|
|
Laiks Latvijā: |
Mūsu tautas garīgās piederības eksāmens
Pirmais stāsts: Kalendāra lielās līnijas (1)
Laikraksts Latvietis Nr. 759, 2023. g. 9. aug.
Anita Mellupe -
Ieteikt draugiem.lv
Oriģinālais Dziesmu svētku karogs Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Pat tas fakts, kur Karoga jaunā kopija dziesmu koncertu laikā uz estrādes tika eksponēta, pēc tam tautā tika plaši apspriests. Skaists bija gājiens un pacēliens Noslēguma koncertā, bet „Tīruma“ laikā tas bija mīļi pietuvināts diriģentu komandtiltiņam. FOTO Anita Mellupe.
Koru kari Latvijas Universitātes Lielajā aulā. FOTO Anita Mellupe.
Jaunais diriģents Edgars Vītols ar savējiem Universitātes priekšā sajūsmināja arī garām gājējus. FOTO Anita Mellupe.
Augstskolas 1. stāva foajē visus uzrunāja lielplakāts – dokumentētas Svētku dalībnieku sejas un domas. FOTO Anita Mellupe.
Tautas lietišķās mākslas izstādē kā kopdancī labi saderēja gan veclaiku, gan šodienas darinājumi. Savus stāstus izstāstīja gan vilna un lins, gan māls un koks, gan metāls. FOTO Anita Mellupe.
Tautas lietišķās mākslas izstādē kā kopdancī labi saderēja gan veclaiku, gan šodienas darinājumi. Savus stāstus izstāstīja gan vilna un lins, gan māls un koks, gan metāls. FOTO Anita Mellupe.
Tautas lietišķās mākslas izstādē kā kopdancī labi saderēja gan veclaiku, gan šodienas darinājumi. Savus stāstus izstāstīja gan vilna un lins, gan māls un koks, gan metāls. FOTO Anita Mellupe.
Visām mūsu tautas paaudzēm lemts spodrināt un nosargāt vārdus „TĒVZEMEI UN BRĪVĪBAI“. Un šo Svētku laikā katram bija iespējama apliecināt piederību savai tautai ar darbiem. Ja nedziedi vai nedejo pats – palīdzi! Svētku laikā uz Rīgu devās, darbus un bērnus atstājot uz kāda izpalīga pleciem, tūkstošiem ģimeņu. Paldies viņu radiem, kaimiņiem un draugiem! FOTO Anita Mellupe.
Imants Šteinbergs (no kreisās) ar tuvākajiem draugiem pirms Dziesmu svētkiem. FOTO Anita Mellupe.
Vērmaņdārzs nebija tikai plaša un skaista iepirkšanās vieta – tajā bija arī amatnieku telts un galvenais – iespēja iegūt bezgala daudz jaunu ideju! FOTO Anita Mellupe.
Amatnieku tirdziņš Vērmanes dārzā. FOTO Anita Mellupe.
Lolita Ritmane Vērmanes dārzā pie pieminekļa Annai Ģertrūdei Vērmanei. Savulaik vispirms iepazinu Andri Ritmani – Rīgas lepnākās ģimnāzijas absolventu, tad Losandželosā pieredzēju, ar kādu pašaizliedzību latvietību kopj visa Ritmaņu ģimene. Šajos Svētkos Lolita Ritmane ģimeni pārstāvēja viena, Mežaparkā mirdzot kā mūzikas zvaigzne. FOTO Anita Mellupe.
Vērmaņdārzu vasarā kopj arī jaunieši, bet Mārim Rozentālam tā ir ikdiena jau gadiem. Izrādās, viņš ir arī divu dejas grāmatu autors, ar pseidonīmu Gaiķu Māris – tādējādi godinot savu dzimto pusi Gaiķus. FOTO Anita Mellupe.
Raiti un pārskatāmi aprakstīt Dziesmu un deju svētku maratonu nav viena un neviena cilvēka spēkos. Svētki pelnījuši grāmatas, bet tās, kā zināms, top lēni. Tomēr centīšos karstajos iespaidos dalīties, jo zinu – tos gaida mani radi un draugi, it sevišķi tālajā Austrālijā. Kopumā – tik daudz Svētku vietās klātesoša savā mūžā biju pirmoreiz. Par to pateicība Svētku organizatoru – Latvijas Nacionālā kultūras centra un Kultūras ministrijas – Preses centram, kurš lieliski atbalstīja visu kaluma un rangu žurnālistus un reportierus!
PIRMĀ DIENA
Kamēr dalībnieki Māmuļā cildina Svētku karogus, dodos uz Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju, kur 150 gadīgā karoga oriģināls apskatei izlikts tikai 10 dienas. Vaideloša zilās acis – nevienā kopijā izšuvējas tādu toni neiespējot atkārtot – tiek saudzētas pat no dienas gaismas, kur nu vēl no zibspuldzēm! Teiksmainais Vaideloša tēls rotā arī mūsu pases, iespējams, šo lappusi dažs jaunietis tagad pavēros uzmanīgāk. Tā bija Rīgas Latviešu biedrības jeb Māmuļas dāmu komiteja, kas sendienās pieņēma lēmumu par karogu un to pasūtināja Leipcigā.
Mūsdienās Svētku sagatavošanā sievietes noteikti ir darbīgākais spēks. Latvijas Nacionālā kultūras centru vada Signe Pujāte, viņa ikvienā vietā redzama tautas tērpā un apsveikuma vārdus runā tikai no galvas. Direktore atzīmē, ka šodienas – XXVII dziesmu un XVII deju svētkos piedalās tieši 41 reizi vairāk dalībnieku nekā pirms 150 gadiem: koristi, dejotāji, orķestranti, tautas mākslas meistari, organizatori un brīvprātīgie. Brīvprātīgo palīgi ir tikpat daudz, cik 1873. gadā bija koristu – tūkstotis.
OTRĀ DIENA, sestdiena, 2. jūlijs
Koru kari Latvijas Universitātes aulā un Māmuļā. Jau ar šo rītu gribētos sevi klonēt, lai var paspēt visur: redzēt un dzirdēt gan jauktos (33), gan senioru (4), vīru (7) un sievu (11) korus. Rezultātus dalībnieki ar ovācijām sagaida naktī.
Un tie šādi: galvenā balva korim Kamēr… (diriģents Jurģis Cābulis), sieviešu koru grupā Venda (Anitra Niedre, Rudīte Tālberga), vīru – Graidi (Jānis Mežinskis), senioru – Ereble (Zaiga Lazdiņa-Radziņa).
Vērtētāji: Kaspars Putniņš, Krista Audere, Sigvards Kļava (Latvija), Vacslovs Augustins (Lietuva), Anžela Maslenņikova (Ukraina), Mārtiņš Ozoliņš, Mārtiņš Klišāns, Andris Veismanis, Risto Josts (Igaunija), Liāna Čonišvili (Gruzija). Kad palaimējas žūriju pavērot tuvumā, varu tikai apbrīnot, cik uzmanīgi, nu gluži kā tādi pedantiski grāmatveži, tiek sekots ikvienam nošu rakstam. Gudrās acis no nošu līnijām tiek atrautas vien īpašos gadījumos, kad koru priekšnesums izvēršas neredzētā uzvedumā. Šajā ziņā pārsteidzošākais ir LU vīru kora Dziedonis izgājiens ar Jaunzēlandes kaujinieku rituālā dziesmu. Azartiskais priekšnesums diriģenta Ulda Kokara vadībā momentā sabango sociālos tīklus, ieintriģējot pat tos, kuri par koru kustības norisēm ikdienā neceļ ne ausu.
Ulda Kokara vārds publikai līdz šim nekad tik skaļi nav izskanējis. Manuprāt, gan Kokars, gan cienījamā diriģente Lilija Zobens ir šo Svētku uzmanības „odziņas“ un noteikti ieies mutvārdu vēsturē: virsdiriģente – tā ziņa noteikti jau apskrējusi pasauli, ceļā uz diriģentu torni pazaudē savu zelta kurpīti! Trešā (kalendāram pa priekšu pasteidzoties) īpaši skaistā ziņa – pēc lielkoncerta ģenerālmēģinājuma valmieriešu kora Skan Helēnai Zvaigznītei piedzimst meitiņa Anne!)
Koru karu atelpas brīdī steidzos uz Sporta kvartālu, kur durvis ver Latviešu tautas lietišķās mākslas izstāde „Mēs“. Kāds plašums (900 kvadrātmetru), kāda bagātība, kāda izsmalcināta gaume; vēl nevienos svētkos ko tādu neesmu pieredzējusi! Izstāde, kuras mākslinieciskās koncepcijas autors ir Mārtiņš Heimrāts, par laimi, bija skatāma līdz jūlija beigām. Nejauši, bet Svētku laikā būtu jāsaka – LIKUMSAKARĪGI, pēc izstādes atklāšanas sastopu arī Rasmu Brikmani no studijas Bārbele. Esmu nofotografējusi arī viņas linu dvieļus, lai gan šajā izstādē dalībnieku vārdi pie katra darba nav lasāmi, tie redzami kopīgā sarakstā, un tas ļoti labi. Jo šī izstādē ir gluži kā liela pārlaicīga dziesma, apliecinoša mēs to spējam un gribam turpināt joprojām!
TREŠĀ DIENA, 2. jūlijs, svētdiena
Es pati visu garo Svētku gājiena laiku esmu pielipusi pie tālrādes ekrāna, kāri tverot operatoru noķertos kadrus, kurus lieliski komentē TV jaunieši, arīdzan svētku dalībnieki. Viņi paspēj informēt par ikvienu kolektīvu galveno – no kurienes, kādi būtiskākie darbības „parametri“ un devīze. Te nu secināms, cik būtisks ir savējo priekšgalā nestais karogs vai vimpelis, lai tas būtu labi saredzams un izlasāms jau pa gabalu. TV jauniešiem jāstrādā sporta spēļu komentētāju stilā, jo ne vienmēr gājiena dalībnieku secība atbilstīga plānā paredzētajai. Jaunie darbojas no sirds, vienlaikus iemetot pa siltai replikai novadniekiem, skolotājiem, dziedošiem un dejojošiem kolēģiem.
Baušķeniekiem tuvojoties, izdzirdu pieminam klātienē ilgi neredzētās Mārītes Jonkus vārdu, grūti noticēt, ka jauneklīgā diriģente savu jaukto kori Mežotne pa LV un pasaules ceļiem uzvaroši vada jau 41. gadu! (Pie viņas vārda vēl atgriezīšos, jo Mārīte grāmatā Likteņdziesma (Likteņstāsti, 1996) bija pati jaunākā.) Šodien arī Atklāšanas koncerts Svētku dalībniekiem. Līdz ar viņiem, rajonā ap Arēnu Rīga, lustējas arī apkārtējo manu iedzīvotāji.
CETURTĀ DIENA, 3. jūlijs, pirmdiena
Nekad vēl Brīvības pieminekli neesmu redzējusi tik skaistu – kā rīta rasā nomazgātu. To joprojām apņem Svētku gājiena elpa. It kā visa tā apkārtne maģiskā rituālā uz laiku attīrīta no ikdienas sadzīviskā pelēkuma un steigas. Ilgi gaidītais lietus veldzējis ik radību; puķes un koki aizmirsuši par ilgstošo un nogurdinošo tveici. Dažs paziņa ar lepnumu ziņo: Arī mani gājienā izmērcēja lietus! Kamēr 1790 kolektīvi gājiena upes krastos pagūst gan atbildēt uz savu atbalstītāju sveicieniem, gan izdziedāt vai izdejot kādu muzikālu citātu, pat jābrīnās, ka manifestācija nenoslēdzās zem zvaigžņotas debess. Redzēju, kā cepuri pieminekļa pakājē noņēma pats vecākās šo (un laikam arī iepriekšējo Svētku) dalībnieks Imants Šteinbergs no Limbažiem zem Atvasaras karoga. (Arī par viņu kādā turpmākajā stāstā.)
Ar šodienu no lādēm un vezumiem savus darbus Vērmanes dārzā un Esplanādē izceļ visu nozaru amatnieki, arī daži grāmatnieki. Jau pa gabalu redzams, ka šī ir pavisam cita prece, nekā tā, ko Latvijā daudzajos gadatirgos redzēta pārpārēm. Šie izstrādājumi ir speciāli gatavoti tautas devītajam vilnim. Amatnieki Vērmanītī izkārtojušies pa novadiem. Šajos svētkos vispār tiek uzsvērts, ka mums ir 5 novadi. Ja kāds vēl nezina – arī Sēlija tikusi pie sava vēsturiskā (lielā mērā Jāņa Stradiņa un viņa domu biedru izkarotā) statusa.
Esplanādē rindojas teltis ar mūsdienu dizaina izstrādājumu zīmoliem, te koku paēnā nestandarta teltis uzslējuši arī svētku liel- un maz-draugi (Elektrum, LMT, Swedbank, RIMI, Pasaules dabas fonds u.c.). Vērmanītī un Esplanādē tauta mudžēt mudž. Šīs vietas arī oficiāli iegrāmatotas kā satikšanās vietas. Man par mīļāko satikšanās vietu kļūst pie Lauvām un Raiņa piemineklis. Pie Lauvām kā pirmo sastopu Lolitu Ritmanis, viņa ir ceļā uz Mūzikas Akadēmiju, protams, ar jaunu partitūru rokās un galvā.
Uz abām brīvdabas skatuvēm visu dienu garumā vokālie ansambļi, mūziķi un amatierteātri cits aiz cita virknējas kā dzintara krelles. Kapelas omulīgi iekārtojas parku zālienā. Klausītāju un skatītāju netrūkst nekad, jo šeit vada demokrātijas elpa: var iet un nākt, kad vien grib, bērni var dancot, seniori atpūtināt kājas, jaunieši arī muguras. Un visi kā viens var baudīt dažādos saldējumus, kuru patēriņš šajā Rīgas teritorijā noteikti sasniedz rekordskaitļus simtgades griezumā. Bet kādam jau vajag to visu sakopt. Pārmiju dažus vārdus ar vīru, kam grābeklis rokā. Izrādās, tas ir ne tikai Vērmanītes kopējs, bet arī dzejnieks Māris.
Koncerti un pasākumi ar joni traucas notikumu kalna galotnē: divi skatuviskās dejas lielkoncerti „Balts“ Arēnā Rīga, Pasaules latviešu saieta nams Ķīpsalā, Senioru koru koncerts Rīgas cirkā (Vai, cik raibas izvērtās debates par vietas izvēli!), Kokļu mūzikas koncerti Domā un Torņakalna baznīcā, Diriģentu kora koncerts Mežaparka Kokaru zālē. Es tieku uz Balts un sajūsminos no sirds. Koncerta satura un formas saviju man gribas salīdzināt, kā dziesmā teikts, ar actiņu gredzenā: skatītāju tribīnes ir tas gredzens, dejotāji – mirgojošas dārgakmens. Un tas viss noris uz mūsu glezniecības vecmeistaru darbu neparastā eksponējuma fona.
Anita Mellupe
speciāli laikrakstam „Latvietis“
Turpmāk vēl
SLUDINĀJUMI
SLUDINĀJUMI
BookDepository.com
