Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas bērnu-bērni un mazbērni Latvijā

Kukaiņi un Vītoli

Laikraksts Latvietis Nr. 408, 2016. g. 28. apr.
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Trimdas_berni_1

Matīss un Līga Kukaiņi. FOTO no ģimenes arhīva.

No kreisās: Vilis Vītols, Karolina, Andrea un atkal Vilis Vītols (5.). FOTO no ģimenes arhīva.

Pēdējā laikā man ir bijusi izdevība iepazīties ar vairākiem jauniem cilvēkiem, kas tagad dzīvo Latvijā, bet ir dzimuši un auguši Amerikā, Kanādā vai kaut kur citur ārpus Latvijas. Vairāki no viņiem te ir iedzīvojušies un par dzīvi jebkur citur vairs nedomā. Viņiem te patīk, un, man liekas, ka viņi te arī paliks. Tāpēc man patiktos par viņiem pastāstīt, lai arī citi ārzemēs uzaugušie latviešu bērni un mazbērni saprot, ka Latvijā viss nemaz nav tik slikts, kā kādreiz izklausās, jeb kā sens latviešu teiciens skan: Velns nav tik melns, kā viņu mālē. Pirmie, ar ko man izdodas parunāties, ir Matīss un Līga Kukaiņi.

Matīss Dāvids Kukainis ir dzimis 1977. gadā vienā no Detroitas priekšpilsētām Jāņa un Aijas Kukaiņu ģimenē. Viņš ir jaunākais no trim Kukaiņu pāra bērniem. Tātad uzaudzis un izglītojies ārpus Latvijas. Viņš Latvijā dzīvo jau no 2006. gada, un viņam tagad ir pašam sava firma, kur darbu atraduši ap 20 Latvijā dzimuši, auguši un izglītojušies jauni juristi. Pirms tam viņš ir 2003. gadā mācījies izmaiņas programmā Rīgas Juridiskā augstskolā.

Viņa sieviņa – Līga Upeslāce-Kukaine ir dzimusi 1988. gadā un uzaugusi Kanādā; viņa ir jau trimdas bērnu mazbērns. Viņas tētis Alberts Upeslācis jau pats ir dzimis Kanādā, bet māmiņa Ingrīda Broša ir dzimusi Amerikā. Viņa man pastāsta, ka Matīsu satikusi 2013. gada augustā, un viņš tūlīt ir ļoti iepaticies. Tādēļ 2014. gadā Latvijā ciemojusies jau 3 reizes, bet gadu vēlāk jau pārcēlusies uz dzīvi un 2015. gada jūlijā apprecējušies. Matīsam te patīk, te viņam ir darbs un uz Kanādu viņš nepavisam vairs negribētu pārcelties. Tāpēc tagad abi dzīvo Latvijā, un tas ļoti patīk abiem.

Te man ienāk prātā atkal griezties pie Matīsa ar jautājumu. Kā tas nāk, ka viņš tā no zila gaisa izdomājis, ka grib Latvijā dzīvot un strādāt. Uz to viņš man atbild, ka 2006. gadā, kad viņš te atbrauca, viņš nemaz nedomāja, ka te varēs un gribēs strādāt un veidot nez kādu karjeru. Visi te viņam pazīstamie cilvēki viņa gados un jaunāki, kas te ir pārcēlušies, neviens nav īpaši domājis par to, cik laba te viņam būs karjera un cik daudz viņi te varēs nopelnīt. Viņš pats divus gadus pirms tam bija nostrādājis kā advokāts Čikāgā, un istabas biedrs tur strādājis kā grāmatvedis. Vienu dienu runājušies, ka jāpamēģina kaut kas cits. Matīss jau tūlīt bija teicis, ka pārcelsies uz Latviju. Pirms tam gan bija izdomājis, ka Amerikā vēl jāiegūst maģistra grāds. Tas tā tikai gadījumam, ja jāatgriežas Amerikā. Pēc ne visai ilga laika viņš bija nolēmis uzsākt pats savu uzņēmumu, un tas nu pamazām ir audzis un audzis; no pāris cilvēku biroja tagad ir kļuvis par uzņēmumu ar jau pāri 20 darbiniekiem. Trīs pirmos gadus viņš strādājis tikai viens pats, tad ar vienu no bijušajiem kursa biedriem nodibinājis advokātu biroju, un tālākais jau ir tikai vēsture. Nekas iepriekš nebija smalki izplānots, un tā tas ir bijis ar vairumam viņa Amerikas draugiem, kas pārcēlušies uz dzīvi Latvijā. Te ir atbraukuši tikai tie, kam te patīk, un nevis kādu lielu, iepriekš izdomātu gaisa piļu dēļ.

Abi Kukainīši, kā es viņus esmu nodēvējusi, jau ir nopirkuši savu vasaras māju Saulkrastos. Tad es gribu zināt, ko abi jaunieši dara, lai izklaidētos. Uz to man atbild, ka abi ir ļoti aizņemti ar sabiedriskām lietām, un viņiem ir daudz draugu ne tikai no Kanādas un Amerikas, bet daudzi ir arī no Latvijas. Tad mēs sākam runāties par šo nākotnes plāniem, un Matīss bez lielas domāšanas saka, ka drīz sāks domāt par bēbīti. Es vēl smejoties ieminos, ka jāļauj Līgai pēc skolas beigšanas uzsākt savu biznesu. Bet nu man iebilst abi un paskaidro, ka Latvijā to visu var vienlaicīgi. Viņi ir ievērojuši, ka te jaunie vecāki bērnus bieži vien ņem līdzi, lai kur arī ietu. Bez tam te ir labi dārziņi, kam vecāki var uzticēties un strādāt abi. Amerikā mammai vienmēr jābūt mājās kopā ar bērniem. Te tā nav.

Matīss jau pirms vairākiem gadiem ir arī nodibinājis stipendiju Vītolu Fondā. Fonda 10 gadu jubilejā viņš sēdējis blakus kādai 90 gadīgai kundzei, kam esot bijis pašai savs stipendiāts, un tad Matīss arī nolēmis: Ja viņa var, tad es ar. Tagad viņi to turpina abi, jo domā, ka tas ir svarīgi. Viņi uzticas Vītolu Fonda administrācijai un zina, ka viņi strādā un cenšas darīt visu, ko var, lai palīdzētu jauniešiem Latvijā. Abi ar Matīsu ir savā laikā saņēmuši stipendijas, un tagad ir viņu laiks ziedot citiem. Viņi ir fantastisks jauns pāris Latvijā.

Nākamais, ar ko tiekos, ir Vilis Vītols – jau ceturtais, jo viņa tētis ir Vilis, kurš iesāka Vītolu Fondu un dzīvo Latvijā jau kopš 1999. gada 23. marta. Pirmais Vītolu Vilis ir šodienas Viļa vecvectētiņš, kuru šis Vilis zina tikai no vectēva un tēta stāstiem. Ceturtais Vilis Vītols atnāk pie manis ar divām burciņām zaptes, uz kurām ir nosaukums Rūdolfs. Es tās tūlīt ielieku ledusskapī, uztaisu savam ciemiņam piparmētru tēju ar medu, jo viņš tikko ir pieveicis saslimšanu ar bronhītu. Tad iekārtojamies manā gaišākajā istabā pie galda un esam gatavi runāties.

Viņš pastāsta, ka ar sieviņu Karolīnu, dēlu – piekto Vili un meitu Andrea Latvijā dzīvo jau 11. gadu. Savā laikā ir izmācījies par inženieri, bet ar to nenodarbojas. Drīz pēc tam, kad ģimene bija izlēmusi pārcelties uz Latviju, viņš ar ģimeni no Venecuēlas pārcēlās uz Floridu Amerikā, lai tur pāris gadus mēģinātu atrast kādu biznesa ideju, kas tad vēl Latvijā nebija ieviesta. Es atradu kaut ko, kas nebija jauns ne Eiropā, ne Amerikā, bet bija jauns Baltijā. Proti, – selfstorage. Anglijā, Vācijā un Francijā tā bija jau pazīstama, bet Baltijā un Latvijā tas vēl bija kaut kas pilnīgi svešs. Sākumā tas nebija viegli, jo Latvijā man daudz cilvēku teica, ka Latvijā visi nelietoto mašinēriju un mēbeles glabā tikai šķūnīšos. Daži gan izteikuši brīdinājumu, ka Latvijā tas nedarbosies, bet, paldies Dievam, tā tas nebija. Sākumā tiešām tas bija smagi, jo 2008. gadā sākās krīze, bet tagad mums ir 3 tās filiāles un visas ir 90% piepildītas. Sākumā negāja arī tādēļ, ka latviešiem citu iespēju nebija. Tas uzņēmums nes vārdu Boks noliktavas, un droši var teikt, ka ir sekmīgs. Visas trīs filiāles ir tepat Rīgā vai tās tuvumā. Turpat ir arī biroji. Tajā uzņēmumā viņam ir trīs atslēgas cilvēki, kam var uzticēties, bet pa reizei viņš arī pats tur parādās, kaut gan viņi tiek galā arī tad, kad pats boss tur nav. Tie visi ir vietējie latviešu cilvēki.

Tālāk Vilis, ceturtais, man stāsta: „Pirms, apmēram, 4-5 gadiem mēs ar tēti sākām runāt, ka vajadzētu dabūt tādu produktu vai pakalpojumu, ko var eksportēt, jo Latvijas tirgus tomēr ir diezgan mazs, un mēs meklējām cilvēkus pa vairākiem uzņēmumiem, runājām ar vairākiem uzņēmējiem. Sākumā domājām, ka sāksim paši kaut ko pavisam no nulles ražot. Tad kādu dienu mums pazīstams cilvēks ieteica kandidātu. Tā bija viena salīdzinoši jauna sieviete, kas bija uzsākusi savu projektu un ražo bērnu pārtiku, bet tagad meklē uzticamus cilvēkus, kuri būtu gatavi investēt naudu. Tad mēs ar Egiju Martinsoni sākām sarunas par viņas projektu Rūdolfs. Viņas produkts tika ražots citā ražotnē, pie citas firmas. Tas, protams, nav tik izdevīgi, jo uzņēmums pie Rūdolfa produkcijas varēja stāties tikai tad, ja pašiem nebija ko darīt. Sadarbība bija laba, bet nebija iespējas mums pašiem attīstīties un augt. Tādēļ, lai mūsu uzņēmumam būtu iespējams ražot eksportam, izlēmām būvēt paši savu ražotni. Tad mēs sameklējām labu īpašumu Ādažos, nopirkām zemes gabalu un uzcēlām ražotni. Tagad jau ir pusotrs gads kopš darbojas mūsu pašu ražotne. Tagad tur sezonas laikā strādā jau kādi 25 strādnieki. Kad sezonas nav un nav arī svaigi augļi, ap 20 ir pastāvīgie.“

Te es savu ciemiņu pārtraucu, jo nupat ienāca prāta, ka es kādreiz, pa laukiem braukājot, ievēroju, ka rudeņos Latvijā postā iet ārkārtīgi daudz ābolu, bet atklāju, ka Vilis to tāpat jau zina, un viņi iespēju robežās tos arī izmanto, ražojot gan sulas, gan ievārījumus. Diemžēl, viņu iespējas ir ierobežotas, jo viņi savu produkciju ražo tikai ar bioloģiskiem augļiem, un tos, kas Latvijā iet bojā, viņi ne vienmēr var izmantot.

Vilis turpina savu stāstu: „Tos, kas nokrīt zemē, mēs tiešām nevaram izmantot, jo mēs ražojam bērnu pārtiku un tikai no bioloģiski audzētiem augļiem un saknēm. Mūsu sapnis bija ražojumus eksportēt, un tagad tas pamazām sāk piepildīties. Mēs jau eksportējam uz Kuveitu, uz Emirātiem, uz Saūda Arābiju; sadarbība nupat sākās ar Indiju, un tad viens, otrs pasūtītājs ir arī tepat Eiropā, kur bioloģiska bērnu pārtika nav nekas jauns. Austrumu valstīs, kas tagad attīstās, tas ir kaut kas jauns, un mēs ceram ar tām sadarboties arvien vairāk. Mēs esam mēģinājuši arī ar Ķīnu, bet tas ir ļoti sarežģīti, jo viņi prasa sertifikāciju no visiem mūsu produktu piegādātājiem. Tas nozīmē, ka mums tas būtu jādabū no visiem ap 200 piegādātājiem, pie kam daudzi no tiem ir pavisam nelielas saimniecības. Bet runājot atkal par labām lietām Latvijā, es uzskatu, ka Latvijā joprojām ir visādas iespējas; piemēram, mums ļoti palīdzēja, un mēs vienmēr būsim pateicīgi par 50% finansējumam no Eiropas Savienības, un tas ir par velti, tikpat kā dāvana. Mēs vienā gadā tagad braucam uz trim, četrām starptautiskām izstādēm, kur mēs meklējam klientus. Nupat bijām Dubajā jau trešo reizi tādā izstādē. Tur mums atveras pasaules vārti! Tur nāk cilvēki no Korejas, no Indijas, no Saūda Arābijas, Irānas, Irākas un daudz citām pasaules valstīm, un pamazām mūsu klientu skaits aug.“

Domāju, ka šai reizei pietiks. Te esmu uzrakstījusi par trim jauniem cilvēkiem, kas nav dzimuši un uzauguši Latvijā, bet tagad viņi Latvijā dzīvo, strādā un vai nu jau tagad audzina savus bērnus Latvijā vai audzinās tad, kad viņiem tie būs. Un... tādi paši burvīgi jauni latvieši man te ir zināmi diezgan daudz, bet par tiem rakstīšu citu reizi.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com