Kanberas latviešu ev. lut. draudze

Palielināt / Enlarge

Sv. Pētera baznīca atklāšanas dienā 1961. gada 10. septembrī. FOTO no Egona Eversona personīgā arhīva.

Šāds attēls greznoja Valsts svētku dievkalpojumu Dziesmu lapiņas.

Palielināt / Enlarge

Arhibīskaps E. E. Rozītis Lielās Piektdienas dievkalpojumā 2014. gadā. FOTO Egons Eversons.

Tikko no Vācijas bēgļu nometnēm uz jauno Austrālijas galvas pilsētu Kanberu (tai laikā tikai ap 18 000 iedzīvotāji) atsūtītie latvieši bija jau noorganizējušies un paspējuši nodibināt Kanberas Latviešu biedrību. 1949. gada 28. augustā, toreizējās Kanberas Latviešu biedrības ierosinājumā, pulcējot 25 tautiešus, nolēma dibināt luterticīgo draudzi Kanberā, izraugot dibināšanas komiteju četru personu sastāvā. Pēc komitejas ievāktās informācijas un ieteikumiem, 1949. gada oktobrī komitejas sasauktā sapulcē, 27 tautiešiem atbalstot tiek dibināta Kanberas Latviešu Ev. Lut. draudze, bez draudzes mācītāja, bez savas baznīcas, tai laikā Kanberā vispār nebija neviena luterāņu baznīca, bez nekādām plašam reliģiskām zināšanām/pieredzes draudzes darbā vai vadībā. Tas bija laiks, kad toreizējie ieceļotāji, trimdinieki vēl nebija pazaudējuši līdzpaņemtās nacionālās un reliģiskās vērtības no Latvijas un arī vairāku gadu garumā turpināja tās uzkrāt DP nometnēs, Vācijā. Enerģiski, patriotiski cilvēki ar savām ģimenēm, ticību Latvijas nākotnei un tam, ka reiz atgriezties savās dzimtajās mājās.

Sv. Pētera baznīca bija pirmā luterāņu baznīca Kanberā, kas tika uzcelta un iesvētīta/atvērta 1961. gada 10. septembrī, kur piedalījās Austrālijas luterāņu Baznīcas vadītāji no Adelaides un vietējā Austrālijas Baznīcas novada, kā arī toreizējā Kanberas Latviešu draudzes vadība ar mācītāju P. Laiviņu, kurš arī piedalījās baznīcas iesvētīšanas ceremonijā.

Baznīcas celšanas un iekārtošanas darbos mūsu draudze aktīvi piedalījās gan ziedojot līdzekļus, gan pieliekot palīdzīgu roku vajadzības reizēs. Jaunā baznīca, ļoti labā sadarbībā ar šīs baznīcas austrāliešu draudzi, ir kalpojusi mums visus šos 62 gadus gan priekos, gan arī bēdīgos brīžos līdz šodienai.

Tāds bija draudzes pats sākuma posms. Jaunās draudzes vadībai nākamais jautājums, mācītājs, kas varētu kalpot draudzes dievkalpojumos un citās vajadzībās? Doma bija, sarunāt viesu mācītājus no kādas no lielākajām pilsētām, kur latviešu mācītāji bija pārpilnībā. Dažās pat trīs, četri un vairākas draudzes. Sazinoties ar šiem mācītājiem un viņu draudžu vadītājiem, draudzes vadība kārtoja dievkalpojumu reizes un citas reliģiskās vajadzības. Sazināšanās bija lēna un grūta – tikai ar rokrakstā rakstītām vēstulēm pa pastu. Reti pa telefonu.

Vēlāk draudzes vadība bija vienojusies ar Vienības ev. lut. draudzi Sidnejā, ka kāds no viņu mācītājiem katra otrā mēneša svētdienā kalpos dievkalpojumā Kanberā. Šī vienošanās pastāvēja līdz 1997. gadam. Pēc tam draudzes vadība ubagoja mācītāju vai diakonu mūsu dievkalpojumiem, vai citām vajadzībām, kur vien tas bija iespējams vienoties ar izvēlētā mācītāja draudzi, kurā viņš kalpoja.

Sākuma gados Vienības draudzē bija izcili, patriotiski noskaņoti mācītāji. Daži no tiem kalpoja arī Kanberas draudzē kā draudzes mācītāji. Atceros, ka vienā Valsts Svētku dievkalpojumā mācītājs sprediķī uzsvēra, ka viņa uzskatā Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs ir vienā augstumā ar mūsu baznīcas krustu. Pie šī principa, ar tā Kungā svētību, esam arī turējušies līdz šodienai.

Ja 1949./50. gados draudzē bija ap 50 draudzes locekļi, plus vēl bērni, tad draudzes ziedu laikos, 1970./80. gados ap 140 pilntiesīgi draudzes locekļi. Svētku un citos svarīgos dievkalpojumos, jaunajā baznīcā visi soli bija piepildīti. Baznīca pilna!

Visā draudzes pastāvēšanas laikā, pilnsapulcēs tika ievēlēti 15 dažādi draudzes priekšnieki, vārdus neminēšu. Dažs kalpojot tikai gadu, cits – dažus gadus, cits – tikai pāris mēnešus. Visilgāk, piespiests, jo nav atvietotāja, kalpot šai amatā ir pašreizējais – 46 gadi.

Draudzes pilnsapulces tika sasauktas katru gadu, izņemot dažus pēdējos gadus, kad pandēmijas dēļ tās tika atceltas. Draudzes uzplaukuma gados tās bija dāsni apmeklētas, lai ievēlētu draudzes vadību, dāmu komiteju un revīzijas komisiju nākamajam gadam. Rosība bija liela, jo bieži viens, otrs gribēja tikt kaut kādā amatā, cits tikt vaļā no tā. Protams, bez vārdu apmaiņām vai aizvainojumiem arī neiztika.

Draudzes darbā ļoti svarīgas bija dāmu komitejas, kuras vienmēr rūpējās par draudzes sabiedriski saimnieciskajām lietām. Uzplaukuma gados gribētāju būt komitejā netrūka. Bija daudz jaunu, čaklu roku, kas šos pienākumus varēja veikt viegli un ar pateicības smaidu sejā. Pēdējos gados pilnīgi pretējais – darāmais ir tas pats, bet nav to čaklo roku, kas to spētu darīt. Lielākā daļa ir aizgājušas tā Kunga miera dārzos un dažas, kas vēl palikušas, nav spējīgas. Jau vairākus gadus par šiem pienākumiem rūpējās vienīgā palikusī ilggadīgā komitejas vadītāja, kura arī veselības dēļ pirms pāris gadiem atteicās no šiem pienākumiem. Paldies, visām čaklajām rokām!

Izņemot pāris pēdējos gadus, draudzē tika ievēlēti ļoti apzinīgi un spējīgi revidenti, kas rūpējās par draudzes finansiālajām lietām un darbību. Komisijā ir paredzēti trīs locekļi. Vairākus gadus bija tikai divi, tad palika viens, un pirms trīs gadiem arī tas atteicās no šiem pienākumiem. Draudzes locekļi izteica uzticību valdei turpināt darboties bez revidentiem.

Katras draudzes neatliekama daļa vai persona ir ērģelnieks. 1950. gadā šos pienākumus uzņēmās jauna dāma, kura šai amatā ļoti pašapzinīgi kalpoja 45 gadus līdz 1995. gadam, kad veselības dēļ bija spiesta atlūgties. Bija laika posms, kad draudzē bija trīs draudzes locekļi, kuri bija spējīgi veikt šo pienākumu. Tagad nav neviena. Esam pateicīgi, ka mums izpalīdz ziemeļu kaimiņa tautiete, igauniete, profesionāla mūziķe. Paldies, Astrid!

Gandrīz visu pastāvēšanas laiku draudze ir cīnījusies ar finansiālām grūtībām. 2019. gadā ilggadīgs draudzes un valdes loceklis savā testamentārā novēlējumā atvēlēja summu naudas draudzes darbam. Draudzei bija nauda, bet sarucis aktīvo draudzes locekļu skaits. Grāmatās skaitījās 23 pilntiesīgi, par kuriem draudze maksāja nodokļus, bet īstenībā, mazāk kā puse no tiem bija kaut cik aktīvi.

Draudzes valde ar draudzes locekļu piekrišanu nolēma ar Vītolu Fonda starpniecību finansēt stipendiju vienam/vienai studentam/-tei Latvijas Universitātes, Teoloģijas fakultātē uz trīs gadiem, iegūstot bakalaura diplomu. Pašreizējā studente savās studijās ir ļoti sekmīga. Vēlam Dievpalīgu!

Visus draudzes pastāvēšanas gadus draudze savu iespēju robežās ir atbalstījusi/ziedojusi vairākiem mērķiem: Okupācijas Muzejam Latvijā, Latvijas Valsts arhīvam grāmatas Aizvestie izdošanai, Zvanniekiem – jauniešu/bērnu patversmei Latvijā, Annas Ziedares Vasaras vidusskolai Austrālijā, Ukrainas bēgļu palīdzībai, Kanberas Latviešu skolai, un ir vēl vairāki mazāki ziedojumi citiem mērķiem.

Pateicības

Vispirms vēlos pateikties Kanberas draudzei par man doto šo lielo privilēģiju un uzticību pārstāvēt un vadīt draudzi visus šos gadus gan priecīgos brīžos, gan ne tik priecīgos. Līdz šim šai rakstā esmu izvairījies minēt vārdus, jo, to darot, raksts būtu vairākas lapas garāks. Tomēr, ir pienācis brīdis, ka viens vārds ir jāmin. Un tā ir Vita, mana 62 kopīgi nodzīvoto gadu līdzgaitniece, kura šai draudzē iestājās, pirms es ierados Kanberā. Vita šai draudzē tika iesvētīta, salaulāta un arī izvadīta uz tā Kunga mūža mājām. Viņa bija viena no vairākiem sirds un dvēsele draudzes locekļiem, it sevišķi man. Bez viņas palīdzības un bieži padomiem es nebūtu spējis šai amatā kalpot, nedz arī vairākos citos sabiedriskos pienākumos. Visi atzinības raksti vai apbalvojumi, kas man tika piešķirti, ir mūsu kopīgais darbs un panākums. Tev tur augšā sēdot uz tā baltā mākonīša, mīļš paldies!

Pateicība visiem, uzsveru – visiem draudzes valdes locekļiem, ar kuriem man bija tas gods un privilēģija kopā strādāt un rūpēties par draudzes labklājību. Sevišķa pateicība pēdējās valdes locekļiem. Esam tikai trīs vairs palikuši, kuriem jādara šis ļoti nepatīkamais, bēdīgais darbs – draudzes slēgšana.

Draudzes vārdā pateicos visiem četriem prāvestiem un viņu pagaidu atvietotājiem, kā arī visai ALELDA (Austrālijas Latviešu evaņģēliski luterisko draudžu apvienības) vadībai par ļoti labu sadarbību manā darbošanās laikā. Draudzes grūtākajos posmos prāvesti un ALELDA vadība vienmēr bija dāsni ar padomiem un, savu iespēju robežās, palīdzību. Vai tas bija finanšu lietās, vai palīdzība iesakot kādu mācītāju, vai paši kalpojot kādā no mūsu dievkalpojumiem. Sirsnīga pateicība.

Nevaru nepieminēt mūs trimdas arhibīskapus. Kopš 1967. gada visi mūs trimdas latviešu ev. lut. Baznīcas arhibīskapi ir viesojušies arī mūs mazajā draudzē. A. Lūsis 1967. un 1972. gadā, E. E. Rozītis 1986. (vēl kā prāvests), 1994., bet 2000.g. ar kundzi, 2013. Sidnejas sinodē un 2014. ar kundzi, no arhibīskapa amata atvadu braucienā pa Austrālijas ALELDA draudzēm. Šai pēdējā braucienā arhibīskaps kalpoja mūs draudzes Lielās Piektdienas dievkalpojumā Sv. Pētera luterāņu baznīcā Kanberā. Lauma Zušēvica 2016. gadā un Latvijas ev. lut. Baznīcas arhibīskaps Kārlis Gailītis 1992. gadā ar dievkalpojumu 1. oktobrī. Draudzes locekļiem, kā arī vadībai vienmēr bija prieks un gandarījums uzņemt šos augstos mūsu Baznīcas vadītājus un uzklausīt viņus par mūsu Baznīcas darbu pasaules mērogā. Draudzes pateicība visiem!

Šī raksta sākumā zem virsraksta ir divi gada skaitļi. Par pirmo līdz šodienai centos ļoti savilktā, īsā formātā kaut ko uzrakstīt, pastāstīt.

Par otro ir teiciens – katrai lietai ir sākums un beigas!

2023. gada 26. februāra draudzes pilnsapulcē piedaloties 3 valdes un 5 draudzes locekļiem tika nolemts izbeigt draudzes darbību un pilnvaroja pašreizējo draudzes vadību/valdi nokārtot slēgšanas formalitātes. Šāds lēmums nebija pārsteigums. Pašreizējie draudzes valdes locekļi, dažādu iemeslu dēļ, nekandidēja valdes amatos un citu, kas uzņemtos šos pienākumus nebija.

Lai arī cik žēl tas nebūtu, Kanberas Latviešu ev. lut. draudze vairs nespēja darboties. Visā draudzes pastāvēšanas laikā neesam spējuši, vai veltījuši vajadzīgo uzmanību, piegriezuši vērību, lai mums būtu sekotāji no jaunākās paaudzes godināt to Kungu un Viņa valstību pēc mums šeit Kanberā.

Egons Eversons,
Draudzes priekšnieks
Kanberā, 2023. gada 28. jūnijā
Laikrakstam „Latvietis“