|
|
Laiks Latvijā: |
Mūsu tautas garīgās piederības eksāmens
Pirmais stāsts: Kalendāra lielās līnijas (2)
Laikraksts Latvietis Nr. 760, 2023. g. 16. aug.
Anita Mellupe -
Ieteikt draugiem.lv
„Austrālijas Jūrmalnieki“ uz skatuves Saieta namā Ķīpsalā nodejoja trīs dejas: „Ziemas deja“, „Tiltiņš rība, tautas jāja“ un „Līgo polka“. FOTO Anita Mellupe.
Edvīns Rūsis pārstāv Dienvidkalifornijas aktīvos tautiešus. FOTO Anita Mellupe.
Jelgavas jaunieši ar savu, autores Kristas Burānes un režisores Antras Leites-Straumes skatījumu uz Sudrabu Edžus „Dullo Dauku“. FOTO Anita Mellupe.
Dacei Vilnei (no kreisās) šie jau ir ceturtie svētki kā amatieru teātru koordinatorei, bet Zanei Pamšei – jau piektie – kā Ventspils novada pašdarbnieku virsvadonei. FOTO Anita Mellupe.
Kā sava veida „Jaunie Indrāni“ izskan kuldīdznieku iestudētā L. Stumbres luga „Kalnu Tāle“ Lidas Čeveres režijā. FOTO Anita Mellupe.
Šajos kadros katru vienu sazīmēt pagrūti, bet ir novērtēts – diasporas kolektīvi nodejoja godam! FOTO Anita Mellupe.
Līva Andrejeva, mediķe no ASV, beidzot var ievilkt elpu zem Esplanādes eglēm. Fonā – māmiņa Astra (kādreizējā „Dailes“ dziedātāja) un Ņujorkas latviešu skolā jau dejojošais dēlēns Dzintars. FOTO Anita Mellupe.
Šajos kadros katru vienu sazīmēt pagrūti, bet ir novērtēts – diasporas kolektīvi nodejoja godam! FOTO Anita Mellupe.
Pūtēji paceļ tonusu ikvienam, arī tikai izsoļot cauri skatītāju rindām. FOTO Anita Mellupe.
Koncerts „Kopā Augšup“ dalībnieki dabū redzēt arī publikas sajūsmināto atbalsi. FOTO Anita Mellupe.
Koncerts „Kopā Augšup“ dalībnieki dabū redzēt arī publikas sajūsmināto atbalsi. FOTO Anita Mellupe.
Kroņi. FOTO Anita Mellupe.
Kāds skaistums? Vai to var iespēt komentēt?! FOTO Anita Mellupe.
Kāds skaistums? Vai to var iespēt komentēt?! FOTO Anita Mellupe.
Kāds skaistums? Vai to var iespēt komentēt?! FOTO Anita Mellupe.
Kāds skaistums? Vai to var iespēt komentēt?! FOTO Anita Mellupe.
Noslēgums: Sākums LL759.
Dejotāju apburta, teciņus steidzos uz Ķīpsalu pie latviešiem – tālumniekiem. Tur lielhalles murdoņā un tumsā grūti pat saredzēt, kur kāju likt, kur nu vēl kādu konkrētu seju sazīmēt. Ieskrienu krūtīs Edvīnam Rūsim no Kalifornijas, viņš jau esot savu nodejojis. Kamēr meklēju kādu kaktiņu, kur piemesties, jau tiek pieteikti austrālieši, kurus būtu vēlusies redzēt visuzmanīgāk. Kad dejo Jūrmalnieki, izdodas arī izlauzties drusku tuvāk skatuvei, lai uzņemtu kaut vai attālinātu foto. Jaunieši dejo ar azartu, diemžēl nav manos spēkos atpazīt Robertu (AU Kultūras dienās Melburnā 2010.g. viņu satiku kā puisēnu. Bez Roberta vecmāmiņas Zanes Riters klātbūtnes tie svētki nebija iedomājami.) Šovasar Rīgā Zanes nav, tālab ar steigu sūtu viņai dažus fotostāstus, saņemot pateicīgas sajūsmas pilnus epastus – arī viņai esot iespējams daudzus sarīkojumus skatīt caur tālraides tīkliem.
Deju kopu sniegums skaļajā zālē, kurā tautieši pulcējušies ap galdiņiem, tiek uzņemts ar urrā, it sevišķi Toronto Daugaviņa un Brazīlijas Staburags. Bet visa vakara kulminācija ir Ukrainas jauniešu deju kolektīvs Kastanis ar lirisko Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas, kuru publika ne tikai sumina stāvovācijās, bet pieprasa pat atkārtot.
Cita lieta – koru dziesmas... Tās nenormāli sliktajā akustikā izbirst kā smiltis caur pirkstiem... Pēc koncerta dzirdu pamatotu kritiku. Diasporas koru lieliski sagatavotie priekšnesumi taču būtu pelnījuši atsevišķu koncertēšanas telpu un laiku. Tā taču nebija kaut kāda vienkārša tautiešu ballīte!
PIEKTĀ DIENA, 4. jūlijs, trešdiena
Skatītāji bauda divus Vokālo ansambļu koncertus „Skaņu portreti“ Hanzas peronā (arī šajā gadījumā telpa nespēj uzņemt visus redzēt un dzirdēt gribētājus) un Garīgās mūzikas koncertu Jāņa baznīcā, vakarā arī Vokālsimfoniskās mūzikas koncertu „Šūpulis“ operā. (Tur gan neietilpst pat visi tie, kam kaklā skaistā preses caurlaide). Bet Preses centrs nesnauž ne mirkli, un man tiek biļete uz Mazākumtautību kolektīvu koncertu „Saules dziesma audeklā“. Te nu pirmā vizuālā vilšanās – scenogrāfija, ne tikai manuprāt, gauži nepiemērota; kolektīvi ir raibi, uzstāšanās emocionāli kustīga, bet teātra skatuves fonu pārvalda satriecoši kustīgs, pat nebaudāms, raibums. (Šo koncertu daudz labāk skatīties TV, jo kameras prot akcentēt sejas, bet teātra krēslā sēdošam nav kur sprukt – fons nomāc visus citus iespaidus.) Par laimi, mākslinieciskais vadītājs Juris Jonelis sarīkojumu nav pieslogojis ar paskaidrojošiem starptekstiem. Turklāt, sprigani moža ir koncerta vadītāja Elīna Ose, viņa koncerta izskaņā uz dalībnieku pārpilnās skatuves Pūt, vējiņi dzied lībiešu valodā.
SESTĀ DIENA, 5. jūlijs, trešdiena
Kad līst, pat līdz Mihaila Čehova teātrim Vecrīgā slapjas kājas. (Ar tiem lietussargiem negals, tos ieteikts līdzi nemaz neņemt, apsardze nereti pat iesaka... izmest atkritumu urnās! Optimisti savu mantu pie izdevības iekabina kādos norobežojuma režģos. Teātrī gan viss kā pienākas – darbojas garderobe, bet mans dienas vakars vēl tālu. Amatierteātru patronese un rīkotāja svētku laikā jau 4. reizi (tātad 20 gadu) ir Dace Vilne; viņa pārmantojusi Lūcijas Ņefedova darba lauku, tieši ar jelgavnieku spēlēto A. Eglīša Kazanovas mēteli sākas izrāžu maratons vairāku dienu garumā uz skatuvēm iekštelpās un zem klajas debess. Man kā pārsteigums ir Čehova teātra Eksperimentālā skatuve, uz kuras paspēju noskatīties Kristas Burānes darbu Dullais (pasaka pieaugušajiem) Antras Leites-Straumes režijā. Tas ir lielisks 15 jauno jelgavnieku sniegums.
SEPTĪTĀ DIENA, 6. jūlijs, ceturtdiena
Arī šajā dienā amatierteātri savus fanus pulcina visas dienas garumā.
(Biju cerējusi teātru maratonā Rīgā ieraudzīt arī Anšlavs un Veronika Sanfrancisko Jaunā teātra versijā, bet tas ar radu un draugu ziedu klēpjiem ticis apbērts Siguldā.
Daugavas stadionā ģenerālmēģinājumā griežas Mūžīgais dzinējs; tas tiešām ir mūžīgais dzinējs, kas noslēgumā pārpludina visu stadiona teritoriju, sajūsminādams ikvienu skatītāju! Kolektīvs, kura iznācienu gaidu īpaši ir Ņujorkas Jumalīte (dejo 7 dejās!), bet viņi ir tikai maza daļa no diasporas jauniešiem. Ņujorkiešus kopīgos rakstos varu saskatīt vienīgi pateicoties tam, ka meitenēm ir tumšzilie Kuldīgas brunči, kas labi izceļas svītraino vidū. (Pēc maniem novērojumiem, arīdzan koros tautas tērpu un koncerttērpu variantos arvien vairāk triumfē tīra zilā, arī baltā krāsa.)
ASTOTĀ DIENA, 7. jūlijs, piektdiena
Mūžīgais dzinējs pār skatītājiem virpuļo pat divas reizes. Nav nekāds brīnums, ka dejotājiem baudīt citus pasākumus praktiski nav laika: krekliem, zeķēm un citiem atribūtiem allaž jābūt spodriem. (Mazāko dalībnieku mammām somās neiztrūkstoši līdzi adata un diegi.) Daudziem kājas noberztas pavisam jēlas, visi līdzpaņemtie leikoplasti izlietoti. Mēģinājumu laikā neizpaliek arī nopietnākas traumas... Tiem, kas nakts melnumu pavada mājās, vieglāk, bet Rīgas skolās gulētājiem – sadzīves neērtību diezgan. (Bet viņus vismazāk dzird par tām žēlojamies!) Veselu pozitīvu emocijas vilni saceļ Bērnu un jauniešu vokālo ansambļu koncerts Es vēlos sev ko pastāstīt, ar precīzu adresātu – SEV, jo jaunaudzei pašai jāsaprot, kas viņiem ir šie Svētki!
Man laimējas klāt būt Pūtēju orķestru latviešu mūzikas koncertā Lielajā ģildē. Pēc pilsētā valdošā košā raibuma tik neparasti redzēt – šeit klusi pulcējas mūziķi arī melnajos koncerta tērpos. Šajā vakarā par muzikālajiem darbiem un to diriģentiem un izpildītājiem ļoti izsmeļoši pastāsta Andris Vecumnieks, viņam pēc runas špikera nav jāmeklē. (Un tas iepriecina katrā koncertā vai sarīkojuma, kad galvenais runas vīrs vai runas sieva runā bez lapas, kad tekstiem ir konkrēti autori, nevis nenosakāmas izcelsmes sakompilēti, pārlieku piepacelti teksti. Lielisks piemērs ir aktrise Inese Kučinska ar tautas dziesmām vien koncertā Šūpulis, bet dažkārt burtiski sirdī dur, kad lielkoncertu koncepciju autori nevienam neļauj izbaudīt pašu skaistāko komentāru starp dziesmā – klusumu.)
Pirmais patīkamais pārsteigums Ģildē klātesošajiem ir Latvijas pūtēju orķestru diriģentu orķestris, kolēģu priekšā personības, kuru vārdi pūtēju orķestru labo darbu grāmatā ierakstīti jau izsenis Haralds Bārzdiņš, Guntis Kumačevs un Jānis Puriņš. Vēl šajā vakarā uz skatuves kāpj Fanfara, Auseklītis, madonieši, LU un īpaši leģendārais RTU studentu SPO, diriģējot Mārcim Miķelsonam, Mārai Lemkenai un Mārim Martinsonam. Varu tikai piebilst, ka neviena novada vai pilsētas svētki Latvijā tiešām nav iedomājami bez pašmāju pūtējiem, kuri nereti savu apkaimi apbraukā, modinādami jau rīta gaismiņā, kad citi nav pat rīta kafiju padzēruši.
DEVĪTĀ DIENA, 8. jūlijs, sestdiena
Rīgas centrs dimd, rīb un skan no folkloristu balsīm, stabulēm, koklēm, dūdām un bungām. Un cik daudz bērnu kolektīvu! Hanzas peronā atkal saimnieko bērni ar uzvedumu Es vēlos sev ko pastāstīt, uz to netieku, jo laikus jāvirzās Mežaparka virzienā uz Kopā Augšup.
Laimējas, „mans tramvaja vagons“ dziesmu uzsāk jau pie Bērnu pasaules un nebeidz dziedāt arī galamērķa pieturā. Kad tādi ceļabiedri, tad pat vislielākajā saspiestībā un bezgaisā laika pietrūkst, nevis paliek pāri.
Šis ir noslēguma koncerta ģenerālmēģinājums bez dejām, jo dejotāji lustējas savā ballē Daugavas stadionā.
DESMITĀ DIENA, 9. jūlijs, svētdiena
Ja dejotāji beidzot var nepiedomāt, ka tik nesasmulējas sniegbaltās blūzes, tad koristi, kuru tērpiem nebūt nav jāiztur tik lieli apdraudējumi, arī šīs dienas rītā pucējas uz nebēdu – nomaina gan blūzes, gan vainagus. Par maz, ka mums ir tautas tērpu skate, vajadzētu arī vainagu skati! Pašlaik Rīgas centrā, Vēstures muzejā var apskatīt lielisko izstādi Vainagošanās, svētku dalībniekiem ieeja, kā ikvienā labā kulturālā vietā, šajās 10 dienās bija bez maksas. Par vainagiem sajūsminās pat dēlu mātes.
Nākamajos Svētkos mums noteikti atkal mutes paliks vaļā, ieraugot vainagus ne tikai no labības vārpām, koku ziediem, lapām un sēklotnēm, arī no invazīvajiem augiem (Piemēram, zeltslotiņām; tikai latvāņa ziedi, par laimi, palikuši negodināti.) un vēl no visa kā cita. Jā, meitenes ar vainagiem un tautas tērpiem ir neparasti skaistas! Visas – princeses un karalienes.
Anita Mellupe
speciāli laikrakstam „Latvietis“
SLUDINĀJUMI
SLUDINĀJUMI
BookDepository.com
