„Cik jauki! Cik skaisti!“

Palielināt / Enlarge

Ierodoties Rīgas lidostā 31. maijā. No kreisās: māc. Krists Kalniņš, māc. Aldis Elberts. FOTO Krists Kalniņš.

Palielināt / Enlarge

Aldis ar ikonu „Trīsvienība“ ceļā uz Krista mājām. FOTO Krists Kalniņš.

Palielināt / Enlarge

Svētās Trīsvienības ikona. FOTO no Alda Elberta personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Staigājot ar brāli Viesturu Pirro „Polīšos“. FOTO Kristīne Elberta.

Iepriekšējā rakstā („Līgo! Līgo!“)*, skaidroju kā es tiku pie domas braukt atkal uz Latviju un piedalīties Jāņu Svētceļojumā. Šoreiz gribu paskaidrot kā mēs katrs varam tikt un palikt līdzīgā svētceļojumā.

Daudzi cilvēki mēdz būt „viensētnieki“. Latvian-English vārdnīcā tas tiek definēts kā „individual farmer“ – zemnieks, kurš saimnieko viens pats vai galvenokārt apkopj tikai savu individuālo saimniecību. Es uzaugu latviešu sabiedrībā, kurā vārds „neatkarība“ bija augsti augsta vērtība! Tas skanēja demonstrācijās, kurās piedalījos par Latvijas „neatkarību“. To bieži dzirdēju no vecākiem cilvēkiem, kuri gribēja būt „neatkarīgi“ no citiem. Bieži tas izskanēja vārdos: „Negribu nevienu apgrūtināt“. Tas tika apstiprināts Amerikas kultūrā visapkārt, kur slavenības bieži bija cilvēki, kuri bija „neatkarīgi“ no citiem. Es uzaugu domājot, ka „neatkarība“ bija cilvēku un tautas gala mērķis.

Tomēr bija arī pieņemamas atkarības. Viena no populārākām bija alkohols. Gandrīz nekas nenotika bez dzeršanas. Citas atkarības varbūt nebija tik manāmas: ēšana, naudas pelnīšana, iepirkšanās, pornogrāfija, mobilie telefoni, vingrošana. Ne visas šīs lietas ir sliktas pašas par sevi, bet tās var mūs kontrolēt un apsegt dziļākas dvēseļu vajadzības. Pāvils teica: „Viss man ir atļauts, bet ne viss ceļ.“ (1Kor.10:23). Lai vislabāk pieturētos pie tā, kas mūs ceļ, mums ir jāatrod un jāpieturas pie labākām atkarībām.

Labākā atkarība

Savā 1983. gada Templeton balvas uzrunā, Aleksandrs Solžeņicins sniedza šādu kopsavilkuma skaidrojumu kāpēc notika visas padomju komunisma šausmas. „Cilvēki ir aizmirsuši Dievu; tāpēc tas viss ir noticis.“ Padomājot atpakaļ, varu saprast kamdēļ man bija tik grūti likt „zirgu ratu priekšā“ – ļaut Dievam vadīt un noteikt manas dzīves virzienu. Ja neatkarība ir cilvēka augstākā vērtība, tad tas arī ieskaita Dievu. Neatkarība kļūst par elku, kuras dēļ mēs visvairāk strādājam. Man pagāja ilgāks laiks saprast, ka kārtīga neatkarība ir īstenībā elle.

Pilnīga neatkarība nozīmē, ka galu galā dzīvoju galvenokārt priekš sevis, nepaļaudamies un neuzticoties nevienam, ieskaitot Dievam. Jēzus teica: „Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens, bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu“ (Jāņa ev.12:24). „Viens“ ir vientuļākais skaitlis, un ne pa velti kamdēļ daudzi cieš no vientulības. „Mirt“ nozīmē beigt savu neatkarību, ticēt un paļauties Dievam. Lielākais šķērslis, lai tiktu pie tā ir mūsu noliegšana (angliski: denial), ka esam atkarīgi citām lietām.

Palīdz atcerēties, ka Jēzus Kristus, atšķirīgi no citiem mācītājiem, neko nemācīja, ko Viņš pats arī nedarīja. Apbrīnojamā kārtā Jēzus par Sevi teica, „Patiesi, patiesi Es jums saku: Dēls no Sevis neko nevar darīt, ja Viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko Tas dara, to arī Dēls dara tāpat.“ (Jāņa ev.5:19). Apbrīnojami! Dieva Dēls saka, ka Viņš viens pats „neko nevar darīt“. Jēzus bija pretstats neatkarībai, un mācīja mums dzīvot tāpat.

„ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.“ (Jāņa ev.15:5). Zars, kas ir „neatkarīgs“ no vīnakoka nevar nest tos augļus, ko Dievs vēlas. Patiesība vīnakoka zariem ir patiesība arī mums. Pirmā vietā jāuzdod sava neatkarība, lai kļūtu atkarīgi Dievam.

Otra labākā atkarība

Radīšanas sākumā Dievs teica: „Nav labi cilvēkam būt vienam“. Galvenais kristīgais simbols ir krusts. Tam ir divas daļas: Vertikālā, attiecība starp mums un Dievu, un horizontālā, attiecība starp mums un cilvēkiem. Baznīca ir cilvēki, kuri tic Jēzum Kristum. Man pagāja ilgs laiks saprast, cik šī horizontālā attiecība ir svarīga.

Pēdējos gadus augstskolā sāku nopietnāk lasīt Bībeli, un piedzīvoju, ka Dievs patiešām spēja man dot „daudz labāk“ nekā pasaule varēja dot. Bet uz baznīcu es negāju un ar nevienu par šīm lietām nerunāja. Ticība man bija „personīga“ lieta. Tikai pēc pirmā ceļojuma uz Eiropu un Latviju (1976. gadā), sāku pārrunāt šīs lietas ar citiem. Es drīz vien sapratu, kamdēļ agrāk negribēju to darīt, un kāpēc tas ir tik svarīgi. Daudzi mani uzskati bija nepareizi un nepilnīgi. Domāju, ka pats biju gudrs, nezinādams cik liels muļķis es īstenībā biju. Sāku iepazīties ar cilvēkiem, kuri par ticību zināja daudz vairāk nekā es, un pirmo reizi arī biju gatavs to sadzirdēt. Tā mans baznīcas draugu loks un mīlestība pret viņiem un otrādi ir paplašinājies un padziļinājies.

To tikai varu teikt, jo caur daudzām grūtībām – arī no baznīcas, esmu mācījies būt piedots, piedot citiem, un augt ticībā. Esmu veidojis tuvākas attiecības ar kristīgiem brāļiem un māsām dažādos veidos un vietās, bieži ārpus rāmjiem, kas man agrāk bija.

Jēzus teica; „Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.“ (Mt.18:20). Kaspars Dimiters dziedāja: „Dievs mūs grib darīt par baznīcām“. Baznīcu var piedzīvot gandrīz katru dienu, kad esam kopā ar cilvēkiem, kas tic Jēzum Kristum. Latvijā sāku piedzīvot šo patiesību 1984. gadā, kad piedzīvoju tur garīgo atmodas kustību un satiku baznīcas cilvēkus, kas to veicināja.

Kad šogad ierados Latvijā, mācītājs Krists Kalniņš mani sagaidīja lidostā. Braucot uz viņa mājām, viņš manā klēpī ielika vienu ikonu, ko tieši tanī dienā viņa māsa bija viņam uzdāvinājusi. Tā bija slavenā Andrei Rubleva, Trīsvienība. Tas nebija gadījums. Šī ikona simbolizē visu šajā rakstā teikto.

Dievs nav viensētnieks. Viņš ir Trīs-vienība. Katra daļa no šīs vienības ir tuvā attiecībā viena ar otru. Ričards Rohrs raksta: „Ja mēs nopietni uztveram Dieva attēlojumu Trīsvienībā, mums jāsaka: 'Iesākumā bija Attiecība'“. Blakus tam Rohrs pasvītro kā šinī ikonā arī redzams aicinājums vai ielūgums būt daļa no šīs attiecības, būt pie galda, mielastā kopā ar Trīsvienību! Tas ir ko es piedzīvoju Latvijā. Tas ir ko turpinu piedzīvot arī Melburnā. Un tas ir ko Dievs vēlas, lai ikkatrs cilvēks piedzīvo. Būt draudzes loceklis nozīmē būt atkarīgs, kopā Kristus ķermenī. Pāvils teica: „Acs nevar sacīt rokai: man tevis nevajag“. Pie katra dievgalda Latvijā dzirdēju šo atgādinājumu: “jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi“.

* * *

Kad trūkst šīs divas labākās atkarības, mums arī pazūd Dieva atmiņas.

Neaizmirsīsim, ka no šīm atkarībām dzima un veidojās Latvijas valsts. Vairums latvieši dzied, „Dievs, svētī Latviju!“ Bet vai apzināmies no kurienes, vai kā nāk Dieva svētība? Svētie raksti atbild svētceļnieku dziesmā: „Redzi, cik jauki un cik mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi!... jo tur Tas Kungs ir apsolījis svētību un dzīvību mūžīgi!“ (Psalm 133:1,3). Ja nopietni gribam, lai Dievs svētī Latviju, Austrāliju, utt., mums nopietni jācenšas nebūt neatkarīgiem.

Pirmā vietā jātic Jēzus Kristus krusta nāvei mūsu pestīšanai, jāliek „Zirgs“ ratu priekšā, jāatļauj Dievam vadīt mūsu dzīves. Otrā vietā, mums jāmācās augt kristīgā sadraudzībā ar citiem. Jēzus teica, ka šie ir augstākie vai svarīgākie baušļi. „Tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. Otrs ir šis: tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu; cita lielāka baušļa par šiem nav.“

Lai vēsture neatkārtojas, mācīsimies no mūsu senčiem, kas šīs divas atkarības labi zināja un turpināja savā svētceļojumā par tām dziedāt:

„Cik jauki, cik skaisti, kad tuvi un tāli Nu ķēniņa pagalmos pulcēties sāk Un teikšanas upurus māsas un brāļi Ar līksmības asarām atnest Tam sāk! Deg svētīgas liesmas, Skan mīlīgas dziesmas. Uz augšu pie mūžīgā troņa tās laižas, Un dvēseles drūmākās tekas top gaišas.

Cik skaisti, kad visi šeit sadodas rokās, Uz dievišķa pamata namu sev ceļ, Kad svētuma priekšā mums ceļi še lokās – Tie mūžības avotos spēku sev smeļ! Kad sirsnībā maigā Krīt zemē uz vaiga, Teic Dievu, kurš visu, ko solījis, pilda – Jauns ticības karstums tiem dvēseles silda!

Mēs slavējam ceļus, ko, Tētīt, Tu spraudis! Cik jauki viss izdodas, ko Tu tik sāc! Kā vārpas Tu tīrumā audzē sev ļaudis, Kā zeltītus graudus tos apcirk­ņos vāc. Dod, lai, cik vien varam, Pēc prāta Tev darām, Lai Tavu tik jūgu un nastu še nesam Un mūžīgās godības atspīdums esam!“

Mācītājs Aldis
Laikrakstam „Latvietis“

* LL813 – 2024.g. 21.aug.