Jura Zemīša (1932-2023) dzīvesstāsts (4)

Palielināt / Enlarge

Bērni Gēsthahtas pilsētā ceļā no Saules nometnes uz skolu. Fotogrāfija muzejs „Latvieši pasaulē“.

Palielināt / Enlarge

Bērni pie baznīcas ceļā no Saules nometnes uz skolu. Fotogrāfija muzejs „Latvieši pasaulē“.

Palielināt / Enlarge

Pērses 5. skautu vienība ceļā uz Altgarges DP nometni lai apciemotu Sidrabenes 33. skautu vienību. Ierinda soļo garām Saules nometnes barakām. 1946. gada 25. aprīlis. Fotogrāfija muzejs „Latvieši pasaulē“. FOTO Artūrs Neboiss.

Palielināt / Enlarge

Pēteris Šmits, Juris Zemītis, Gunārs Jākobsons, Ēriks Šmits, Edgars Šupstiks un Ivars Gūtmanis Gēsthahtes pilsētiņas sporta laukumā. Fotogrāfija muzejs „Latvieši pasaulē“. FOTO no Jura Zemīša personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Saules nometnes jauniešu basketbola komanda pēc sacensības ar Švarcenbekas komandu 1947. gada maijā. Aivars Linde, Andrejs Ginters, Visvaldis Sproģis, Gunārs Jākobsons, Juris Zemītis. Fotogrāfija muzejs „Latvieši pasaulē“. FOTO no Jura Zemīša personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Uzvedām „Mērnieku laiku“ fragmentus. Režisors bija Baloža kungs. Te parādās Drekberģis, Švauksts un Ķencis no „Mērnieku laiku“ uzveduma 1948. gadā – Gunārs Jākabsons, Ēriks Šmits un Juris Zemītis. Fotogrāfija muzejs „Latvieši pasaulē“. FOTO no Jura Zemīša personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Saules ģimnāzijas 1. humanitārā klase pie skolas. Juris Zemītis raksta: „1946. gadā nobeidzu Saules pamatskolu un mani uzņēma Saules ģimnāzijā 1947. gada ziemā. Kas par prieku! Uz skolu vairs nebija jāiet gājienā, varējām iet kā gribam, pa vienam, vairāki kopā vai arī kopā ar kādu meiteni.“ Priekšā: Rasma Kalniņa un Juris Zemītis. Stāv; Tatjāna ?, Biruta Broka, Austra Pērkone, Tusnelda Lācis, Aina ?, Gaida Vīlipa, Elita Gobiņa, Felicita Ancāns un Mirdza Eglīte. Aizmugurē Ēriks Šmits. Fotogrāfija muzejs „Latvieši pasaulē“. FOTO no Jura Zemīša personīgā arhīva.

Trešais turpinājums. Sākums LL798, LL799, LL800.

Geestahtas pilsētiņa ir ap 50 km uz dienvidrietumiem no Hamburgas. Pie pilsētiņas bija, man liekas, munīcijas fabrika un fabrikas strādniekiem paredzētā nometne, kas sastāvēja no koka barakām. Adrese: Grenzstrasse 2. Par mums (Displaced persons) gādāja UNRRA un IRO (United Nations Refugee Relief Organization un International Relief Organization). Kas to varēja iedomāties, ka tā būs mūsu mājvieta nākošos četrus gadus.

Tā kaut kad 1945. gada jūnijā mums ierādīja istabu 9. barakā. Istabā bijām 16 cilvēku!!! Lai būtu cik, necik, privāta dzīve, istabu ar segām sadalīja četrās daļās. Protams, bija divstāvu gultas. Bērniem paradīze – spēļu biedri pa labi un pa kreisi. Ēdienu vārīja kopējā virtuvē.

Pēc kara valdīja inflācija, par naudu jau varēja nopirkt visu ko, tikai to nevarēja nēsāt makā, bet bija jānēsā portfelī. Pēc pāris dienām tēvs brauca uz Hamburgu (smagās mašīnas kulbā) un arī mani paņēma līdz. Tas bija diezgan šaušalīgi, nobumboti pilsētas gruži kilometru garumā, māju drupas vēl kūp, vienā, otrā vietā rok un meklē upurus. Tas viss tagad liekās kā filmā.

Nometne saucās Saules nometne ar 2000 latviešu bēgļiem, un drīz vien bija latviešu komandants un nometnes darbinieki – virtuvē, pie sadales, policija, medicīniskais personāls. Pirmais nometnes komandants bija Vakara kungs. Viņam bija motocikls, un viņš runāja angliski. Es biju viņa izsūtamais puika. Baigi forši – braucu viņam līdzi blakusvāģī, gāju līdz pie angļu armijas visādās darīšanās. Es tikai nevarēju saprast, kādēļ Vakara kungs angļiem bieži saka ai sī, ai sī. Pirmo reizi dzēru tēju ar pienu un cukuru. Nebiju iespaidots.

Nometnes administrācija veidojās tālāk. Nodibināja skolu, un līdz ar to mani pienākumi un patīkamā dzīve beidzās. Skolas telpas bija pilsētā, un, lai bērni nedarītu palaidnības, uz skolu pamatskolēni gāja kolonā pa divi skolotāju pavadībā.

Mani iedalīja 5. vai priekšpēdējā pamatskolas klasē. Kopgalda ēdamais atļāva dzīvot un bija atkarīgs no tā, kas UNRRA'i bija. Bija kāļu laiks – zupā, cepti, šmorēti. Tad kukurūza – maizē, putrā, sacepumā, zupā. Vecāki gāja pie vietējiem saimniekiem un mēģināja iemainīt ko ēdamu. Nometnē dalīja kara gūstekņiem paredzētās sarkanā krusta paciņas, dalīja cigaretes, vienam otram vēl kaut kas līdzi no Latvijas. Valoda bija tā sauktā DP (bijām Displaced Persons) esperanto – vācu valodas nenoteiksmes darbības vārdi un nominatīva lietvārdi. Piemēram, ja gribētu cigaretes iemainīt pret cūkas gaļu. Teiktu: Ich Cigarette, du Schwein (man ir cigaretes, es mainu pret cūkas gaļu). DP esperanto gan vairāk pielietoja krievi, poļi, ukraiņi, kroāti, jugoslāvi – tautības, kuras mēs apzīmējām par „melniem“.

Varēja arī vienkārši zagt, vai kā teica, pirkt par poļu naudu. Mēs, bērni, ēdamā trūkumu nejutām. Nesen Sidnejā, dāmu kafijā, manas gada gājuma meitenes teikušas, ka viņām DP laikos vienmēr bijis ko ēst, bet viņu mātes teikušas: jā, jums vienmēr bija. Nezin, kā ar mātēm. Mana māte strādāja kā skolotāja un tēvs bija atbildīgs par apmešanos, un līdz ar to mums pašiem bija sava istaba. Un ar izlietni! Pus dienu berzu, kamēr bija tīra, bet mums nebija jāiet uz mazgātuvi, lai nomazgātu muti. Vienā nometnes galā bija tāda kā priežu birzīte. Tur satikās pārīši, gāja pastaigāties. Mums tā bija izglītība, ko skolā nemāca. Drīz nodibināja skautus un gaidas. Man liekās, ka uz rokas pirkstiem varēja saskaitīt tos bērnus, kas nesastāvēja šai organizācijā. Līdz šim vēl to neesmu nevienam teicis, bet Līgatnē vācu laikā, mums bija slepena skautu vienība un es mežā zem Latvijas karoga devu skautu solījumu. Saulē es biju pirmais, kurš nolika sācēja skauta pārbaudījumus. Kalnos pie pilsētas 13. oktobri, dienā, kad pirms gada krievi ieņēma Rīgu, vēlreiz oficiāli devu skautu solījumu. No visādiem brezenta gabaliem, no vācu armijas trīsstūrīšiem (pončo) pagatavojām teltis un gājām uz nometni Elbes krastā. Elbes senlejā bija augsti, smilšaini krasti un par pārkāpumiem bija jāskrien pa krastu lejā un atkal augšā. Disciplīna bija stingra. Vienā nometnes laikā bija pērkona negaiss un, skatoties zibeni pāri Elbes upei, tas bija vienreizējs pārdzīvojums.

Vienreiz braucām arī izbraukumā ciemos pie Altgarges nometnes skautiem. Brauciens bija pa Elbes upi uz augšu – vienā krastā angļu zona, otrā krievu. Protams, rādījām krievu karavīriem pulksteņus (it kā viņi tos varētu redzēt), bijām varoņi. Altgarges skauti mūs sagaidīja ar sveicienu Esat sveiki Saules brāļi! Skautiem ierādīja mītni – pagrabā zem YMCA's sporta zāles. Ievilka elektrību, sienu apklājām ar bērza kokiem, bija ļoti omulīgi. Tai pašā YMCA's zālē bija galda tenisa galds, un zēni cītīgi nodarbojās ar šo sportu. Lāpstiņas kādreiz deva; parasti gatavojām paši, bet bumbiņas? Tās pārvaldnieks pārdeva par 3 amerikāņu cigaretēm gabalā. Jā, amerikāņu cigaretes bija valūtas vietā – Camel, Chesterfield, Lucky Strike, Raleigh.

Sportisti bija ļoti aktīvi un sacentās visādos sporta veidos gan pret citām nometnēm, gan baraka pret baraku, gan istaba pret istabu. Neatceros, vai visiem sportistiem bija papilddevas, bet zinu, ka bokseriem noteikti bija, un tā tautā papilddevu sāka saukt par bokseri. Angļu valdīšana visiem reģistrētiem sportistiem piešķīra sporta kurpes – kedas, jā, arī šahistiem. Nometnē iebraucot visi runāja par kalorijām, cik vajadzīgs jauniešiem, cik bērniem, cik pieaugušiem. Bet kas tās kalorijas īsti bija? Tad no angļu armijas noliktavām parādījās sausie SAO biskvīti. Nu tā lieta bija skaidra – tās ir kalorijas, un no tā laika mēs saucām SAO biskvītus par kalorijām.

Skauti un gaidas rīkoja arī ugunskurus, lai izklaidētu nometnes iedzīvotājus. Līdz tam brīdim par tautas dejām daudz kas nebija dzirdēts, un nu man bija jādejo tautas dejas ar gaidu vārdā Ritu Kambūts. Man bija gadu 12, Ritai – mazāk, bet publika bija sajūsmā. Vēl šodien, pēc 60 gadiem, kāda sirma dāma, mani satiekot, atgādina – mazais skautiņš, kas dejoja tautas dejas. Pēc gada vai diviem bija lielas tautas deju grupas ar 24 un vairāk dejotājiem. Tad bija tāds iestādījums, ko sauca par angļu ballītēm. No armijas bāzes atbrauca smagās mašīnas ar kulbu un sēdekļiem, līdzi trepītes, lai sievieši var iekāpt un dāmas aizbrauca dejot. Nometnes jokdaris stumdīja bērnu ratiņus un teicās uzmanīt esošos un vēl neesošos bērnus. Pilsētiņā bija divi ķinīši, un mums skolā vajadzēja dabūt atļauju filmu skatīties, ja nemaldos, skolotāji dežurēja un pārbaudīja, kurš iet. Malku nevarēja nopirkt, un tā kā kino zāle bija jāsilda, tad pērkot biļeti, vajadzēja arī dot pagali malkas. Bija arī tādas filmas tikai virs 18 gadiem. Jocīgi, jo kuram tad nometnē dzīvojot, tik daudz cilvēku vienā istabā, tik plānām sienām, bija vēl kādas nezināmas lietas. Pieaugām ļoti ātri. Cik bija vērts dzīvība, cik maksāja sieviete? Mana mamma bija pamatskolas skolotāja, un skolotāju istabā visi mani grēki un pārkāpumi tika ļoti ātri atklāti.

Reiz, karstā dienā, izdomājām iet uz Elbu peldēties. Nokavēju pirmo stundu – zobārsts. Pēc nedēļas mamma jautāja, kāpēc viņa par manām zobu sāpēm nekā nezin. Nu ko es varēju darīt, ka es biju dzīvs puika? Saules pamatskolā arī gāja mana sieva, toreiz Ināra Ošiņa. Bet tā kā viņa ir jaunāka par mani, tad tanī laikā ar tādiem bērniem nebija runāšana. Mums ierādītā skolā kādreiz bijusi vācu skola, un tur bija viena istaba pilna ar skolas grāmatām. Mēs tās lietojām vācu valodas mācībām. Gājiens bija tāds, ka kuru lapu izlasa un iemācās to izplēš. Mežoņi.

Man 14 gadu vecumā bija simpātija, kuras ģimene aizbrauca uz citu nometni. Traģēdija! Dzīve apstāsies! Pēc gadiem divdesmit tikāmies Kultūras Dienās, bet dzīve gāja tālāk.

Nometnei tika pilsētā piešķirta viesnīca, un tad sākās strīdiņi, kurš tur ies dzīvot. Tanī laikā nometnes teātris izrādīja Zīverta Ķīnas Vāzi, un tā arī viesnīca tika iesaukta par Ķīnas Vāzi.

Nobeidzu pamatskolu, un Ķīnas Vāzē bija svinīgs akts un apliecību pasniegšana. Toreiz likās liels solis. Iestājos Saules ģimnāzijā, kur mācīja daži skolotāji, kas bija arī pamatskolā. Pamatskolā es biju Juris un mani uzrunāja uz Tu, bet tagad tiem pašiem skolotājiem es biju Zemītis un mani uzrunāja uz Jūs. Un uz skolu varēja iet kā grib, vai ar draugiem, vai ar draudzeni, vai viens pats. Meitenes mācījās labāk un kārtīgāk, tādēļ, ja vajadzēja ko norakstīt, uz skolu bija jāierodās agrāk. Nometnes zālē bija skolēnu ballītes, līdz noteiktam laikam un ar dežurējošu skolotāju. Vienmēr gribējās ilgāk, un, ja dežurēja zināma skolotāja, vecmeita, tad pašās beigās lielie zēni viņu lūdza dejot, un, ja skolotāja dejo, tad ballīte nevar beigties un prieki ieilga.

No Zedelgēmas gūstekņu nometnes Beļģijā uz Saules nometni atbrauca gaisa izpalīgi, dažus gadus vecāki par mani, protams, sāka iet skolā. Mūsu klasē neviens nebija, bet augstākās gan. Kādu disciplīnu bijušam karavīram var uzspiest? Nesmēķēt, nedzert? Protams, gribējās būt kopā ar lielākiem zēniem. Gandrīz visi smēķēja. Tolaik bija teiciens – nu iedot izpūst spicīti. Kāds dūms jau tika, un es konstatēju, ka man gribās smēķēt. Nopirku cigareti, izsmēķēju visu, un man palika slikta dūša. Pēc tam vairs nesmēķēju.

Interesanti, kā viņi dalīja maizīti. Kukulīti sagrieza vienādās daļās, bet tā kā viena daļa varbūt varētu būt mazliet lielāka, tad viens uzgrieza muguru un otrs prasīja, kam kura daļa ir.

Visās nometnēs bija tā sauktie skrīningi. Meklēja nevēlamus tipus, kas Hitlera laikā cieši sadarbojušies ar valdību, bijuši nevēlamās bruņoto spēku daļās utt. Angļi arī atļāva Padomju aģentiem apmeklēt nometnes un aicināt (aģitēt), lai brauc mājā. Uzņemšana bija naidīga. Kāds no viņiem stāstīja, cik labi un kā latviešu karavīri pie Veļiki Lukiem cīnījušies pret vāciešiem. Pirmā rindā, atspiedies uz kruķiem, stāvēja kāds invalīds, kurš teica „Muļķības (vai kaut ko stiprāku), pie Veļiki Lukiem bija mongoļi.“ Atsaucības nebija.

Nometnē neatļauti turēja cūkas. Mums cūka bija, bet kā to noslaktēt – nekāda jēga. Tēvam kāds apsolījās palīdzēt, bet būdiņa maza, cūka nojauš, ka kaut kas nav labi, kviec kā nelaba. Beigās jau galā tika. Vienu rītu pie loga dzirdu svešu valodu un lielu kustību. Mūsu nometne aplenkta, jo esot bijušas sūdzības par visādām nebūšanām. Tanī laikā nometnē arī bija poļi un serbi. Aplencēji bija angļu karavīri un vācu policija. Interesanti, ka pie cūku būdām, kas bija nelegālas, tieši gadījās vietējā policijas detaļa. Vai kāds brīnums? Vietējās policijas priekšnieks ar nometnes vadību spēlēja bridžu! Nometnes malkas laukuma vadītājs bija Kristaps, liela auguma vīrs, mana tēva draugs. Mans tēvs bija samērā mazs, bet viņam vienmēr gadījās lieli draugi. Ar malku bija knapi, un tēvam gadījās aiziet uz Kristapa istabu – karsts kā pirtī. Kristapa filozofija bija skaidra un vienkārša – ja tu esi malkas laukuma šefs un tev ir auksta istaba, tad tu esi babajs.

1947. gadā Francijā rīkoja vispasaules skautu miera džamboreju Jamboree de la Paix. Arī no mūsu nometnes skautiem, no katras vienības vienu, no Pērses 5. vienības Laimoni Zandbergu un no Abavas 6. mani, izvēlēja pārstāvēt latviešus. Braukt uz Franciju! Biju sajūsmā. Tā kā mans tēvs ar ģimnāzijas direktoru spēlēja kārtis, tad pirms paspēju lūgt atvaļinājumu klases audzinātājam, mans atvaļinājums jau bija apstiprināts, par ko klases audzinātājs nebija priecīgs.

Atsūtīja drēbi formai, nu knapi, knapi. Kreklam līdz jostas vietai pareizā drēbe, zem jostas kāda cita, īsās bikses pavisam īsas. Vadītājs Dunsdorfs līdz džamborejai valkāja samērā garas īsas bikses, nu tā līdz ceļiem, un tagad saule viņam tika klāt līdz šim neatklātam vietām, un viņš stingri apdedzinājās. Sagatavošanās nometne bija paredzēta tai pašā Elbas malā, bet nezinu, kādu apstākļu dēļ nenotika, un mēs visi braucām uz Pinnebergu, pie Hamburgas. Mēs mācījāmies vārtus uzbūvēt bez vienas naglas, tikai sasienot ar pareiziem mezgliem. Tad bija jānojauc un atkal jāuzceļ.

Tautas dejas. Dejojām nevis tā kā Mērnieku laikos – „sievieši“ ar lakatiņiem galvā, bet pilnos tautas tērpos. Miķelis, alias Palagvēders, bija foršs puika, bet noteikti ne maiga meitene. Vienu svētdienas rītu, karstā saulē, bija dievkalpojums, un pēkšņi viens skauts noģība, un sākās ķēžu reakciju – viens pēc otra sāka krist pārējie. Izlasīti bija spējīgākie nometnes skauti, dzimtenes skauti, visi ar arodzīmēm. Noteikums bija, ka arodzīmes bija zaļā krāsā, bet vienam skautam pirmās palīdzības arodzīmē krusts bija sarkans. To tūlīt iesauca par dārznieku (arodzīmju dārziņš). Franču valodas stundās mācīja, kā paprasīt ielu, kā pateikt, kas mēs esam, un viens gudrelis pēkšņi prasīja skolotājai kā franciski ir dārznieks; no tā laika mūsu varoni sauca par žardinjē. Vienu dienu teltis bija atkal jānojauc, bet šoreiz tas bija pa īstam. Mēs iekāpām vagonos, un mūs pievienoja sastāvam, kur bija tikai skauti, kas brauc uz Franciju. Dīvaina un pacilājoša sajūta. Braucām cauri Beļģijai, un Charleroi pilsētā mums bija iespēja apskatīt pilsētu. Viss, ko atceros, ka tirgus laukumā spēkonis atraisījās no ķēdēm.

Un tad mēs bijām džamborejā. Džamboreja bija sadalīta apakšnometnēs, kuras sauca Francijas provinču vārdos – mēs bijām Alžīrijas nometnē. Pa nometni gāja mazs vilcieniņš tādā ātrumā, ka viegli varēja iekāpt un izkāpt. Nometnē mums pievienojās latviešu skauti no amerikāņu un franču zonām, bet Zviedrijas latviešu skauti bija kopā ar zviedru skautiem. Uzcēlām vārtus un iekārtojām izstādes telti pēc īstām mežinieku tradīcijām, tikai ar sējumiem vien, bez nevienas nagliņas. Neviens jau to neievēroja, bet mēs to zinājām. Ja mūsu nometnē atrada sudraba šokolādes papīrīša gabaliņu, to ar lielu ceremoniju pasniedza dežūras kopas kopniekam. Teltis pirmklasīgā kārtībā, viss spīd un laistās.

Bijām ciemos pie amerikāņu skautiem – guļvietas nav taisītas, teltīs mētājās komiki un Coca cola pudelītes. Savas spilvendrānas piepildījām lapām, bet neviens mums nebija teicis, ka lapās ir kukainīši, kas tiekot saskarē ar ādu, kož un izsauc pumpas. Mans draugs Laimonis izskatījās it kā slimotu ar masalām. Viņš arī bija tumšiem matiem, brūnām acīm, uniformas viņam bija vienības nosaukums – „Pērse“. Ļoti daudz viņam prasīja, vai viņš ir persietis. Mūsu kops uzvarēja skautu māku un sporta sacensībās apakšnometnē, bet finālos mēs izkritām. Ļoti liels pārdzīvojums bija atklāšanas parāde. Nedomāju, ka bija tādi kumēdiņi kā Olimpiādes atklāšanā, bet mēs, puikas bijām sajūsmā. Šad, tad ēdienreizēs apmainījāmies ar citām vienībām un man gadījās būt pie frančiem. Karsta diena, un uzreiz visi sajūsmā – būs vīns! Skauts nedzer, varbūt latviešu – nē. No rīta visi vilka karogus, un vienai valstij bija himna ar, mums likās, 27 pantiem. Bija jāiemanās nebūt tuvumā, kad tur vilka karogu.

Sarunājāmies, kā nu varējām. Vāciski runāju tekoši, un tagad man bija iespēja izmēģināt angļu valodu, runā – kā vari, neviens par to nesmējās. Bijām arī izbraukumos uz Versaļu, uz Parīzi. Mums arī bija iedota mazliet kabatas nauda. Pastmarkas, kartiņas vecākiem, kāds suvenīrs. Eifeļa tornī kāpām cik augstu var bez maksas tikt, man ļoti gribējās saldējumu, bet daba ļoti sauca un pie durvīm sēdēja sieva, kas iekasēja naudu. Tā kā pēdējā vajadzība bija spiedīgāka, tad iztiku bez saldējuma.

Mājup braucot, ēdienam izsniedza lielu bundžu sardīnes, bet maizes bija ļoti maz.

Vilcienā bija karsts, un logi bija atvērti. Iemanījāmies, ja roku ar sardīni izliek pa logu un tad sardīni laiž vaļā, to iesit nākošā kupejā pa logu iekšā. Visiem bija jābrauc uz Pinnebergu un tad uz māju. Vilciens gāja cauri Osnabrikai, kur dzīvoja Oļģerts, un kārdinājums bija pārāk liels, viņš paņēma mugursomu un izkāpa. Cik saprotu, viņam bija lielas ziepes. Pēc četrdesmit gadiem, apmeklējot Dziesmu Svētkus Amerikā, Kanādā un Eiropā un satiekot 1947. gada skautiņus, varēja konstatēt, ka daudzi ir tagad rosīgi sabiedriski darbinieki, aktieri. Labākais piemērs nelaiķis Linards Lukss, PBLA valdes priekšsēdis.

Pēc atgriešanās dzīve atkal ieslīdēja parastajās sliedēs. Skola, sports un sievietes (nu jau biju atklājis daiļo dzimumu). Populārākais šlāgeris bija Kapri Fischer, kad to spēlēja, neviens malā nesēdēja. 1948. gadā Vācijā notika ekonomiskais brīnums – valūtas apmaiņa vai Wehrung. Naudas pārmaiņa notika svētdien, sestdien veikali bija tukši, kā izslaucīti, pirmdien preču kā lūzt, pērc ko gribi, bet vajag jauno naudu. Katram iedzīvotājam apmainīja 100 vecās markas pret 100 jaunām markām. Ja bija vairāk, tad bija jāpierāda, ka nauda iegūta legālā ceļā, un valsts mainīja 10 vecās pret 1 jauno. Likās, ka dzīve atgriežās normālās sliedēs. Cik skolēni var būt nežēlīgi! Vācu valodu pasniedza vecāka dāma, kas kādreiz vācu ģimenēs bijusi privātskolotāja. Ar skolēniem aprunājoties, viens no viņas mīļākiem jautājumiem bija par skautiem vai gaidām. Viņa kādai meitenei jautāja, vai viņa ir gaida. Meitene atbildēja: „Nē, es esmu Maija.“ Vācu valoda bija pēdēja stunda, un lai tiktu ātrāk prom, izgudrojām visādus brīnumstāstus.

Kādai skolniecei bija apaļīgs jaunākais brālis, un mēs skolotājai iestāstījām, ka tagad ir cilvēku ķērāji un viņas brālīti gribējuši nomušīt un izvārīt konzervos. Protams, jāiet ātrāk mājā, lai ir droši. Vai kāda meitene kratīja savu zvaniņu brošu, un mēs teicām, ka ir jau zvans un stundai beigas, bet viņa to ļaunā neņēma. Dežurantam stundas sākumā bija jāziņo, kurš nav ieradies. Fizikas skolotājs, kurš skolēnus uzrunāja iesaukās, sagaidīja, ka vai nu paloka galvu vai kniksē. Tā kā mums bija humanitārā un reālā klase, tad zēni kniksēja un meitenes palocīja galvu. Nu jau biju otrā klasē, un sākās izceļošana. Vācijas ekonomika nespēja uzņemt daudzos bēgļus, ne jau ārzemniekus vien, bet arī no Vācijas austrumiem, bet daudzām valstīm vajadzēja strādniekus. Visi gribēja braukt uz Kanādu, kanādieši to zināja un ņēma tikai labākos no labākiem, neprecētus 20 gados, veselīgus. Anglija nebija tik izvēlīga, tomēr brauca tikai vieninieki, varēja būt arī precēti, bet brauca vieni. Tā kā bijām angļu zonā, tad uz ASV tik daudz kontaktu nebija. Viens otrs skolas biedrs, it sevišķi no vecākām klasēm, izceļoja.

Mammas brālis ar ģimeni atbrauca atvadīties, viņi abi ar sievu bija UNRRAs virsnieki un atbrauca ar UNRRAs folksvāģi. Viņi pēc kāda laika taisījās izceļot uz Austrāliju.

Mūsu dzīve turpinājās, varētu teikt normālās sliedēs, tā mēs domājām. Angļu kungi, Control Commission of Germany, savā gudrībā izdomāja, ka Vācijas ziemeļos ir par daudz vidusskolu, un visas apvienoja vienā lielā baltiešu skolā, Neištatē, netālu no Lībekas. Nezinu, kā tas gadījās, bet mēs, Saules ģimnāzijā, bijām pus gadu pārējiem priekšā.

Juris Zemītis

Turpmāk vēl