Spēlētprieks + Darītprieks = Dzīvotprieks

Palielināt / Enlarge

Dziesmu svētku noskaņu Limbažos īpaši pavairoja kolektīvi, kuru vārdi bija lasāmi uz T un parastajiem krekliem. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Limbažu Teātra mājai ir neparasti bagāta vēsture, jo seno ēku liktenis atdevis īstajās rokās. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Dānijas latviešu teātrinieku duets – Lilita Thomsen un Ralfs Bajārs. Viņi izgaismo ļoti aktuālu paaudžu saskrarsmes problēmu. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Leģendārā pankūku cepamā plīts, kura iemanījusies no skatuves pārceļot uz Teātra mājas pagalmu, lai aktīvi darbotos visos pilsētas svētkos. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Jaunais, bet jau daudz interesanta paveikušais režisors Jānis Balodis, kuru ar Lubānas pusi saista senču saknes. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Valcēnieši Aivars Ikšelis un Vilis Daņilovs pēc izrādes Limbažu Teātra mājā. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Ritas un Valda Lūriņa padomus par aktiermeistarību un kustības mākslu festivāla dalībnieki uzklausīja ar lielu interesi. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Novada un pilsētas kultūras darbinieku lielais četrinieks: Evija Keisele, Inta Kalniņa, Mārīte Saulīte un Arta Zunde. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Vietu, kur agrāk goddevīgi nācās ziediem pušķot iepriekšējām paaudzēm, tagad var apspēlēt skolotājas Indras Ābeles audzēknes. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Limbažu lidlaukā ikvienam fotogrāfam krietni jāatkāpjas, lai objektīvā ietvertu visu lielo festivāla saimi. FOTO Anita Mellupe.

Laikā, kad daudzi pašdarbnieki ievelk godam nopelnīto elpu pēc lielajiem svētkiem Rīgā, limbažnieku kultūras dzirnas maļ un maļ. Trīs dienas pilsētu pārņēmis spēlesprieks. Tieši tā – SPĒLESPRIEKS – arī saucas amatierteātru festivāls.

Tas Limbažos notiek jau 17. reizi un ir ar starptautisku vērienu. 16 kolektīvi uz trijām skatuvēm un brīvā dabā rāda savus lolojumus, apliecinot plašum plašu prāta un emociju amplitūdu – no monoizrādes līdz dziesmuspēlei. Limbažnieki paši un viesi to visu spēj novērtēt, jo novadā allaž atbalstītas Tautas teātra „Auseklis“ režisores Intas Kalniņas un viņas komandas izlolotās aktivitātes. Par teātri un festivāliem tradicionāli gādā pašvaldība un virkne atsaucīgo kultūras iestāžu un uzņēmēju. Šis ir jau otrais festivāls, kura realizēšanas projektam stipro plecu pielikusi Sigita Upmale, tādējādi veiksmīgi piesaistot arī Kultūrkapitāla fonda līdzekļus.

Paši pirmie skatuves priekškaru ver Baumaņu Kārļa novada – Viļķenes – pašdarbnieki. Viņiem pa spēkam pacelt sava laika Nacionālā teātra repertuāra pērli – A. Kasonas lugu Trešais vārds. (Arī „Ausekļa“ spēlētā izrāde skatītājiem vēl labā atmiņā – ar Juri Žūriņu titullomā, tagad varot jūsmot par Daiņa Trēziņa Pablo.) Trešais, būtiskākais vārds Kultūras namā vēl nav izskanējis, kad Bērnu un jauniešu centrā smieklu šaltis uzbango gruzīnu komēdijai Tango, ko atvedis Haragauli teātris. Gruzīni Limbažos viesojušies vairākkārt, arī valodas barjera nav šķērslis, tā apliecinot festivāla devīzi TEĀTRIS BEZ ROBEŽĀM.

Kad skatuves jau iesildītas un pie skaidrajām debesīm iedegas pa zvaigznītei, entuziasti pulcējas atklāšanas ceremonijai Teātra mājas priekšā. (Cik pavisam aktieru sabraucis? Sigita uz šo jautājumu ar smaidu man atbild vēlāk: „Lielezera krastā sestdienas vakarā tika izēstas 120 bļodiņas gardās bukstiņbiezputras limbažnieku gaumē.“) Skatītāju netrūkst arī nakts izrādei – A. Kamī psiholoģiski smagajam darbam Pārpratums – Vecpilsētas teātra sniegumā. Arī režisore Edīte Neimane Limbažos ir kā savējā, viņa turklāt ir arī salaspiliešu daiļi dziedošā un runājošā amatierteātra „trenere“. Limbažu novada simbols ir kamols, sava veida kamols ir arī amatierteātru brālība, šodien tam piemēra modernāku vārdu – kopiena.

Sestdienas rīta saule modina gan aktierus, gan viņu pavadoņus, lai ķermenis un prāts iekustētos Ritas Lūriņas un Valda Lūriņa un Pētera Buka meistarklašu aktivitātēs. Pēc tādas vērtīgas rīta rosmes prātam un ķermenim veras trīs priekškari uzreiz: Saldus teātris atvedis B. Juhņēviča Zvaigznīti, Jūrmalas teātris – D. Mameta Oleannu, brocēnieši – H. Ibsena Leļļu namu. Pēcpusdienā Teātris Vecpilsēta rāda A. Kotljar Aiz stikla, bet limbažnieku tuvākie kaimiņi – cēsinieki – M. Reščikova Kompanjoni.

Sestdien, 16. septembrī, kad programma vispilnākā, laiks kā radīts, lai viesi baudītu noslēpumaini iekodēto instalāciju Krēsli – zem klajām debesīm... Tā ir atraktīva pastaiga pa pilsētas vēsturiskajām vietām, kuras, protams, apspēlē un komentē pašmāju „Ausekļa“ nenogurdināmie dalībnieki. Viņiem šajās dienās nav par grūtu nedz cept un vārīt, nedz stādīt tulpes un iemiesoties novada senajos ļaudīs, Baumaņu Kārli ieskaitot. (Jā, mājinieki atkal savējos – ar teātri apsēstos – nedabūja redzēt, arī par siltām pusdienām jāgādā pašiem. Intai Kalniņai pamats apgalvot: „Tie, kas pie mums uz teātri atnāk, ir uz palikšanu!“ Piebilstot, ka visās saimnieciskajās rosībās viņai gadu gadiem blakām allaž bijusi Līga Amoliņa, Vija Bebriša, Inese Lancere, Marika Žūriņa, Juris Žūriņš, Juris Bebrišs, Ģirts Vilciņš un vēl daudzi citi.)

Teatrālajā pastaigā pa visu pilsētu, kā pirmā dzērve kāsī, interesentus aizrauj skolotāja Indra Ābele. Viņas zelta saulessargs pamirdz te Vienības parkā, te luterāņu baznīcas un pilsdrupu tuvumā, piesaistot „karavānai“ arī nejaušus garāmgājējus. Un visiem ik uz soļa tiek nozīmīgais atgādinājums – Limbaži šogad svin 800!

Kad centos noskaidrot, vai limbažnieku organizētajam festivālam šogad tik plašs atvēziens lielās jubilejas dēļ? – saņēmu atbildi, ka nebūt ne. Izdomas un galvenais – atsaucīgu darītāju limbažniekiem netrūkstot nekad. Ne viens vien amatierteātra slavu spodrinot visu festivāla pastāvēšanas laiku jau 34 gadus un pat ilgāk. Pati Inta Kalniņa, Triju Zvaigžņu ordeņu kavaliere, Limbažiem sirdi atdevusi jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem!

Otrās festivāla dienas vakarpusē Teātra māja ir tik pilna, ka ne teātra programmiņai kur nokrist! Par anšlāgu drusku tā kā pārsteigts arī jaunais režisors Jānis Balodis. Šis viņa kopdarbs ar Lubānas kopienas teātri (kā tiek paskaidrots pirms izrādes) – Pieaugšana vairāk esot uzskatāms par pētījumu, ne izrādi tradicionālā nozīmē. Jā, izrāde pavisam noteikti pieskaitāma pie tām, kuras pārkāpj robežas, pat amatierteātru tradīciju nerakstītos likumus par aktieru apmācību.

Kā putukrējums uz tortes visiem tiem, kas garo dienu izturējuši, ir sadraudzīgais vakars Lielezera krastā ar Salaspils amatierteātra dziesmu spēli Re, cik viegli un sirsnīgiem pateicības vārdiem ciemiņiem un „Ausekļa“ rūķīšiem. Mājinieki laikus pakūruši uguni zem milzīga putras katla – nekas labāks par šo vienkāršo cienastu šeit, nudien, nepiestāvētu.

Svētdienas rīts joprojām Limbažos atgādina galvaspilsētu Dziesmu svētku laikā; pa ielām soļo optimistiski noskaņotu pašdarbnieku bariņi ar atpazīšanas „šiltēm“ kaklā. Valkas pilsētas teātris, kurš lepojas ar 151. sezonu vismaz, dienu atklāj ar izrādi pēc M. Vellera stāsta – Gribu uz Parīzi. Viļa Daņilova lielisko monoizrādi iestudējis režisors Aivars Ikšelis, kurš tagad pilda arī Valkas lielā Kultūras nama (100 istabu!) saimnieka amatu. Skatītāji arī pēdējā dienā dilemmas priekšā – steigties skatīt Studijteātri Aka vai Neatkarīgo Liepājas teātri? Par laimi, uz noslēdzošo izrādi – Dānijas latviešu teātra „Pūpols“ L. Stumbres Edas zvaigžņu stunda – var paspēt ikviens, tālab arī šajā reizē zālē skatītāji saspiežas cieši mīļi.

Kad sirsnīgi aplausi, kurus godam pelnījusi arī Saldus režisore Inese Legzdiņa (tieši viņa uzcēla un nostiprināja tiešsaistes mēģinājumu tiltus ar Dānijas latviešiem) izskanējuši, pie Teātra mājas jau sarindojušies „pajūgi“ – mašīnu piekabes dekorāciju pārvadāšanai. Un, kā jau pierasts, aktierim atkal jāatloka piedurknes, lai tiktu ar savu mantību godam galā. (Vien agrā jaunībā teātra mīļi cer tikai spēlēt, ar pirmo izrādi nāk atklāsme – amatierteātros aktieri ir visu nepieciešamo darbu veicēji. DARĪTĀJI.)

Bet teātriniekiem priekšā vēl viens piedzīvojums; ar kopējiem atvadu vārdiem un foto īpašā vietā – Limbažu lidlaukā. Ir tik daudz ko vēl pārspriest, ir tik daudz, ko pajautāt. Un smiekli! Režisori stāv rindiņā ar maziem izpletnīšiem rokās. Jā, kāds apgalvo – katrā iestudējumā pirms pirmizrādes tiešām jušana kā brīvā kritienā – pirms atvēries izpletnis... Kad tas sekmīgi atvēries – SPĒLĒTPRIEKS atkal dubultojas. Un dzīvotprieks. Inta Kalniņa par aizvadīto festivālu izsakās ar lakonisku prieku: „Šim festivālam gatavojāmies pusotra gada, un rezultāts bija kā enerģijas lādiņš.“

Anita Mellupe,
speciāli laikrakstam „Latvietis“