Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Brīnumainā Bērdsvila (Birdsville) (2)

Tuksneša ceļojums

Laikraksts Latvietis Nr. 725, 2022. g. 2. nov.
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Koplī Botāniskais dārzs. FOTO Marija Perejma.

Talks Alfs (Talc Alf). FOTO Marija Perejma.

Talka Alfa (Talc Alf) veidojumi. FOTO Marija Perejma.

Okera klintis (Ochre Cliffs). FOTO Marija Perejma.

Drupas Farīna Krīkā. FOTO Marija Perejma.

Mārī (Marree) krogs. FOTO Marija Perejma.

Ūdnadata taka. FOTO Marija Perejma.

Mošeja Mārī (Marree). FOTO Marija Perejma.

Mārī (Marree) pārdošanā. FOTO Marija Perejma.

Toma Krūzes (Tom Kruse) pasta vāģis. FOTO Marija Perejma.

Tomam Krūzem (Tom Kruse) veltītā muzeja istaba. FOTO Marija Perejma.

Toma Krūzes (Tom Kruse) pasta maiss. FOTO Marija Perejma.

Sētu māksla Mārī (Marree). FOTO Marija Perejma.

Afgāņu pops – nezāle – Mārī (Marree). FOTO Marija Perejma.

Mūsu „rati“. FOTO Marija Perejma.

Ceļojuma karte. FOTO Marija Perejma.

Pirmais turpinājums. Sākums LL724.

31. augusts

Trešdienas brokastīs mums pasniedza olu, sēņu un speķa pīrāgus (austrāliešu pai). Paštaisīto buša tomātu mērci varēja pārliet kā piedevu. Kad iekāpām busiņā, rīts turpināja savu aukstuma vilni. Skati rādīja mums mazus krūmiņus, kalnus un brūno zemi.

Pa vienu pusi skrēja vecās dzelzceļa sliedes, kas bija svarīgas kara laikā. Diemžēl plānotāji nebija ievērojuši, ka šajā rajonā ir lieli vēji, kas veicināja eroziju un bieži arī pārplūda, tā kā nekas lādzīgs neiznāca, un dzelzceļu bija jāpārvieto.

Pateicoties spēcīgajam lietum, dažos posmos saskatījām zaļumus, pa kuriem lielie ērgļi bizoja, meklējot labumus. Iebraucām Beltānā (Beltana), kas savā laikā bija galvenā kamieļu trenēšanas pilsēta. Tos izdresēja, lai tie varētu kalpot dzelzceļa būvei. Kamieļus transportēja no Pakistānas un Afganistānas, un Sērs Tomas (Sir Thomas) Elder bija ne tikai kamieļu treneris, bet bija arī valdībai ieteicis lietot kamieļu spēku būvēšanas procesam, jo tie var izturētu tuksneša karstumu – augsto temperatūru.

Apkārtne palika akmeņaināka, un bieži bijām vienīgie braucēji uz ceļa; brīžiem bija pat 20 minūšu intervāls, atkal redzot kādu citu pretimnākošu vāģi. Aitas fonā ieņēma galveno lomu. Izmetam mazu līkumiņu pa 2015. gadā slēgto kapara raktuvju pilsētu Lī Krīku (Leigh Creek). Privātās raktuves kompānijas mājas tagad pieder valdībai. Visas vienādi būvētas – kā sēnītes viena otrai blakus. Peldbaseins, skola ar 31 skolnieku, zālājs un dažas mājas ir palikušas. Nevajadzīgās mājas par $27 miljoniem ir demolētas, bet būvmateriāli vēl daudzviet ir palikuši. Valdība skatās, kā atlikušo pilsētiņu varētu izveidot, un viens plāns ir kā tūrisma centru.

Iebraucām Koplī (Copley), apstājamies pie beķerejas, no kuras netālu atradās iesāktais botāniskais dārzs. Īstenībā tas bija tik maz stūrītis, bet vismaz kādam bija nākotnes vīzija. Apkārtnē daudz lillā puķes. Tās ir tā saucamās Afgānu pops, kas īstenībā ir nezāles; gan skaisti izskatījās, vietām kā tepiķis. Tās ir mantojums no afgāņu kamalieriem, jo kamieļiem ļoti garšoja ziedu sēklas.

Katra pilsētiņa cenšas veidot ko īpašu, lai veicinātu un pievilktu tūrisma dolārus. Beķerejas īpašnieki burkās pārdeva tuksneša apkārtnes koka – kvandong (quandong) augļu zafti un mērces.

Esam vēl Flindersa kalnu rajonā, un skati paliek ar dziļākiem brūniem un sarkaniem toņiem. Rita iebrauca pa mazu sānceļu, kur iesākās poļu pētnieka, kristītā Strezlekī (Strezlecki) taka, kas ievijās Strezlekī tuksnesī.

Atradāmies Talka Alfa (Talc Alf) īpašumā. Viņš bija īsts buša raksturs ar garu baltu bārdu. Dzimis Nīderlandē, laiku dzīvojis Rietumaustrālijā; viņam labāk patīk dzīve prom no cilvēkiem. Māja bija pie dzelzceļa līnijas. Aborigēnu sieva bija nesen mirusi, abas meitas dzīvo pie mātes ģimenes Ceturtdienas (Thursday) salā, no kurienes viņš bija nupat atbraucis.

Jaunībā viņam patikuši simboli un zinātne. Viņš ir izveidojis āra mākslas galeriju, kur visi tēli veidoti no talka akmeņiem. Alfs ir skulptors, dzejnieks un filozofs; visu apguvis pašmācības ceļā. Viņš atdzīvināja dienu, jo viņam nebija bailes stingrā balsī izteikt savas domas, īpaši par valsts karogu un tās turpmāko dizainu. Viņa zināšanas par visādiem tematiem bija plašas.

Man gadījās īsa saruna, kad busiņa motors bija iekurbulēts un nācās izmainīt tautību ceļus. Tā kā no zila gaisa viņš teica, ka viņa māsas vīrs Juris esot dzimis Latvijā, 91 gadus vecs un dzīvojot Rietumaustrālijā. Nebija laiks turpināt sarunu, bet likās nereāls moments.

Piebraucām pie Okera klintīm (Ochre Cliffs). Tā bija interesanta vieta, jo izskaidroja zemes dabīgo krāsu variantus un tās pielietošanu iedzimto dzīvei. Stāvot klinšu apkārtnē, vizuālais pārskats bija iespaidīgs. Krāsām daudzpusīga dzīve, varēja tirgot pret ieročiem, ceremonijās krāsot ķermeņus, dekorēt bumerangus, ārstēšanā iedzert vai uzlikt uz slimās vietas, pielietot mākslā, samaisot tos ar dzīvnieku taukiem vai putnu olām un pēdīgi – bērēs, vai nu uz ķermeņa vai pārbērt pēdējā atdusas vietā.

Pusdienas pikniks bija Farīna Krīkā (Farina Creek), kura vēsture no 1878. gada dibināšanas bija aizraujoša. Gan tagad tik kempinga lauks un dažas ēkas ir palikušas, bet kādreiz pilsētiņa bija ļoti aktīva, darbīga un spējīga. Kempinga vieta bija neparasti zaļa, un apkārtnē bija putni, taureņi un puķes. Apakšzemes upe deva zaļumu, bet lietus mēnešos viss ir slēgts. Brīvprātīgā restaurācijas komanda pārbūvēja beķereju, un to atklāja pagājušajā gada jūnijā ar oriģinālu izskatu un mēbelēm. Tagad tā darbojās, kā vārds to saka, un atvērta gada sausos mēnešos. Pie durvīm bija pat seno laiku zābaku un kurpju tīrītājs.

Daudz kas pārsteidza un brīžiem šis tas deva iemeslu smaidam. Mēs izstaigājām smilšainās ielas un vērojām pilsētiņas drupas kā vēstures garāmgājēji. Sāka kļūt siltāk un nolobījām ārējo drēbju kārtu. Cerējam, ka siltums turpināsies.

Oriģinālie ielu stabi un šodienas pieliktās šiltes rādīja pagātni. Tur bija divi glauni hoteļi, slimnīca, apmešanās ēka, kriketa laukums, baznīca un policista iecirknim blakus mauku māja.

Kalnā bija piemineklis kara upuriem ar pilsētiņas iedzīvotāju vārdiem Pirmajā un Otrajā pasaules karā; vārdu saraksts bija ļoti garš. To skatīju ar žēlumu, jo no kariem atgriezās tik uz vienas rokas saskaitāmi.

Es vainošu saulītes siltumu, ka pēcpusdienas braucienā pasnaudu. Āra skatos nekas nemainījās – plakans, sauss, brūns, daži kociņi un maza ceļa satiksme. Zinu, ka braucām pāri pasaules lielākajam artēziskajam baseinam, bet tas nebija redzams, un tā manas acis palika ciet.

Vēlā pēcpusdienā piebraucām pie Mārī (Marree) kroga, kur aizmugures kabīnes bija mums naktsmājas. Mārī ir tuksnesī, kur satiekas galvenie iekšzemes ceļi, Ūdnadata (Oodnadatta) un Birdsville takas. Pilsētā dzīvo 150 ļaužu un 70% no tiem ir vīrieši, kas strādā raktuvēs un lielās aitu vai liellopu saimniecībās.

Kad nolikām pekeles, tad gājām pilsētas pastaigā, kura vārds nozīmē mulga zieds. Ievērojām Austrālijas pirmo mošeju. Tai bija koku struktūra, kur vējiņš spēlējās starp stabiem. Daudz afgāņu kamalieri apprecēja vietējās meičas, vairums no tām bija iedzimtās. Viss ritēja labi, kamēr starp 1901. – 1958. gadiem Austrālijas politiķi ieveda baltās rases likumu. Kamalieriem nebija cita izeja kā atstāt sievas, bērnus un kamieļus. Tādēļ daudziem pilsētas iedzimtajiem ir afgāņu uzvārdi.

Atradām vecās sliedes, kur kādreiz ikdienā brauca 56 vilcieni. Uz peronu bija izstādīts sarūsējušais pasta vāģis. To vadīja Toms Krūze (Tom Kruse), kas 700 km rādiusā vienalga kādos laika apstākļos izvadīja pastu. Toms ir kļuvis par leģendu, un par viņu ir daudz filmu materiālu. Krogā viņam ir veltīta muzeja istaba ar atmiņām, filmām, fotogrāfijām un grāmatām.

Redzējām mazāku ūdens torni un pa ceļam sastapām afgāņu lillā nezāles, bet tās skaisti iekrāsoja brūno apkārtni. Daži ļaudis bija dekorējuši sētas afgāņu ietekmē, rādot savu pagātni. Vietā arī bija savs humors ar pārdošanas šilti uz veca sarūsējušā vilciena.

Es biju iedomājusies, ka šī vieta būs lielāka. To nevarēja salīdzināt ar vakarvakara glauno ēku.

Bijām bez mobilā signāla, jo mūsu Vodafone nedarbojās, kā bijām sagaidījuši. Vienīgais, kas darbojas, bija Telstra. Arī hoteļa apsolītais Wi-Fi nedarbojās.

Rita mums iedeva vienāda lieluma somas, un visas mantas bija jāpārpako. Ja kas nederēja, tad līdzi nevarēja ņemt. Oriģinālās bagāžas somas palika busiņa piekabē, jo pārējais ceļojums bija pa gaisu, un svars ir svarīgi.

Krogs bija samērā pilns un ne tik ar mūsu grupu. Vakariņas bija interesantas. Kroga jauniem īpašniekiem negāja gludi. Mums dažas dienas iepriekš no ēdienu kartes bija jāpasūta izvēlēto ēdienu, ko tad Rita piezvanīja un pasūtīja. Saprotams, ka tuksnesī nevar aizskriet un nopirkt iztrūkstošo. Bija nesaprašana pa pasūtīto, un beigās īpašniece izdalīja katram laminētas kartītes ar dzīvnieka tēlu. Ja pasūtīja cāli, tad saņēmi vistas bildi, ja jēru, tad aitas bildi un ja zivi, tad zivs. Saldā ēdienā bija divi varianti – saldējuma vai siera kūkas bilde.

Esam nobraukuši ap 200 km.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com