Pertas Daugavas Vanadžu pusdienas

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Judīte Grīnfelde, Ruta Auziņa, Anita Rudaka, Māra Hope. FOTO Anita Rudaka.

Laikam nav neviena valsts, pilsēta, organizācija, ģimene vai kopiena, kuru šis Covid-19 vīruss nav iespaidojis. Arī Pertā viss bija apstājies. Cilvēki bija mainījuši savu dzīves veidu un palikuši nošķirti no citiem, lai atturētos no vīrusa. Bet nu jau pamazām mēģinām atgriezties vecajās, pierastajās sliedēs.

Mūsu vanadzītes nu jau vairākus mēnešus, katra mēneša pirmajā piektdienā Daugavas Vanagu klubā mums gatavo pusdienas un liekas, ka ar katru mēnesi pusdienotāju skaits pieaug. Nav jau tā, ka tās pusdienas būtu tik svarīgas, bet liekas, ka galvenais iemesls nākt uz Pertas Latviešu centru ir, lai satiktos ar draugiem, padzīvotu latviskā vidē un parunātu mātes valodā, kurā mēs jūtamies labāk. Ir jau arī apnicis sēdēt mājās un nekur daudz nekustēt, kaut gan arī tam uz vecumdienām ir liels pievilkšanas spēks. Laikam jau tā neizkustēšanās ir tomēr iespaidīga, jo nupat mums notika Saeimas vēlēšanas, un Pertā sasniedzām viszemāko balsotāju skaitu kā jebkad. Tas saprotams ir ļoti bēdīgi, bet piespiest pilsoņiem būt patriotiskiem un iet balsot nevienam nevar. Tomēr laikam ar citiem latviešiem ir bijis labāk, jo rezultāti esot labi, un vismaz latviskāku partiju deputāti tika ievēlēti.

Nu un, piektdien, 7. oktobrī, – pirmajā oktobra piektdienā, Pertas aukstā, bet saulainā dienā, jau pirms pulksten vieniem ļaudis sāka pildīt Daugavas Vanagu kuba telpas. Pertas parastais latviešu bariņš atkal bija pulcējies savā kopienā, un šoreiz, esmu pārliecināts, ka kādas vanadzītes ir papūlējušās vēl vairāk, jo ēdāju skaits tiešām likās drusciņ pieaudzis. Redzējām arī vienu otru Pertas latviešu mākslinieku atnākam uz Latviešu Centru. Vienam otram mati palikuši sirmāki vai retāki, muguras arī vairs nav tik taisnas un staltas, un liekas, ka arī paši esam sarūkuši mazāki. Tas jau laikam nozīmē, ka Pertas latviešiem arī tie „gadi nāk, un gadi iet.“ Bet ar visu to, mūsu bariņš bija saradies un varējām atkal sapazīties visai pieņemamā skaitā.

Tā bez nekādas lielas gaidīšanas uz galdiem mūsu priekšā sāka rasties garšīgi smaržojošas pusdienas. Šķīvis bija pilns gan ar gaļu, kartupeļiem, saknēm un arī ar salātiem. Un pēc tam vēl taču saldais ēdiens, ko Anita vēl piedāvāja kā boksera porciju. Mūsu vanadzes jau ļoti labi zina, kas mums garšo, un šodien bija sagatavojušas brangas pusdienas. Diemžēl neesmu pavārs un neprotu visus ēdienus kārtīgi paskaidrot, bet ko tad vairāk vajag, kā teikt, ka garšoja itin gardi. Pārdeva arī laimes lozes, kuras vēlāk varējām izlozēt. Diemžēl man laime negadījās.

Vanadzes gādā par mūsu ēstgribas pieveikšanu. Bet mēs priecājamies un pateicamies, ka viņām vēl ir spēks un apņēmība visu to veikt, un vēlam viņām vēl ilgus gadus nepagurt. Paldies vanadzēm par uzņēmību mūs atkal savest kopā, pavadīt jaukas stundas draugu pulkā un uz redzīti nākošajās pusdienās – nākošā mēneša pirmajā piektdienā; tad jau laikam 4. novembrī.

Es gandrīz aizmirsu pastāstīt, ka šoreiz mums arī gadījās jubilārs, jo tieši tai dienā mūsu goda konsulam bija pienākusi dzimšanas diena. Tā nu visi viņam nodziedāja Augstu laim' un prieku, un tā kā mūsu vidū bija arī vairāki angliski runājoši ļaudis, tad nodziedājām arī Happy Birthday.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“
7.10.2022