Aizvesto piemiņas dienas dievkalpojumā

Palielināt / Enlarge

Māc. Valdis Andersons Svētā Krusta baznīcā. FOTO Ilze Nāgela.

Palielināt / Enlarge

Pēc dievkalpojuma. No kreisās: Jānis Kārkliņš, Andris Atvars, Kārlis Kasparsons, Jānis Dēliņš, Braians Kopls (Brian Copple), māc. Valdis Andersons, Pēteris Saulītis. FOTO Ilze Nāgela.

Pirms nedaudz gadiem, sāku pārlasīt sava tēva memuārus, kuros viņš apraksta savas agrās dzīves gaitas Latvijā, īpaši atmiņas par Latvijas Kara skolu. Viņš smalki apraksta savas apmācības, praktiskās nodarbības, kā arī kara gaitas un pieredzes.

Latvijas Kara skola ne tikai sagatavoja izcilus militārus vīrus, bet arī mācīja viņiem sabiedriskās normas un pieklājību. Sevišķi svarīgas bija Kara skolas tradīcijas, kā arī dziļa izpratne, ko nozīmē virsnieka gods un stāja. Visam centrā bija šo vīru degoša un dziļi patriotiskā mīlestība savai Tēvzemei.

Kad pārtulkoju tēva rakstus angļu valodā. Viss, ko lasīju pa viņa piedzīvojumiem šajā grūtajā dzīves posmā, mani ļoti nomāca, jo zināju, kāds gala iznākums būs šim dzīves stāstam. Visas ievērojamās un skaistās Kara skolas tradīcijas izzuda ar Latvijas aprīšanu no nežēlīgā apspiedēja, kuram nebija rūpes par mūsu tautas vēsturi, kultūru un cerībām.

Sveša vara, kurai nebija un nav nekas kopīgs ar latviešiem (nedz kultūra, tautsaimniecība, politika, morālā nostāja vai garīgums), uzskatīja, ka viņa ir pārāka par Latviju un latviešiem visādā ziņā, bet īpaši ideoloģijā. Viņi sagaidīja, ka Latvija un latvieši būs ļoti pateicīgi, ka iekļauti Padomju Savienībā.

Un šis pats notiek šodien Ukrainā.

Nedomāju, ka Latvijas iedzīvotāji tajā laikā varēja iedomāties, ka šis gads vēsturē būs atzīmēts kā Baigais gads. Kara skolas absolventi liktenīgajā 1939. gada rudenī svinēja izlaidumu ar cēlām ceremonijām un skaistiem svētkiem, saņemot virsnieka zobenu no Kara ministra ģenerāļa Baloža.

Virsnieku aresti sākās ar boļševiku ierašanos un turpinājās līdz 1941. gadam, kulminējot ar izvešanām naktī no 13. uz 14. jūniju. Lielāka daļa virsnieki, kuri tika arestēti un izsūtīti, bija jaunie, tikko Kara skolu beigušie, jo viņi izrādīja dedzīgu nacionālismu.

Baigajā gadā neviens no strādniekiem līdz pat valsts augstākajām amatpersonām nebija aizsargāts no ļaunuma, briesmām un cilvēku iznīcināšanas metodēm. Noteikti, pēc šāda terora ļaudis gaidīja izglābšanu, neskatoties no kurienes tā nāktu.

Latvijas Kara skolas devīze bija – Latvijai dzīvot, par Latviju mirt. Šī devīze tika realizēta ar tā saucamā Latviešu leģiona izveidošanu. Arī mans tēvs bija Deviņpadsmitā divīzijā.

Kā jau mēs visi ļoti labi zinām, ar Otrā pasaules kara beigām mūsu mīļā Latvija nonāca zem stingras Padomju varas.

Šeit Austrālijā, mēs ik gadus pieminējām Aizvesto piemiņas dienu bez vismazākās nojautas, ka mūsu tautieši dzimtenē turpināja dzīvot ar neatlaidīgo teroru zem Padomju jūga. Vairākums no mums tajā laikā neko nezināja par vēl lielāku izvesto skaitu 1949. gada martā.

Vēl atminos, kā kad jauns puika gāju vecākiem līdzi uz Adelaides Pilsētas namu, lai piedalītos gadskārtējā Aizvesto piemiņas dienas sarīkojumā, kur kāds vecāks cilvēks, ar nezināmu uz daudz lappusēm ar piezīmēm, deva runu lauzītā angļu valodā. Mazam bērnam taču tas viss bija nesaprotams. Tomēr no tēva kara pieredzes rakstiem un stāstiem iemācījos daudz no vēsturiskajiem notikumiem Latvijā Otrā pasaules Kara laikā.

Izliekas, ka katru gadu šīs piemiņas dienas apmeklētāju skaits paliek arvien mazāks. Baigā gada briesmas mana paaudze nevar pilnībā saprast un just līdzi. Atmiņas pagriežas pie Latviešu skolas apmeklēšanas, kur kāda vecāka kundze lasīja klasei stāstu par Latviju un birdināja asaras.

Visai klasei bija neērta sajūta, un sēdējām, klusumā samulsuši. Pēc stundām mēs uzdrošinājāmies teikt – viņa jau vienmēr raud, jo nesapratām un neizpratām šīs skolotājas atmiņas un to iespaidu tāpēc, ka nebijām paši pārdzīvojoši. Tādēļ arī labākais, ko mēs varam sagaidīt no mūsu bērniem un bērnu bērniem, ir ka viņiem rodas kaut kāda saistība ar latvietību un savām etniskajām saknēm no tā, ko mēs viņiem stāstām un mācām.

Pirms četriem gadiem aizvedām mūsu dēlu Markusu uz Latviju. Šīs bija viņa pirmais apciemojums. Viņam ļoti patika un pirms diviem gadiem cerējām atkal braukt, bet, protams, COVID izplatīšanās izjauca visus plānus. Man jāsaka, ka dēls saprot ka viņš atšķiras no citiem Austrālijā, jo viņš ir latvietis.

To pašu redzam arī mūsu jauniešos, kuri iesaistās latviešu sabiedrībā un kultūrā.

Kaut arī jaunatne varbūt neapzinās visu, ko mūsu vecāki un vecvecāki piedzīvoja, nedz arī tie, kuri cieta zem tumšā un varmācīgā Padomju jūga tūkstoš deviņsimt četrdesmitajos un Padomju okupācijas gados, viņiem tomēr ir sajūta, ka viņi pieder un ir latvieši!

Līdzīgi tam ir ar kristietību – mums ir tā klusā pārliecība, ka jebkādā situācijā nonākam savā mūžā, Dievs ir kopā ar mums.

Mēs, latviešu tauta, zinām, ka Dievs ir vienmēr bijis un turpina būt pie mums. Tas atspoguļots mūsu valsts himnā, kuru dziedam kā lūgšanu – Dievs, svētī Latviju!

BET,

Baigā gadā un masveidīgās aizvešanas 1949. gadā, kā arī pa garajiem okupācijas gadiem, būtu bijis viegli jautāt: „Kur Tu esi, Dievs?“

Varu atcerēties, ka mums, trimdā dzīvojošiem, nebija atļauta jebkāda saistība ar Padomju Latviju. Pat atminos, ka mamma atteicās lasīt mums ar māsu no pasaku grāmatas, kuru bijām saņēmuši kā dāvanu no tēva māsām Latvijā.

Tie tumšie un varmācīgie notikumi Latvijā tūkstoš deviņsimt četrdesmitajos gados tika milzīgi aizēnoti ar to, kas notika nacisma Vācijā. Kino un televīzijas raidījumi nepārtraukti attēloja vāciešus ļoti negatīvā gaismā, bet par krievu noziegumiem – nekā.

Tieši pēc notikumiem tajā baigajā naktī 1941. gada jūnijā un visus garos Padomju okupācijas gadus, vai mēs kādreiz nejautājām: kur tad Dievs ir visā šajā lietā?

Vai neesam kādreiz domājuši, ka Dievs ir attālinājies no mums? Ka Dievs ir aizmirsis par mums? Ka Dievs nav iesaistījies mūsu dzīvē? Vai esiet kādreiz nodomājuši, vai Dievs vispār rūpējās par mani? Laiku no laikam noteikti esam visi šādi domājuši. Mēs varam justies, ka Dievs ir mūs pametis, ka viņš ir tālu prom un neizjūt mūsu sāpes.

• Viens no lielākiem izaicinājumiem kristiešiem ir, kam lai ticam: mūsu jūtām un emocijām?

VAI

• Dieva vārdam?

Dieva vārds Vēstulē Ebrejiem 13. nodaļā, 5. pantā saka: Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu. Šie vārdi mums dod cerību visos apstākļos. Patiesi, Dievs rūpējās par mums stāvot līdzās katru dienu. Viņš mūs vada, ēdina un Viņā rod mums atpūtu. Viņš pats mums atjauno mūsu dvēseles kad esam noguruši un spēks ir zudis. Viņa vārdā viņš pats mūs ved par taisnīguma ceļiem, lai mēs varētu nest tam slavu un godu. Šis ir tas pats Dievs, kurš stāvējis klāt un izvedis latviešu tautu caur visām vētrām, kuras piedzīvotas 20. gadsimtā, un turpinās mūs vest nākotnē.

• Tas pats Dievs kurš bija kopā ar mums, kad ieguvām brīvību 1918. gadā.
• Tas pats Dievs, kurš bija kopā ar mums cauri Ulmaņa laikiem.
Dievs, kurš redzēja, ka viņa cilvēkbērni tika varmācīgi iekļauti Padomju Savienībā.
• Tas pats Dievs, kurš cieta kopā ar mums Baigajā gadā.
• Tas Dievs, kurš vēroja, kā mēs svinējām, kad Padomju armija tika izdzīta no valsts agrajos četrdesmitajos gados.
• Dievs, kurš raudāja ar mums, kad Padomju vara sāka atkal valdīt Otrā pasaules kara beigās.
• Kungs Dievs, kurš spēcināja tos, kuri dzīvoja zem okupācijas jūga.
• Tas pats Dievs, kurš palīdzēja tiem, kuri uzsāka jaunu dzīvi trimdā.
• Mūsu Dievs, kurš deva spēku un izturību tiem, kuri cīnījās par neatkarības atjaunošanu bīstamajā Barikāžu laikā Rīgā.
• Tas pats Dievs, kurš izprot un saprot mūsu bažas par Krievijas ilgtermiņ plāniem.
• Un tas Dievs, kurš skumst, kad mēs novēršam savas acis no Viņa.

Šodienas lasījumā no 137. psalma dzirdējām par Dieva bērniem, kurus sveša vara bija turējusi gūstā.

1. Viņi raudāja, kad pieminēja savu tēvzemi; tieši tāpat kā skolotāja, kura mums stāstīja savu stāstu Latviešu skolā.
2. Gūsta uzraugi un nomācēji pieprasīja, lai dzied līksmas dziesmas; tieši tāpat kā no mūsu tautiešiem sagaidīja un pieprasīja prieka pilnas sejas, kad bija jāierodas sarīkojumos, kurus Padomju varas vīri bija noorganizējuši.
3. Tautieši nezināja, kā viņi varēs dziedāt Dieva dziesmas zem okupantu varas, bet viņi tomēr dziedāja, tiekoties baznīcās un klusām nepakļāvās, zinādami, ka viņu ticība Dievā viņus uzturēs.

Pats to piedzīvoju vēl padomju laikos, kad apmeklēju dievkalpojumu Mateju draudzes baptistu baznīcā, lūdzot Dievu kopā ar kristiešiem, kuriem visa dievkalpojuma laikā uzmanība bija tikai saistīta ar būšanu Dieva priekšā.

Vienalga, kādas pārbaudes, grūtības un izaicinājumi, ar kuriem nāksies mums saskarties, Dievs mums sola, ka Viņa plāns priekš mums, dos cerību un gaišu nākotni. Dieva vārds šodienas evaņģēlija lasījumā saka: „ikvienam, kas raugās uz Dēlu un Viņam tic, būs mūžīgā dzīvība.”

Bībeles cerība ir realitāte un ne tikai sajūta. Bībeles cerība nenes šaubas. Bībeles cerība ir drošs pamats, uz kura varam savas dzīves veidot, ticot, ka Dievs vienmēr tura savus solījumus. Cerība vai pārliecība var būt mūsu, kad mēs ticam šiem vārdiem: „Tas kurš tic Manī, tam būs mūžīga dzīvošana.“

Pieņemot mūžīgās dzīvošanas dāvanu, norāda, ka mūsu cerībai vairs nav šaubu, bet ir drošs pamats Dieva vārdā, Dieva visumā un mūsu Kunga un Jēzus Kristus paveiktiem darbiem. Šī ir tā cerība, kuru mēs kā latvieši nesam.

Un lai cerības Dievs piepilda jūs ar visu prieku un mieru, kad jūs viņam uzticaties, lai jūs varētu pārpildīt cerība ar Svēta Gara spēku. Āmen.

Māc. Valdis Andersons
Svētdien, 2022.g. 12. jūnijā, Melburnā