DV globālās Vanadžu priekšnieces Ināras Sīkās uzruna

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Daugavas Vanadžu globālā priekšniece Ināra Sīkā DV 75 gadu jubilejas sarīkojumā. FOTO Gundega Zariņa.

Godātie viesi, mīļie Vanagi un Vanadzes!

Kā jau ievadā teica, es esmu Daugavas Vanagu, vanadžu priekšniece uz nākamajiem trīs gadiem. Liels paldies vanadzēm par uzticību. Tas ir gods, kas nāk ar pienākumiem un cerībām.

Varbūt man būtu šodien jārunā tikai par Vanadzēm, bet faktiski tas nav iespējams. Ir grūti atdalīt vanadžu darbību un to ielikt atsevišķā plauktiņā lielajā Daugavas Vanagu skapī, jo vanadžu būtība ir cēlusies no DV organizācijas mērķiem, darbiem un sapņiem. Vanadzes bauda tās pašas tiesības kā jebkurš vīriešu kārtas biedrs un līdzdarbojās visur, kur nepieciešams, ar sevišķu vērību pie latviskās ģimenes audzināšanas un tradīciju uzturēšanas.

Vanadžu ceļš sākās 1950. gadā, kad DVF Anglijā aicināja Mariju Ķenģi uzņemties „...iesaistīt latviešu sievietes DV organizācijā kā vanagu darba līdzveidotājas...“ Septiņpadsmit gadus pēc šo aicinājumu, bija iestājies tik daudz sievietes, ka 1967. gadā Marija Kenģe kļuva par pirmo visu vanadžu vēlēto DV CV vanadžu vadītāju un pilntiesīgu CV locekli. Marijas Ķenģes vadībā vanadzes izveidojās par lielāko latviešu sieviešu kopību trimdā. Par godu Marijai Kenģei 1996. gadā Austrālijas vanadzes nodibināja gadskārtēju Marijas Kenģes piemiņas stipendiju mājturības – pedagoģijas studentiem Latvijā. Nesen tas ir atvietots ar Vītolu Fonda stipendiju, kas īpaši veltīta Marijas Kenģes piemiņai un paplašinās ar ziedojumiem no visas pasaules vanadzēm.

Daugavas Vanagi ir palīdzības organizācija, kas jau 75 gadus bez pārtraukuma rūpējās par bijušajiem karavīriem, viņu atraitnēm, daudzbērnu ģimenēm, bāreņiem, studentiem, slimiem un veciem cilvēkiem. Bet Daugavas Vanagi ne tikai nodarbojās ar aprūpi. DV ir nacionāla latviešu cīnītāju kopība, un tās mērķi ieskaita latviešu valoda, tautas un valsts saglabāšanu un stiprināšanu. Vanagi ir vienmēr aktīvi aizstāvējuši Latvijas vēsturi un Latvijas karavīrus.

Ir gandrīz neticami, ka šodien Daugavas Vanagi vēl nodarbojās ar Krievijas neatlaidīgiem uzbrukumiem mūsu Latvijas leģionāriem un Latvijas vēstures faktiem. Pagājušajā gadā Krievu presē parādījās kārtējais propagandas raksts ar nosaukumu „Nacisma noziegumu atbalstītāji... 96 Latviešu SS leģiona veterāni, kuri vēl dzīvi.“

Rakstā uzrādīti 96 latviešu leģionāru vārdi, viņu dzimšanas dati un adreses, kuri dzīvo visās pasaules malās. Viens krievu žurnālists pat apmeklēja dažas adreses Latvijā, meklējot minēto leģionāru, cerībā, ka varēs turpināt cilvēka pratināšana un apdraudēšanu presē. Daugavas Vanagi šo uzzinot, varēja uzreiz brīdināt DV nodaļām pasaulē, lai sargājās, un kārtējo reizi CV priekšsēdis rakstīja Latvijas ministrijai atgādināt par valsts atbildību aizsargāt Latvijas brīvības cīnītājus.

Viens no svarīgākiem Daugavas Vanagu devumiem Latvijai ir bijis Lestenes brāļu kapu izveide un sakārtošanu. Lestenes kapos ir guldīti karavīri, kuri 2. Pasaules kara laikā krituši Latviešu leģiona rindās. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ir jau pārapbedīti ap 900 karavīru no visas Latvijas un 2015. gadā pārveda 236 karavīru mirstīgās atliekas no Krievijas federācijas. Arī no bijušās trimdas vecie karavīri vēlas, ka viņus tur apbedī. Lestenes Brāļu kapu projekts sākās 1998. gadā, un tur paredzētas 2000 apbedījumu vietas. Papildus tam ir piemiņas plāksnes, kur ir iegravēti aptuveni 11 000 kritušo leģionāru vārdu, bet plānots tiek, ka ar laiku šis skaitlis pieaugs līdz 20 000.

Nupat, pagājušā gada septembrī, DV Centrālā valde nopirka īpašumu, kas atrodas blakus Lestenes kapiem un to uzdāvināja Tukuma domei, lai varētu izveidot lielāku muzeju, tā lai būt iespēja apmeklētājus un skolēnus informēt par Leģionu. Paplašinātais un modernais Lestenes brāļu kapu muzejs palikts uz visiem laikiem dāvana no Daugavas Vanagiem Latvijas tautai par godu kritušajiem karavīriem.

Manā jaunībā likās, ka padomju savienības okupācija Latvijā būs uz visiem laikiem. Latvijas brīvība bija sapnis, ko es mantoju no vecākiem un Daugavas Vanagiem, bet tagad jau 30 gadus tas ir reāli noticis. Man spilgti stāv prātā Latvijas atmodas laiki 90os gados. Man likās, ka tajā pašā laikā arī notika trimdas latviešiem atmoda. Mēs varam brīvi ceļot uz Latviju, aktīvi darboties kultūrā, sportā un nacionālās politiskas laukā, un it sevišķi pirmajos gados mēs baudījām visu, ko Latvijā piedāvāja.

Diemžēl, ar visu sajūsmu bija arī sāpīgā apziņa, cik ļoti mūsu tauta bija cietusi padomju gados un ka cīņa vēl nav beigusies.

Cīņa ir mainījusies. Šodien leģionāri cīnās ar vecumu un veselību. Dažiem cīņa ir pat smagāka pret vientulību un nabadzību. Vanagi palīdz, cik iespējams ar finansiālu atbalstu un sagādājot medikamentus.

Tāpat vēl pastāv Latviešu tautas izdzīvošanas cīņa. Daudziem pat nezinot ir jāsargājas no dezinformācijas un bez pamata pārmetumiem, kas lasāmi avīzēs, internetā un citās vietās. Tas notiek bez īpaša izaicinājumu un iespējams, ka šie padomju sistēmas cienītāji ir jau ieņēmuši svarīgas vietas Latvijā un pacietīgi aizskatuvē... gaida padomju savienības rīkojumu.

Drīzumā mēs atzīmēsim Latviešu leģiona diena. 1952. gadā DV organizācija ierosināja 16. martu kā Latviešu Leģiona karavīru piemiņas dienu, jo šajā datumā 1944. gadā abas latviešu leģiona divīzijas (15. un 19.) darbojās kopīgi austruma frontes kaujā pret sarkano armiju. Pretspēki Latvijā negribēja šo DV tradīciju un ilgus gadus nobremzēja dienas atzīmēšanu. Vēl 2006. gadā 16. marta gājiens bija aizliegts, un tika uzlikts žogs ap Brīvības pieminekli, lai dalībnieki netika klāt nolikt ziedus. 16. marta gājiens kļuva par protesta gājienu Latvijā, kur cilvēki izteica savu neapmierinātību ar valsts un tās integrācijas plāniem.

Nacionālā apvienība, Visu Latvijai, Tēvzemei un Brīvībai un LNNK priekšsēdis Raivis Dzintars teica: „...16. marts ir ne tikai latviešu karavīra atceres diena, bet arī nacionālās pretestības simbols. Tā ir diena, kad ik gadu Latvijas pilsoņiem jāparāda spēja saglabāt uzticību savu brīvības cīnītāju piemiņai, neskatoties uz ārvalstu nesapratni un pašu valsts amatpersonu spiedienu...“

Šodienas Lielā Junda bija cēls un pienācīgs gods atzīmēt DV 75 gada dibināšanu. Tas īpaši godina Austrālijas Daugavas Vanagu nodaļas un biedrus, esošos un tos, kas jau aizsaulē. Skatoties apkārt, ir redzami daudzi biedri, kas gadiem ilgi strādājuši plašajā latviešu sabiedrībā un savās nodaļas valdēs, vanadžu kopās, Austrālijas zemes valdēs un visādās rīcības komitejās.

Paldies jums visiem, un ar pateicību pieminēsim mūsu mīļo tautu, Latvijas karavīrus un brīvības cīnītājus.

Daugavas Vanagi Sasauksimies!

Ināra Sīkā,
DV globālā Vanadžu prieksniece
2021. g. 13. marts