu. Viens banāns maksāja USD $1,39-AUD $2.
* * *
Sestdien 4. jūlijs
Parafrāzējot Arvīda Skalbes vārdus, iesākšu šis dienas aprakstu ar „Tautai šodien liela diena“ jo Amerikas tauta svinēja 250. dzimšanas dienu.
Lietainais rīts ar aukstumu nevarēja nodeldināt svinīgo sajūtu. Pēc brokastīm, kur visi galdi bija dekorēti ar valsts karogiem, sapulcējamies viesnīcas telpās, lai ar busu kļūtu uz Makinlija kalna savvaļas namu (Mt McKinley Wilderness Lodge).
Šis ir mums pirmais iekšzemes brauciens un viss ir tik interesants. Pa busa logu redzējām kā vējā plivinājās visādu lielumu valsts karogi. Daži ir tik lieli, ka izstiepti starp divām smagām mašīnām. Visas ceļmalas un ēkas dekorētas ar karogiem, krāšņiem ziediem vai stādiem, atspoguļojot tautas patriotisko sajūtu.
Izbraucām cauri dažiem maziem miestiņiem, katram savs raksturs un stāsts. Mūsu busa šoferim bija devīga mēle, novēlot stāstus kā lobītu mandarīnu.
Kopš 2002. gada mazais Vasila (Wasilla) miestiņš ir labāk pazīstams kā pasaules auduma līmlentes (duct tape) galvas pilsēta, jo tur atrodas visvairāk lietotāju. Tamdēļ, ka preces ir dārgas, ļaudis ar šo metodi salabo kajakus, mašīnas un pat lidmašīnu daļas. Tie ir ģeogrāfiski izolēti, un kamēr vienīgo ceļu apklāj dziļš sniegs, tad jāgaida siltākie mēneši atsaukt mehāniķus vai tikt uz Ankoridžu. Slava ir aizgājusi tik tālu, ka vienreiz gadā organizē balli, kur katram gājējam jāizdomā un jāvelk tērps veidots tikai no auduma līmlentes.
Nākamais miestiņš bija Talkītna ( Talkeetna), kur bija 1 000 iedzīvotāji. Miestiņš ir neinkorporēts un tamdēļ nav pēc likumiem jāstrādā. Mēra goda vietu ievēlēja miestiņa universālveikala kaķi, kas tai dzīvoja. Stubs (Stubbs) nokalpoja 20 gadus un tagad valda suns Vendels (Wendell). Tas ir simbolisks kā arī pievelk tūristus.
Iebraucam Denali nacionālā parkā, kas mūs sagaidīja ar bērzu birzīm, zaļumiem, ielas stādiem, puķēm un neaizmirstamiem sirmotiem stāviem kalniem. Līdz šim iekšzemes brauciens bija pa plakanu apkārtni. Klusā daba bija tieši tāda – klusa.
Piebraucot pie galvenās ēkas, mūs beidzot sveicināja saule kā arī karogu un dekorāciju masa, ieskaitot apkalpes apģērbi. Pirms katrs atrada savu istabu, mūs brīdināja pa takas ceļiem. Ja tiem pāri ķēde, tad nedrīkstot lietot, jo tur esot kāds lācis vai alnis.
Izstaigājām galveno nama kvartālu. Namam ir savs busiņš, kas izvadāja pa visām pusēm, jo ir 460 viesu istabas un apkārtne ir 730 000 kvadrātmetri.
Iegājām galvenā atpūtas namā, un telpas vidū kurinājās kamīns, tieši kā vasarā!
Esam nobraukuši 220 kms dziļāk ziemeļos.
Novērojumi
Nama apkalpe ir multikulturāla. Tur strādā ārzemju studenti. Sastapām no Bulgārijas, Brazīlijas, Indonēzijas. Vietējiem nav studentu ierobežojumu. Katrs maksā $50 pa dienu apmesties baraku istabās, kas atrodas attālāk no tūristu viesu namiem. Šim namam bija pie 300 darbinieki.
Ieejot plašā nama veikalā acis ieķēra interesanti veidotu baltu trauku ar sarkanu lipekli, kas to aprakstīja kā bērza sīrupu. Jo vietēji ražots personāls to ļoti ieteica. Apprasījos pie letes pa bērza sulu, bet saņēmu neziņas sejas izteiksmi. Bērzu sīrups esot garšīgs un līdzenoties kļavas sīrupam.
Kad apprasījos pa bērziem, tad izskaidroja, ka tie esot koki, kam stumbrs nolobās kā papīra gabali!
Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“
Turpmāk vēl
SLUDINĀJUMI
