Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Tradicionāli tiekas Jaunsvirlaukā

Stāsta Jaunsvirlaukas skolas absolvents

Laikraksts Latvietis Nr. 674, 2021. g. 3. nov.
Voldemārs Hermanis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pie skolas piemiņas akmens 2021. gada 28. augustā. No kreisās: Imants Šleiters, Jānis Liekmanis, Jānis Misus, (1953.g.izl.), Inta Medaine, Voldemārs Hermanis, Silvija Miškovska-Bundzēna, Rasma Jurgena-Kalniete, Aija Ziemeļniece un Astrīda Branaburga-Baibusa. FOTO Kaiva Medaine.

Jaunsvirlaukas ministrijas skolas skolotāji 1897. gadā. No kreisās: skolas pārzinis F. Osis, A. Švarcbahs (nākamais pārzinis) un K. Putniņš.

Tradīcija ir nemainīga kopš 2004. gada 27. augusta, kad bijušās Jaunsvirlaukas skolas alejas galā svinīgi atklāja pelēku piemiņas akmeni*. Absolventi un novadnieki tiekas katra augusta pēdējā sestdienā. Aizvadītajos gados viņus nav spējušas nobiedēt ne Toma Briča prognozētas lietus gāzes, ne pandēmijas mākonis, ne prozaiskas ķibeles.

Kārtējais saiets ar puķu un zaļumu nolikšanu pie skolas piemiņas akmens sāna notika šogad – 28. augustā. Draudzīgajā bariņā varēja saskaitīt septiņus šīs skolas absolventus. Aizsaulē aizgājušos pārstāv viņu tuvinieki. Ne visi šajā skolā mācījušies, bet nostāstus par skolotājiem Vladislavu Stafecki, Skaidrīti Burkāni-Neci, Tālivaldi Pavāru un citiem no saviem vecākiem daudzkārt dzirdējuši.

Kopš kādas 2019. gada augusta dienas var sacīt pat vairāk – novada vēsturi reāli iemūžinājuši. Tajā reizē atklāto stendu (lielformāta planšeti) projektējusi Jaunsvirlaukas skolas 1934. gada absolventa Edmunda Anstrata meita, ainavu arhitekte, LLU profesore Aija Ziemeļniece. Visa projekta finansējumu nodrošināja cita bijušā jaunsvirlaunieka, 1943. gada absolventa Voldemāra Burkāna dēls, uzņēmējs lauksaimnieks Āris Burkāns. Uz tikšanos pēdējā sestdienā bija ieradusies arī staļģeniete Rasma Kalniete. Savulaik Jaunsvirlaukas Krastiņos dzīvojušas trīs māsas Jurgenas, arī viņas mamma Spodra un tante Tija Jurgena-Tralmaka, kas vēlāk strādājusi Staļģenes vidusskolā. Šīs dzimtās mājas Svitenes upes krastā un 1970. gadā slēgto Jaunsvirlaukas skolu vizuāli var pārlūkot portālā www.zudusilatvija.lv

Taču dzīvajām atmiņām cita, neatsverama vērte. Tādā garā un noskaņā šoreiz aizritēja stunda pie piemiņas akmens un informatīvā stenda, kurā ierakstīti 23 ievērojamu latviešu kultūras, izglītības un sabiedrisko darbinieku vārdi Jaunsvirlaukas pagastā laiku lokos.

Latvijas armijas virsnieka dēls Imants Šleiters (1952. gada absolvents) atcerējās, kā viņa ģimene no Liepājas karostas uz Jaunsvirlauku pārcēlusies 1939. gadā. Skoliņā, kas atrodas 6 km no Staļģenes, sācis iet 1942. gadā. Tajā 1. septembrī devušies uz Salgales baznīcu Lielupes otrā krastā, lai noklausītos mācītāja Jāņa Billerta aizlūgums. Un vēl – Imanta un brāļa Roberta vecmāmiņa savulaik mācījusies Jaunsvirlaukā, kad skolas pārzinis bijis Augusts Švarcbahs. Skolu beidzot, brāļi Šleiteri saņēmuši diplomus no direktores Ilonas Švarckopfas. Vārdu spēle vai vēsturiska paralēle? Tagad, augusta nogalēs braucot uz Jaunsvirlauku, Imantam allaž līdzi fotoaparāts vai saksofons.

Astrīdai Branaburgai-Baibusai (1969. g.izlaidums) par skolu ar tagadējām acīm saistās daudzas gaišas atmiņas. Vācu laikā mamma tajā strādājusi kā skolotāja. Pati uz skolu gājusi no Laiveniekiem, kas atrodas blakus kādreizējam ciema centram lielceļa Jelgava – Bauska malā. Sirsnības un reizē prasīguma iemiesojums bijusi skolotāja Burkāne-Nece, kas mūžībā aizgāja 2020. gadā un apglabāta Jāčūnu kapos. Jaunsvirlaukas skolā arī tajos gados spēlēts teātris, uzvests Sprīdītis, izlaidumā dāvināta vesela kaudze grāmatu. Brašs dziedātājs bijis viņas tētis Teodors Branaburgs, kurš kopā ar brāļiem Vili un Arvīdu kolhozu laikos nereti, sevi aizstāvot, spēruši pretim: „Mēs, Staļina, vīri...“ Formāli viņiem bija taisnība, jo sākotnēji kolhozam tika dots Staļina vārds.

Sarežģīts likteņstāsts vēl līdz Jaunsvirlaukai bijis Jānim Liekmanim. Pirms tam – atpakaļceļš no Rostokas, Vāczemē, kurp kara jucekļos paši aizbēguši. Atgriešanās sarkanajā Zantē tēvam, bijušajam aizsargam, uzreiz garantētu nepatikšanas. Ģimene Latvijā kādu laiku dzīvojusi pašķirti. Liekmanis seniors strādājis Patērētāju biedrībā par grāmatvedi, spēlējis vijoli un akordeonu, vadījis orķestri, kurā neiztrūka bungas, trompete un saksofons. Beidzot šo skolu 1964. gadā, Jānim ceļamaizi dzīvei devuši kā Stafeckis, tā skolotājs Kārlis Namiķis. Turpinot ģimenes tradīciju, viņš uz saietiem parasti ierodas ar akordeonu, lai smeldzīgais Silavas valsis neskanētu gaudeni un vecišķi.

Silvija Miškovska-Bundzēna (1964. g.izlaidums) atkal dzīvo savās bērnības mājās Dāva Bandēnos, kas tāpat kā lūgšanu nams Dzintara kapela Šauvās atrodas Svitenes upes krastā. Viņa no saviem skolas gadiem atcerējās neērtus dažus brīžus savas kreilības dēļ, jo glītrakstīšanas stundā uzdoto prasīts izpildīt ar labo roku.

Aija Ziemeļniece klātesošajiem novēlēja nezaudēt šūpulī ielikto identitāti. Tēvs viņai daudz stāstījis par sāpīgo laiku, kas savas pēdas atstājis arī Jaunsvirlaukā. Cerīgi tas, ka iestaigātās takas neaizaug. Viņasprāt, stenda planšetei pēc kāda laika nāksies piemontēt vēl kādu pielikumu.

Jaunsvirlaukas pagasta attālajā galā aiz Īslīcas upes kopš skolas gadiem Ceplīšos dzīvo Inta Medaine. Viņa kopā ar brāli Arturu Jaunsvirlaukas skolu beidza 1950. gadā. Inta aizvien palikusi tas labais gariņš, jo uz vietas dzīvodama, zina gan par novadnieku gaitām, gan par kopā pulcēšanās iespējām.

Šo rindu autora dzīvē Jaunsvirlaukas periods nosegts ar desmit skolas gadiem (1946-1955) līdz Universitātei. Viedo skolotāju plejādei vēlos pievienot vismaz trīs gaišus cilvēkus. Kolhozu laikos tāds bija staļģenietis Alfons Cinovskis – agronoms pēc amata, sporta dzīves dvēsele – pēc aicinājuma. Lubeniekos, vecsaimnieku mājās, kuras sen jau nojauktas, pēckara vasarās vaigu vaigā esmu redzējis ievērojamo latviešu vēsturnieku Marģeri Stepermani. Laipns un iejūtīgs pret skolasbērniem bija dakteris Fricis Freimanis, mana laikabiedra – ķīmiķa un tautfrontieša Jāņa Freimaņa tēvs.

Atmiņas, protams, pabalē, bet dažkārt pārtop arī leģendās.

Voldemārs Hermanis,
Jaunsvirlaukas skolas 1951. gada absolvents
Laikrakstam „Latvietis“

* Teju simts gadus vecā Jelgavas novada Jaunsvirlaukas skola slēgta 1970. gadā, bet, pārfrofilēta par ugunsdzēsēju muzeju un atpūtas bāzi – 80.to gadu beigās nodegusi.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com