Intervija ar Imantu Grosu (2)

Palielināt / Enlarge

Bēgļu nometne Etiopijā. FOTO no Imanta Grosa personīgā arhīva.

Pirmais turpinājums. Sākums LL742.

Akcija Parīzē

Parīzē satiku lietuvieti Stasi Lozoraiti, kurš bija Lietuvas Republikas diplomātiskais pārstāvis Vatikānā Romā. Mēs ar Stasi bijām tur, lai palīdzētu izveidot Baltijas centru Parīzē, kas attīstījās par Baltijas disidentu un Rietumu aktīvistu pulcēšanās vietu.

Baltijas centrā ar Lozoraiti un vietējiem aktīvistiem plānojām akciju, lai ieņemtu padomju konsulātu Parīzē, kas atradās bijušajās pirmskara Latvijas vēstniecības telpās. Bija tā, ka pēc Parīzes zemesgrāmatas datiem ēka joprojām piederēja Latvijas Republikai. Francijas valdība nebija parūpējusies par īpašumtiesību pārreģistrāciju zemesgrāmatā, kad pēc kara Latvijas vēstniecības telpu atslēgas tika nodotas Padomju Savienībai. Juridiski īpašums līdz ar to joprojām piederēja Latvijas Republikai. Ar BATUN un citu Baltijas organizāciju finansējumu bijām piesaistījuši franču advokātu, kas konsultēja juridiskos jautājumos, citi plānoja pasākuma mediju kampaņu, un visi kopā par to, kā vislabāk iekļūt un ieņemt ēku un pieslēgties rokudzelžos. Pēc tam bija plānots uzsākt tiesvedību par tiesībām uz īpašumu.

Taču dažādu sakritību un apstākļu dēļ viss nenotika, bet būtu bijusi laba un pamanīta politiska akcija, ja tā būtu notikusi.

Baltieša miera un brīvības kuģis

Tas bija 1985. gads. Baltijas miera un brīvības kuģa idejas autors bija Vilnis Zaļkalns. Gadu iepriekš kopā ar Vilni un Māri Graudiņu sēdējām Stokholmas vecpilsētas kafejnīcā Kristina un pārrunājām, kas būtu nepieciešams, lai īstenotu šādu akciju, pievēršot uzmanību jautājumam par Baltijas valstu brīvību. Brīvības kuģa ideja bija, taču, lai no Eiropas piesaistītu vairākus politiskos spēkus, būtu nepieciešama vēl miera dimensija. Tā radās ideja par Brīvības un miera kuģi (BPFC) un sākās plānošanas darbs. Mans uzdevums sākumā bija caur BATUN darbību noenkurot ideju starp pārējām Baltijas organizācijām Eiropā un Amerikā, lai iegūtu atbalstu un līdzekļus.

Izveidojām Rīcības komiteju ar baltiešu jauniešiem un ekspertiem no dažādām pasaules malām. Stokholmas vecpilsētā tika izveidots BPFC birojs, kuru es vadīju dažus mēnešus pirms paša kruīza. Mēs rakstījām avīzēs un vācām naudu kuģa nomai, arī PBLA sniedza atbalstu. Taču žurnālistu un mediju interese bija gausa. Bet tad mēs saņēmām negaidītu palīdzību no Padomju Savienības vēstniecības Stokholmā. Viņi mēģināja gan piekukuļot, gan draudēt kuģniecības kompānijai atteikties no pasākuma, un tas nonāca presē, saceļot lielu skandālu. Pēc tā vēl Maskava reaģēja idiotiski, izplatot preses relīzes, ka fašistiskā baltiešu jauniešu brīvības kruīza mērķis ir tikai drapēt un pievemt Baltijas jūru. Tagad visa rietumu prese bija kājās un centās iegūt vietu kruīzā. Beigās drūzmējās vairāk nekā 50 žurnālistu, daudzu lielāko raidstaciju un laikrakstu pārstāvji.

Pirms izbraukšanas Kopenhāgenā notika politiskais tribunāls pret Padomju Savienību ar disidentu liecībām par cilvēktiesību un starptautisko tiesību pārkāpumiem un starptautisku ekspertu žūrija piedalījās Zviedrijas bijušais premjerministrs. Visi pēc tam piedalījās konferences programmā uz kuģa. Kuģis izbrauca no Stokholmas un devās gar Baltijas valstu robežām. Padomju kara kuģis Erica veica iebaidīšanas manevrus, bet tas tikai satracināja mediju pārstāvjus, kuriem sanāca dramatiska bildes, ko publicēt.

Mēs iegriezāmies kruīza terminālī Helsinkos, Somijā, bet tikām novirzīti uz ogļu iekraušanas ostu, jo Somija tobrīd bija ļoti piesardzīga pret Padomju Savienību. Somu robežsargi ieradās uz klāja un savāca mūsu pases, un mēs varējām izkāpt, bet mums neļāva demonstrēt. Tomēr izjutām lielu atbalstu Helsinkos, gājienā pa pilsētas ielām, Somijas policija, kas sēdēja autobusos un bija gatava iejaukties nekārtību gadījumā, mums turēja īkšķi, un Helsinku iedzīvotāji atvēra logus, sauca urā un uzmundrināja. Somijas prese to raksturoja kā pirmo pretpadomju demonstrāciju Somijā pēc kara. Visa BPFC akcija kļuva par visplašāk aprakstīto un ievērojamāko Baltijas politisko izpausmi visā trimdas laikā ar tūkstošiem rakstu un raidījumu radio un TV, nonāca pat pirmajā lapā Saūda Arābijā.

Darbs bēgļu nometnē Āfrikā

Gadu strādāju Āfrikā, tas man bija ļoti nozīmīgs gads.

Biju izlasījis sludinājumu, ka ANO bēgļu komisārs (UNHCR) meklē juristus darbam bēgļu nometnē Āfrikā, un pieteicos. Vispirms man bija jāapmeklē sagatavošanas kursi Upsalā par darbu jaunattīstības valstīs, pēc tam tālāka sagatavošanās pie ANO Ženēvā, pirms mani nosūtīja uz Gambella ciematu Etiopijā, pie Sudānas robežas. Tur atradās lielākā bēgļu nometne pasaulē – Itangas nometne. Tolaik Sudānā notika pilsoņu karš, un bēgļi no visas Sudānas dienvidiem ieradās nometnē pāri Baro upei. Kad es ierados 1987. gadā, nometnē bija 120 000 iedzīvotāju. Kad es aizbraucu gadu vēlāk, bija jau 180 000, kā arī jauna nometne ar vēl 20 000 bēgļiem. Lielākā daļa bērnu, jaunu zēnu un sieviešu. Daudzi saslima un nomira, karstums nežēlīgs, bieži bija pāri 45°C.

Mans amats bija aizsardzības ierēdnis (protection officer), un mans uzdevums bija mēģināt pārliecināt Etiopijas administrāciju ievērot starptautiskos nolīgumus un cilvēktiesības, kā arī uzraudzīt bēgļu tiesības. Tie, ar kuriem man bija jāsadarbojas, bija vietējie Etiopijas komunistiskās partijas funkcionāri, vīrieši gaiši zilos formas tērpos un vietējās policijas priekšnieks. Nometnē savu bāzi bija iekārtojuši arī SPLA partizāni (South Sudanese Liberation Army) leģendārā Dr. Džon Garang vadībā. No nometnes viņi veica reidus Sudānā un ņēma mazus zēnus no nometnes par saviem karavīriem. Tas viss, protams, ir pretrunā ar starptautiskajām tiesībām, bet varēja notikt ar Mengistu režīma atbalstu.

Tas laiks man bija eye-opener, kas man lika saprast netaisnību un plaisu starp bagāto un nabago pasauli.

Teroristi un izšķiršanās par labu Latvijai

Kad atgriezos no Āfrikas, sāku strādāt Zviedrijas valdībā ar bēgļu un migrācijas jautājumiem saistībā ar Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas ragu, praksē bieži nācās risināt jautājumus, kas skāra teroristus. Tajā laikā Zviedrija dažādiem terorisma grupējumiem bija populāra vieta, te bija viegli mainīt identitāti un iegūt pilsonību.

Kad SÄPO (Zviedrijas drošības dienests) meklēja vadītāju un vietnieku savai jaunizveidotajai Pretterorisma nodaļai, es pieteicos uz vietnieka amatu. Nebiju vienīgais, pieteikušies bija vairāk nekā 300 kandidāti, un mēs bijām varbūt 20, kas tika uzaicināti uz tikšanos. Pēc vairākām intervijām un dažādiem testiem man piezvanīja un teica, ka Drošības dienesta vadītājs Mats Börjesson vēlas mani satikt. Mums bija interesanta un laba tikšanās; pēc brīža, kad parunājuši, viņš teica: „Imant, es gribēju ar tevi satikties, jo mēs vēlamies, lai tu būtu mūsu pretterorisma nodaļas vadītājs.“

Taču starplaikā bija attīstījušās arī lietas ar Tautas fronti Zviedrijā, un Jānis Jurkāns vēlējās, lai es kļūstu par Latvijas informācijas biroja vadītāju Stokholmā, kuru tagad vajadzēja atvērt. Protams, tas bija piedāvājums, no kura nevarēju atteikties.

Tautas fronte

Zviedrijā mēs ar Kristīni Čaksti un Ati Lejiņu bijām nodibinājuši pirmo Tautas frontes ārzemju nodaļu. Atis Lejiņš bija pirmais Tautas frontes priekšsēdētājs Stokholmā. Visa trimdas sabiedrība gribēja palīdzēt Latvijai, bet sākumā ļoti daudzi bija pret Tautas fronti un uzskatīja to par komunistu partijas ielikteni. Tādēļ tas nebija bez pretrunām, kad mēs ar LTF vadību no Rīgas uz vietas Stokholmā sarīkojām pirmo lielo frontes sanāksmi ārpus Latvijas un nodibinājām Zviedrijas nodaļu.

Jau pirms Latvijas neatkarības iegūšanas mēs kopā ar igauņiem un lietuviešiem sākām aktīvi lobēt Zviedrijas valdību, lai panāktu atbalstu Baltijas pārstāvniecības izveidei Stokholmā.

Toreizējais Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Pjers Šorijs (Pierre Schori) bija labi informēts par situāciju un norisēm Latvijā un Padomju Savienībā. Visus pēckara gadus Zviedrijai bija ģenerālkonsulāts Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga). Zviedrija bija atzinusi Baltijas valstu de facto inkorporāciju Padomju Savienībā, ko mēs vienmēr bijām asi kritizējuši. Taču tagad tas izrādījās Zviedrijai par priekšrocību, jo varēja kā neviena cita valsts, kas palika pie inkorporācijas neatzīšanas, ļaut zviedru diplomātiem ģenerālkonsula Tomasa Bertelmana vadībā ceļot uz Baltijas valstu galvaspilsētām, lai tiktos ar opozīciju, iegūtu informāciju un izprast attīstību tādu, kāda tā bija patiesībā. Ne briti, ne vācieši, ne amerikāņi to varēja darīt tikpat labi.

Bertelmana korektā un analītiskā ziņošana Stokholmai nozīmēja, ka Zviedrija agrāk un labāk nekā citi varēja saprast, kas notiek Baltijā. Kamēr Francija un Vācija vēl brīdināja Tautas frontei: „don't rock the boat“ –„netraucējiet Gorbačovu un „perestroiku“, Pjers Sorijs saprata, ka nav, kā viņš teica, jautājums VAI, bet KAD Igaunija, Latvija un Lietuva būs brīvas. Ciešā sadarbībā ar Tautas fronti, viņš panāca, ka Zviedrija ļāva atvērt un arī finansēja trīs Baltijas informācijas birojus Stokholmā. Tam bija būtiska ietekme uz turpmāko attīstību.

Turpmāk vēl

Raksts tapis sadarbībā ar RadiLatviesi komandu Zviedrijā: Gunta Eneroth, Amanda Zemīte un Elīnu:

https://www.radilatviesi.com/
https://www.facebook.com/radosielatviesi