Mūsu tautas garīgās piederības eksāmens

Palielināt / Enlarge

Jā, ļoti svarīgi, lai mēs savus kultūras dižgarus pazītu vaigā. Lielformāta foto izstāde Esplanādē. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Dzelzceļa stacijas laukumā regulāri notiek izstādes, vēstošas par aktuālitātēm. Šī veltīta filmai, kuru jau gaidām – „Zeme, kas dzied“. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Šie mazie dejotāji no Cēsīm noteikti Svētkos piedalīsies vēl un vēl. Viņiem – „āķis lūpā“. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Rītdienas gājienam ziedus jau sagādājusi grāmatizdevēja, Ausmas Derkēvicas meita, Inguna Cepīte un viņas dzīvesbiedrs – mūziķis Ansis Sauka. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Māri un Zani no Latgales puses dzīves pārī satuvinājusi tieši dziesma un deja. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Mūsu ALMA MATER meiteņu  koris „Balta“ visā savā baltumā. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Tālus ceļus pie saviem koriem – uz Vecumniekiem un Aizkraukli – gadu gadiem mērojusi olainiete Māra Batraga (attēlā labajā pusē). FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Diriģenti allaž zemu noliec galvu gan savu koristu, gan publikas priekšā. FOTO Anita Mellupe.

Ko tad dziedājām pirms tiem 150 gadiem – 1873. gada 26. jūnijā (pēc jaunā stila 8 jūlijā)?

Laicīgo dziesmu koncerts notiek Ķeizardārzā – vēlāk pārsauktā par Viesturdārzu, Dziesmu svētku parku.

Vīru koru repertuārā: Dievs, sargi ķeizaru, Rīga dimd (Cimzes), Tēvijas dziesma (Baumaņa), Saules meita (Cimzes), Jāņu dziesmu (Cimzes), Daugavas zvejnieku dziesma (Baumaņa), Balta puķe (Neilanda), Kara vīri bēdājās (Cimzes), Līgo, laiva, uz ūdeņa (Cimzes), Rīta svētums (F. Abta), Nu ar Dievu, Vidzemīte (Cimzes).

Jaukto koru repertuārā: Es dziedāju, man jādzied (F. Abta), Kas tie tādi, kas dziedāja (Cimzes), Maza biju (Cimzes), Zēns un roze (Šūberta), Kur māja (Cimzes).

Svešākā no personām mums ir – F. Abts, kura priekšvārdu man neizdodas atrast arī interneta gudrībās; tas mājas darbs nākotnei. Cik žēl, ka gaužām trūcīgi ir vizuālie materiāli par tiem laikiem. Šodienas diriģenti un skaņraži tiek iemūžināti bagātīgi. Viņu lielportreti mūs sveicina arī Esplanādē, savukārt Stacijas laukumā apskatāma informācija par topošo filmu „Zeme, kas dzied“.

Vēl viens senās vēstures fakts.

No Vidzemes, piemēram, piedalās: Aizkraukles, Burtnieku, Cēsu, Dikļu, Dzērbenes, Ērgļu, Ikšķiles, Jaungulbenes, Kokneses, Lazdonas, Lēdurgas, Lielvārdes, Liezeres, Lubānas, Mālpils, Mazsalacas, Nītaures, Pēterupes un Skultes, Sāvienas (pagasts likvidēts 1949. g.), Skujenes, Straupes, Trikātas, Umurgas, Valkas, Valmieras, Vecpiebalgas un Vietalvas kori. Ar sajūsmu var secināt, ka praktiski visi kori sabraukuši Rīgā arī šajos svētkos. Tikai... diriģentu godā galvenokārt sievietes. Te nu jāsāk pat jauna apakšnodaļa. ( FOTO 3)

Sieviešu maigās un stipras rokas

Pirmajos dziesmu svētkos, protams, diriģente-sieviete nebija pat iedomājama. Savukārt līdz pat 1945. gadam Latvijā nebija arī sieviešu koru, tie radās galvenokārt likteņa ļaunā pavērsienā – mūsu puišus un zēnus nebūtībā un trimdā aizrāva divi lielie kari...

Jau Dziesmu svētku simtgade pilnībā iezīmēja dziedošo dāmu uzvaras gājienu; par pirmo virsdiriģenti bija tapusi Ausma Derkēvica.

Šodienas Mežaparku nevaram iedomāties bez Airas Birziņas, Agitas Ikaunieces-Rimšēvičas, Māras Marnauzas, Ilzes Valces, Lilijas Zobens. Un visām tām kordiriģentēm un viņu palīdzēm, kuras paveic smago ikdienas darbu ne tikai 5 gadu garumā.

Tendence – par labu daiļajam dzimumam – ir skaidra, tikai uzmetot skatu koru karu statistikai: šogad uz Lielo balvu pretendēja tikai 7 vīru kori, 11 – sieviešu un 33 jauktie. Arī jauktajos kolektīvos vīru rindas ir pavisam plānas.

Arvien vairāk jūtams, ka ģimenes cilvēki un draugi viens otru no kora pat pārvilina dejotāju pulkā. Un to var saprast – vidējās un senioru paaudzes deju kolektīvi cilvēkiem dod iespēju vairāk izkustēties, tas ir savā ziņā sports.

No sirds var apsveikt koncerta „Mūžīgais dzinējs“ 17 543 (!!!) dejotājus, pārstāvošus 238 jauniešu, 318 vidējās paaudzes un 106 senioru kolektīvus.

Noslēguma vakarā dzirdam – dziedātāju mums ir 14 500 ! 23 vīru koros – 707, 80 sievu koros – 2468, 271 jauktajā korī – 11 172.

Citēšu mazu fragmentiņu no sarunas ar Liepājas kora Lauma dalībnieci Guntu (viņas meita Monta dzied Sietlas korī) – ar garu dejotājas un dziedātājas pieredzi: „Dziedātājiem svētkos, protams, ir daudz grūtāk – tikai sēdi neērtā pozā uz podestiem vai stāvi. Bieži esi „iemūrēts“ uz skatuves arī tad, kad nav jāmēģina un jādzied, cita lieta dejotājam – nodejo savu gabalu un atlaidies kādā ēniņā vai pat pacel kājas gaisā. Man šajos svētkos nebija laika un spēka pat vainagu nopīt, nācās pirkt tirgū.“

Kovida bargie zobi mums iemācījuši arī jaunās – attālinātās dziesmu apgūšanas metodes. Piemēram, Pāles skolotāja Luīze Vasiļevska, kura dziesmu svētkos piedalās no 100 gades svinību gada, tagad ir Vidusanglijas kora Nora dalībniece. Skolotāja divreiz gadā brauc ciemos pie dēla un mazbērniem uz Birmingemu, bet kora repertuāru apgūstot galvenokārt internetā. Mazbērni arī latvietību nezaudē, dēls Zigurds Šusters jau pošoties uz Austras dziesminieku konkursu.

Nav jēgas salīdzināt DZIESMU un DEJU koncertus, bet nevienam tas nav liegts.

Atkal citātiņš, šis gan anonīms: „...deju svētki ir spēcīgāki, jo te ir ielikts nenormāls darbs un enerģija no pilnīgi visiem …Dziedātāji nepiedalās procesa veidošanā, viņi nav atbildīgi pat par pāris cm nolīdzināšanos utt. Viņi pat var kādu brīdi nedziedāt vai dziedot aizklīst domās kaut kur.“

Par laimi, mūsu svētkus lieliski parāda TV operatori un režisori, burtiski var izbaudīt dziedošās sejas un dvēseļu atspoguļojumu acīs. Nepamanīju nevienu „tukšu seju“. TV ekrānā ļoti spēcīgi apliecinās Svētku devīze KOPĀ BŪT. KOPĀ JUST. Es gan tajā punktu nomainītu ar komatu. Jo tieši kopības sajūta ir mūsu visu lielākais ieguvums, mūsu pierādījums, ka esam spējīgi nokārtot savas tautas garīgo eksāmenu.

Visvairāk salīdzinājumu nācās (un nāksies vēl) dzirdēt par dziesmu lielkoncertiem Tīrums. Dziesmas ceļš un Kopā Augšup. Mana sirds vairāk iesila noslēguma ģenerālmēģinājumā, protams, – dziesmu atlases dēļ. (Tika uzsvērts, ka Svētkiem 15 dziesmas ņemtas no dalībnieku aptaujas topa.) Bet Tīruma unikālo scenogrāfiju – ar ūdeni un tiltiem pār to – bija iespējams novērtēt vien TV ekrānā, to īsti nevarēja izbaudīt nedz no skatītāju, nedz dziedātāju skatu punktiem. (Augstākajās rindās varēja samanīt ko vairāk.)

Bet... mani tiešām apbēdināja Tīruma teksti, kuri bija par gariem un bezpersoniskiem, pilnīgi pietiktu ar Māras Ķimeles ierunāto. (Arī koncerta programmiņā gana faktu un emociju.) Skatītājus un dziedātājus samulsināja – vai tik tas nav tehnisks brāķis? – kad paralēli koncerta vadītāju sacītajam fonā atskaņoja Imanta Ziedoņa un citu tautas dižgaru audioierakstus. (Turklāt TV ekrānā vienlaikus tika miksēti arī kustīgi grafiskie elementi un dzīvā reportāža no tribīnēm, kopā – 4 dažādi informācijas avoti!) Kas par daudz, tas par skādi – tā bijis un būs. Vai koncepciju autoriem neienāca prātā, ka skaistākais komentārs pirms un pēc dziesmām var būt KLUSUMS? Ka tieši klusums ir dziesmas turpinājums... Arī TV auditorija ar interesi vērotu koristus arī tad, kad viņi klusē. Katrs centās saskatīt savējos, cik lieliski būtu, ja „atrādītu“ pilnīgi visus dziedātājus. Ar šodienas tehniku tas ir pilnīgi iespējams.

Kopā Augšup koncertā sagaidu vēlamo – ik diriģents videoierakstā (tos Mežaparkā demonstrē uz lielajiem sānu ekrāniem) dažos vārdus izteic savu attieksmi pret diriģējamo dziesmu vai ieskicē tās vēsturi. Tā ir iespēja arī Svētku diždarītājus mierīgi aplūkot vaigā. Bet no neklātienes skatītājiem dzirdēju arī neapmierinātību – labi domātie video saskaldot koncerta ritmu un atsvešinot klātbūtnes efektu.

Neviens vērtējums nav bijis un nebūs kā klintī iekalts.

Par to domājot, atšķīru Likteņstāstos 1996. g. izdoto grāmatu Likteņdziesma. Tajā, pateicoties žurnālistei Solvitai Smiļģei un redaktorei Vijai Brangulei, pieredzē ļoti atklāti dalās J. Ērenštreits, A. Derkēvica, E. Grāvītis, M. Skride, A. Jansons, O. Jakāne, J. Dūmiņš, I. Kokars, M. Jonkuss, A. un V. Milaševici, L. Vīgners, H. Mednis, I. Pabērza. Lūk, ko stāsta Mārīte Jonkuss, kura jau – kā minēju – 41. gadu vada kori Mežotne un arī šogad piedalās koru karos: „Dziedās tie, kas gribēs izbaudīt šo augstāko sajūtu, šo saplūšanu ar kopkori, kam gatavojušies vairākus gadus… man ļoti nepatika 1990. g. svētki. Var jau būt, ka tā bija mana vaina, es pati nebiju tiem noskaņota. Nevarēju priekš sevis atrast to sajūtu, par kuru runāju. Kaut kādi apstākļi visu laiku sita no tās ārā. Tie bija pirmie pēcatmodas Dziesmu svētki. Repertuārā centās salikt visu latviskāko, ko tik varēja atrast, it kā šķistu, ka vairs nekad Dziesmu svētku nebūs. Koncerta vadītāji visu laiku publiku mākslīgi uzkurināja – aplaudējiet, šo dziesmu vajadzētu otrreiz! Es toreiz domāju – kas tie par gājieniem? Ja neprasa atkārtot, tad arī nevajag! ...tad jau burvīgāki bija 1985. g. svētki padomju armijas ielenkumā un patriotisko dziesmu fonā. Tie bija visreakcionārākie svētki (..) pie malas bija nolikti Mednis un Vīgners. Tauta pati izsauca savus diriģentus un „Gaismas pili“. Toreiz Lielajā estrādē aizmirsās sīkās ķildas, skaudība, visi bija vienu domu un vienu dziesmu varā. Es gribu cerēt, ka atkal nāks svētki bez ārišķīguma un pompozitātes.“

Kā tad ir šoreiz, pēc 27 gadiem? Tauta apspriež, dziedātāji arī – vai bija izdevušies lielie koncerti?! Ne viens vien pieredzes bagāts diriģents, kurš nepretendē uz virsdiriģenta godu, par to joprojām pārdzīvo dienu un nakti, dalās iespaidos ar kolēģiem un dziedātājiem. Labi, nesauksim to par neveiksmi, bet par vilšanos ēnu vispārējā prieka vilnī gan.

Seko daļiņa no vienas tādas diskusijas. Diriģents: „Abi lielkoncerti atkal bija izstiepti garumā, „Tīrumam“ to var pārmest mazāk. Par koncertu ilgumu un dziesmu izvēli pamatota kritika izskan ik pēc katriem svētkiem! Kāpēc tas netiek ņemts vērā? Koncerta laikā „kopējais nervs“ vienādas tonalitātes dziesmās (sauktās par „viendienītēm“) neizbēgami atslābinās. Pēc laika pārbaudi un slīpējumu neizturējušiem jaundarbiem un pasūtījuma darbiem koncerta kulmināciju sasniegt nespēj pat „Gaismas pils“. Tas ir kas ļoti neparasts – „Gaismas pili“ kori neprasa atkārtot?!“ Es iebilstu, ka Augšup ģenerālmēģinājums man patika tīri labi... – „Jā, koncerts no koncerta allaž atšķiras un nereti ģenerālmēģinājums ir pat labāks par „īsto“ koncertu. Augšup turklāt arī dziesmu sadalījums diriģentiem nebija īsti pareizs.“ Atkal piebilstu – varbūt pārāk bijām pieraduši pie Leonīda Vīgnera, Haralda Medņa, Edgara Račevska, Jāņa Dūmiņa, Imanta un Gido Kokaru, Terēzija Brokas un Ausmas Derkēvicas rokraksta?... –„Nē, pieredzējušu diriģentu mums ir pietiekami daudz, lai varētu izvēlēties, lai īstās spēka dziesmas diriģētu tie diriģenti, kuriem ir „krampis“.“

Citēju Jāņa Zirņa kādā intervijā teikto, ka tagad pietiek vien būt jaunam un labi izskatīties... – „Tā nu gan nē, bet ne visiem diriģentiem ir elkoņi un vajadzīgie draugi...“ Es: Protams – katriem Svētkiem bijusi un būs „virtuve”, arī sava daļa „nodevu” un pompozitātes. Bet tas, ka dziedātājos arvien ieklausās par maz, ka plašāk netiek apspriests koncepcijas projekts un dziesmu atlase – tas ir fakts.

„Kā noslēguma koncertā var neskanēt „Lauztās priedes“ un „Mūsu tēvs debesīs“?“ – organizatoriem neklātienē jautā ne viens vien koris ar pamatīgu pieredzi. Un dziedātāji gatavi nosaukt vairākas dziesmas, bez kurām noteikti varēja iztikt. „Diriģenti un svētku organizatori patiešām varētu veidot savu koncertu ar tām dziesmām, kas korim neiet pie sirds, ko dzied tikai no lapām,“ – ar humoru piebilst ilggadēja koriste Olga. Savukārt 94 gadīgais Imants Šteinbergs, dziedātājs ar 75 gadu (!!!) piedalīšanos pieredzi teica tā: „Es gribu nosaukt četras dziesmas, par kurām priecātos mani senči, un ceru, tās dziedās arī nākamās paaudzes: „Manai dzimtenei“, „Pērkons, Saule, Daugava“, „Lec, saulīte, spīdi spoži“ un „Gaismas pils“.“

Ļoti svarīga ir arī koncerta vadītāju loma, viņu balss un stāja.

Raimondu Celmu un Jēkabu Reini dzirdu uzslavējam bieži, kā arī tos, kas tekstu lielāko daļu pacentušies iemācīties no galvas. Jēkabam turklāt iekrīt gods pasludināt svētkus par atklātiem! Siltas atsauksmes arī par Andra Keiša runāto Kaspara Bērziņa stāstu Mūžīgajā dzinējā. Vecākās paaudzes cilvēki piemin un ilgi vēl pieminēs Lilitas Ozoliņas un Ģirta Jakovļeva neaizmirstamo duetu vadītāju godā 1990. g. Šajos svētkos publikas priekšā atbildīgi stājās arī Ģirta meita – muzikoloģe Liene Jakovļeva un mazmeita – soliste Katrīna Paula Felsberga.

Jā, dinastijas met stipras laipu laipas, par to nākamajā stāstā.

Anita Mellupe,
speciāli „Laikrakstam Latvietis“