Dievs, svētī Latviju!

Palielināt / Enlarge

Karogi Latviešu ciemā. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Karogu pacelšana Latviešu ciemā. FOTO Jānis Roberts Dēliņš.

Palielināt / Enlarge

Svētku brokastis. FOTO Ingrīda Biezaite.

Šogad Melburna mūs ir pārsteigusi ar neparasti aukstu un lietainu novembri. Tāpēc šoreiz 18. novembra rītu Melburnas Ciemā gaidījām ar bažām, vai viss izdosies kā citus gadus? Ciema ilggadīgā tradīcija ir Latvijas dzimšanas dienu svinēt agri no rīta, vēl pirms brokastīm, uzvelkot Austrālijas un Latvijas karogus mastos, un turpat pagalmā noturot svētku runas un nodziedot Latvijas himnu.

Brīnuma mirklis Latvijas dzimšanas dienai par godu!

Lai arī tika solīts lietains rīts, tas 18. novembrī visus pārsteidza – uzaustot ar zilām dzidrām debesīm un spožu, pat karstu sauli.

Tā nu Ciemā dzīvojošie ļaudis varēja sanākt kopā, kā bija iecerēts – Ciema pagalmā. Vispirms tika pacelti karogi, un tad visi sanākušie nodziedāja Latvijas himnu. Tad ar runu uzstājās Latvijas goda konsuls Jānis Dēliņš, pēc tam sekoja svētbrīdis, ko noturēja mācītājs Aldis Elberts.

Bet ar pēdējā laika pasaules trauksmainajiem notikumiem, kas ir ieviesuši ļoti daudz pārmaiņas katra ikdienas dzīvē, pārmaiņas ir notikušas arī šajā ilggadīgajā Ciema tradīcijā.

Kopīgā pulcēšanās arvien notiek laukā, bet svētku brokastis tagad tiek ieturētas atsevišķi – mājiņu iedzīvotāji saņem gardumus līdzņemšanai uz mājām, kur var pulcēties savā starpā, bet aprūpes nama iedzīvotāji uz kopīgām 18. novembra brokastīm pulcējās Ciema Lielajā zālē pie balti klātiem galdiem.

Tā nu katrs sanākušais savā vietā baudīja gardas uzkodas un pacēla šampānieša glāzi, vēlot Saules mūžu Latvijai!

Melburnā laiks strauji mainās...

Ap pulksten divpadsmitiem laiks atkal samainījās, debesis satumsa, sāka līt lietus un bija dzirdams, kā laukā zēģelē negants vējš, liekot koku zariem locīties un uzvilktajiem karogiem plīvot. Tā likās, ka skaistais rīts ir bijis kā spoža pērlīte diezgan vienveidīgajā, pēdējā laika ikdienā. Tāda mūsu sirdīs arī ir Latvija – kā skaista, spoža (bet nu jau tik ilgu laiku neapciemota), tāpēc nu jau mazliet mītiska, bet sirdī cieši ieslēgta – pērlīte.

Nevilšus, šo rakstu rakstot, manās ausīs skan Raimonda Paula dziesmas vārdi, kuru autoru es diemžēl nezinu, bet kas visprecīzāk raksturo no rīta piedzīvotās sajūtas!

„Tad, kad latvieši Dievu lūdz,
Mājās pagalmos apklust viss.
Tad, kad latvieši Dievu lūdz,
Viņiem uzsmaida debesis...“

Dievs, svētī Latviju!

Ingrīda Biezaite
Laikrakstam „Latvietis“