Latviešu bēgļi Dānijā (4)

Palielināt / Enlarge

Mārtiņš Liepa. (Foto: Alberts Prande. „Latvju rakstniecība portrejās“ (1926)).

Palielināt / Enlarge

LKOK Pēters de Hemmers-Gudme. (Foto: Dānijas Nacionālais muzejs).

Trešais turpinājums. Sākums LL794, LL795, LL796.

Latvijas sakari ar Dāniju

Senajai baltu ciltij kuršiem jau pirms t.s. Vikingu laikiem (800 –1150) ir bijuši dzīvi sakari ar skandināvu tautām. Ir zināms, ka jau no kāda 650. gada tagadējā Grobiņā, toreiz saukta Seeborg (Jūrpils), ir bijusi zviedru kolonija. Ap 800. gadu kurši šos zviedru kolonistus bija padzinuši. Vikingu laika sākumā dāņi bija bieži apmeklējuši Kursu gan tirdzniecības, gan laupīšanas nolūkos. Kad 853. gadā dāņi ar lieliem spēkiem bija atkal iebrukuši Kursā, kurši tos bija smagi sakāvuši. Pēc tam dāņu iebrukumi Kursā bija kļuvuši retāki. Toties bija palielinājušies kuršu iebrukumi Dānijā. Kāds liels kuršu iebrukums Dānijā bijis 1042. gadā. Vikingu laikiem beidzoties, kuršu iebrukumi Dānijas piekrastes zemēs ir pastiprinājušies.

Seno kuršu sirojumus dāņu zemē poēmā „Vilku lauks” ir apdziedājis J. Saiva (īstajā vārdā Jēkabs Jansons, 1880–1953). Dāņu arhibīskaps Absolons (1128–1201) Bornholmas salā uzbūvēja vairākas nocietinātas baznīcas pret kuršu iebrukumiem. Baznīcās pat esot lūgts, lai Dievs pasargājot no kuršu iebrukumiem. Senos latviešu sakarus ar Skandināvijas tautām pieminējis arī dāņu folketinga loceklis K. Begholms (Bøgholm) savā runā Dānijas latviešu nacionālās komitejas rīkotajā 1957. gada 18. novembra sarīkojumā.

Vēl īslaicīgi sakari ar Dāniju bija sakarā ar Kurzemes (sauktu arī Piltenes) bīskapiju, kas pastāvēja no 1234. līdz 1583. gadam un kopš 1290. gada bija Livonijas valsts sastāvdaļa. Šīs bīskapijas priekšpēdējais bīskaps Jānis IV to 1559. gadā pārdeva Dānijas karalim Fridriham II, kas to atdeva savam jaunākajam brālim Magnum, kas sevi proklamēja par „latviešu un igauņu karali Livonijā“. Bet jau 1583. gadā Kurzemes bīskapija un visa pārējā Latvija nonāca Polijas virskundzībā. 1534. gadā Dānijā dzimušais Magnus mira 1583. gadā Piltenē.

Par īstiem sakariem starp Latviju un Dāniju varam runāt tikai, sākot ar 20. gadsimtu. Gadsimta sākumā Kopenhāgenā dzīvoja gan tikai neliels skaits latviešu, galvenokārt 1905. gada revolūcijas emigranti. Viens no viņiem – Mārtiņš Liepa¹¹ – vēlāk kļuva par pirmo Latvijas diplomātisko pārstāvi Dānijā.

1919. gada sākumā Dānijas valdības un dāņu sabiedrības noskaņojums, īpaši sociālistu un konservatīvo aprindās, nebija Baltijas tautu neatkarības centieniem labvēlīgs. Sociālisti nevēlējās Baltijas tautu atšķiršanos no Krievijas, bet konservatīvie uzskatīja visus baltiešus par komunistiem.

Neskatoties uz to, Dānija atļāva Baltijas valstsvīriem uzturēties savā teritorijā. Šo iespēju izmantoja vairāki Latvijas Pagaidu valdības locekļi, lai Dānijā un pārējās Skandināvijas valstīs iegūtu iespējamo materiālo un politisko atbalstu jaunajai Latvijas valstij un atspēkotu vācu baronu cīņu pret Baltijas valstu neatkarību.

1919. gada 20. janvārī no Liepājas ar kuģi H. C. Orsted Kopenhāgenā ieradās ministru prezidents Kārlis Ulmanis, finanšu ministrs Kārlis Puriņš un zemkopības ministrs Jānis Goldmanis. Jau pirms tam, 3. janvārī, Rīgu ar kuģi Princess Margareth atstāja kādi 40 latvieši, to vidū tirdzniecības un rūpniecības ministrs Spricis Paegle, tieslietu ministrs Pēteris Juraševskis un Gustavs Zemgals. Spricis Paegle valdības uzdevumā caur Kopenhāgenu devās diplomātiskajā misijā uz Londonu un Parīzi.

Kopenhāgenā Sp. Paegle bija saticis jau minēto Mārtiņu Liepu, kas viņu informējis par dāņu laikraksta Politiken rakstu par pēdējiem notikumiem Rīgā, ka tur savā starpā cīnījušās divas komunistu grupas: viena K. Ulmaņa un otra – P. Stučkas vadībā. Stučkas grupa bijusi stiprāka un tādēļ Ulmaņa grupa bijusi spiesta Rīgu atstāt. Kopā apmeklējot laikraksta redakciju, viņiem bija izdevies šo rakstu atspēkot. Paeglem arī izdevās panākt, ka Dānijas banku direktori atteica baltvācu muižniekiem kredītus pret Vidzemes un Kurzemes muižu zemes un mežu ieķīlāšanu, lai rastu līdzekļus cīņai pret Latvijas neatkarību.

Kad 20. janvārī Kopenhāgenā ieradās ministru prezidents ar finanšu un zemkopības ministriem, Paegle varēja viņus informēt par jau paveikto. Latvijas Pagaidu valdības locekļi apmeklēja Lielbritānijas, ASV un Francijas sūtniecības Kopenhāgenā un tikās ar Igaunijas, Lietuvas un Somijas pārstāvjiem. Dānijas un Zviedrijas valdības pieļāva brīvprātīgo vākšanas akcijas kara darbībai pret boļševikiem. Stokholmas brīvprātīgo vervēšanas birojs bija nonācis vācbaltiešu kontrolē un valdības locekļi panāca tā slēgšanu. Tika atjaunoti telegrāfa Liepāja – Kopenhāgena sakari. Tomēr saņemt līdzīgu pabalstu, kādu bija saņēmuši igauņi 300 dāņu karavīru algošanai, Latvijai gan neizdevās, jo 1. februārī komunistiem simpatizējušie dāņi sāka demonstrācijas pret palīdzības sniegšanu Baltijas valstīm.

Bet tajā pašā laikā – no 1919. gada 14. aprīļa līdz 2. septembrim Igaunijā un Latvijā ar lieliem panākumiem cīnījās viena dāņu brīvprātīgo rota (214 vīri ar 24 ložmetējiem) un 16 personu dāņu lazaretes vienība kapteiņa R. G. Borgelīna (Borgelin) vadībā. 1941. gadā Borgelīns bija publicējis vērtīgu grāmatu par Latviju.¹² Šī vienība operācijas bija sākusi no Igaunijas dienvidu robežas un Latvijā caur Gulbeni bija aizvirzījusies līdz Daugavpilij. Šajās cīņās piedalījās arī Pēteris Gudme (Peter de Hemmer Gudme), kas bija izcēlies kā veiksmīgs izlūku patruļu vadītājs, par ko bija apbalvots ar Lāčplēša trešās šķiras kara ordeni. Pēteris Gudme bija dzimis 1897. gadā, 1915. gadā Kopenhāgenā sācis teoloģijas studijas. Cīņām beidzoties, P. Gudme atgriezās dzimtenē un turpināja studijas, kuras beidza 1922. gadā, bet no mācītāja kļuvis par žurnālistu. 1939./40. gadā bija laikraksta Nationaltidende Somijas ziemas kara korespondents. Vācu okupācijas laikā iesaistījās Dānijas brīvības cīņās un aktīvi darbojās pagrīdē. Viņu arestēja Gestapo. Bēgšanas mēģinājumā viņu nāvīgi ievainoja. (Red.: Citi avoti min, ka Gudme taisīja pašnāvību, lecot no 5. stāvā, lai spīdzināšanas laikā nenodotu savus biedrus. Gestapo bija pārņēmusi naftas firmas „Shell“ ēku Kopenhāgenas centrā, un, lai Sabiedrotie to nebumbotu, turēja apcietinātos dāņu pretestības kustības dalībniekus ēkas bēniņu telpā. Britu „Operācija Kartāga“ 1945. gada 21. martā ar bumbvedējiem iznīcināja „Shell māju“ un tur glabātos Gestapo dokumentus par pretestības kustību. Operācija prasīja lielus civilistu upurus. https://www.youtube.com/watch?v=NOy00V5N-pk).

1947. gadā iznāca krāšņa P. Gudmes piemiņas grāmata, kurā rakstnieks kādā uzņēmumā redzams greznojies ar Lāčplēša kara ordeni.

1951. gadā, sakarā ar Baltijas valstu okupācijas 10. gadadienu, latviešu un igauņu pārstāvji apmeklēja P. Gudmes kapu, kur nolika savās nacionālajās krāsās dekorētus vainagus un piemiņas vārdos godināja viņu kā drosmīgu cīnītāju par mazo tautu brīvību.

Vēl gadus vēlāk – 1997. gada 20. martā, Dānijas vizītes laikā Latvijas valsts prezidents Guntis Ulmanis, apmeklējot dāņu brīvības cīnītāju piemiņas vietu, godināja Pēteri Gudmi, noliekot uz viņa kapa sarkanbaltsarkanas rozes.¹³

No 1919. gada janvāra līdz martam Kopenhāgenā darbojās Latviešu informācijas birojs Mārtiņa Liepas vadībā.¹⁴ 1919. gada 22. martā uz M. Liepam izdotās pilnvaras pamata informācijas birojs pārtapa par Latvijas diplomātisko pārstāvniecību Kopenhāgenā un M. Liepu notificēja Dānijas valdībai par Latvijas diplomātisko pārstāvi. Paši latvieši gan šīs diplomātiskās pārstāvniecības sauca par sūtniecībām jeb legācijām. Pārstāvniecība propagandēja Latviju Dānijā un panāca ne tikai Dānijas valdības, bet arī dāņu sabiedrības attieksmes uzlabošanos pret Latviju. Pārstāvniecības nozīme pakāpeniski samazinājās un tā beidza pastāvēt līdz ar M. Liepas atgriešanos Latvijā 1920. gada februārī. 1. februārī sūtniecību pārorganizēja par ģenerālkonsulātu ar diplomātiskām funkcijām ģenerālkonsula Kārļa Ducmaņa vadībā, kas amatā palika līdz 1923. gada martam. Lieli nopelni ģenerālkonsulam un lietvedim K. Ducmanim bija arī Latvijas vārda popularizēšanā, viņa grāmata Lettland förr och nu bija tolaik pats labākais darbs par Latviju svešvalodā. No 1924. līdz 1928. gadam Latvijas ģenerālkonsulāta, vēlāk sūtniecības sekretārs Dānijā bija Teodots Ozoliņš.

Pirmais Latvijas diplomātiskais pārstāvis visās Skandināvijas valstīs ar sēdekli Stokholmā no 1919. gada augusta līdz 1923. gada maijam bija Dr. Frīdrihs Grosvalds, vispirms kā pilnvarotais lietvedis, vēlāk kā ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs.¹⁵ Pēc viņa Latviju Skandināvijas valstīs pārstāvēja Kārlis Zariņš, kas tad jau bija sūtnis Somijā ar sēdekli Helsinkos. 1925. gada septembrī Zariņu pārcēla uz Stokholmu par sūtni Zviedrijā, Dānijā un Norvēģijā. Šajā amatā viņš palika līdz 1930. gada martam. Pēc tam, līdz 1933. gada augustam sūtņa pienākumus pildīja Mārtiņš Nukša. Viņam, līdz 1937. gada maijam, sekoja Pēteris Sēja.

Īslaicīgi, kad jau bija nojauta, ka varētu izcelties jauns karš, Latvijas valdība nolēma Dānijā nodibināt atsevišķu. Latvijas sūtniecību. Par sūtni iecēla Jūliju Feldmani, atstājot viņu arī agrākā sūtņa amatā Šveicē un delegāta postenī Tautu Savienībā. Šī kombinācija nebija praktiska. J. Feldmanis 1938. gada 30. septembrī gan iesniedza savas pilnvaras Dānijas karalim, bet pēc neilgas uzturēšanās Kopenhāgenā nolēma, ka jaunā sūtniecība nevarēs dot Latvijai cerētos labumus, un pēc 2 mēnešu uzturēšanās Dānijā atgriezās Ženēvā, kur viņa darbs varēja būt noderīgāks Latvijai un latviešu tautai. Pēc tam, līdz 1939. gada septembrim, Latvijas sūtņa pienākumus pildīja Voldemārs Salnais ar sēdekli Stokholmā.

Latvijas sūtniecību Dānijā uz vietas vadīja sekretārs V. Gūtmanis. Pēc tam, kad 1940. gada 9. aprīlī Vācija okupēja Dāniju, ārvalstu sūtniecības Kopenhāgenā turpināja darbu, jo okupācijas vara Dānijas valdībai neaizliedza darboties.¹⁶ Pēc Gūtmaņa nāves 14. maijā uz Kopenhāgenu komandēja Ārlietu ministrijas Preses nodaļas 2. sekretāru Nikolaju Ozoliņu. 23. maijā viņš ieradās Kopenhāgenā un pārņēma sūtniecību. Turpmāk viņš bija sūtniecības 2. sekretāra vietas pagaidu izpildītājs – lietu pārzinis līdz 1940. gada augustam. 1940. gada 31. jūlijā N. Ozoliņš Dānijas ārlietu ministram Ērikam Skavēniusam (Scavenius) iesniedza protestu pret Latvijas pārņemšanu PSRS varā, bet Dānija jau tad atradās faktiskā vācu okupācijā.

10. augustā Latvijas goda konsulu arhīvus nodeva PSRS pārstāvniecībai. Latvijas sūtniecības arhīvu PSRS pārstāvniecībai 12. augustā nodeva Latvijas goda ģenerālkonsuls Kopenhāgenā Jergens Ulsens. Sūtniecības lietu pārzinis N. Ozoliņš vairs nesazinājās ar Rīgu un Latvijā neatgriezās. Vēlāk vēstulē sūtnim V. Salnajam N. Ozoliņš par sūtniecības nodošanu rakstījis, ka visu tās arhīvu rūpīgi pārbaudījis, iznīcinot tā slepeno daļu un nošķirot atsevišķi grāmatvedības dokumentus. Konsulāros dokumentus un vecās mēbeles atstājis nodošanai, bet pats nav gaidījis PSRS pārstāvniecības pārstāvjus, tikai lūdzis tiem pateikt, ka „devies nezināmā virzienā“.

Latvijas konsulārie pārstāvji darbojās deviņās Dānijas pilsētās:¹⁷ Esbjergā, Frederikshavnā, Helsingērā, Kopenhāgenā, Nakskovā, Odensē, Olborgā, Orhūsā un Rennē. Ar lielu entuziasmu Latvijas ģenerālkonsula pienākumus veica dāņu lieluzņēmējs un finansists ar plašiem sakariem Kristensens (Christensen).

* * *

Kara beigās Dānijā atradās vācu pārņemtie Latvijas kuģi Gauja, Everiga, Konsuls P. Dannebergs, Rauna un Bru. Padomju Savienības sūtniecība griezās pie Dānijas ārlietu ministrijas ar pieprasījumu izdot Bru, Everigu, Konsulu P. Dannebergu un Raunu, kam ministrija arī piekrita. Pēc nodošanas Rauna esot nogrimusi Dānijas ūdeņos pie Nīkebingas un nav zināms, vai tā pēc tam izcelta un aizvesta uz kādu padomju ostu. Uz Angliju pārveda tvaikoni Gauja.

Pēc Otrā pasaules kara 1964. gada 27. februārī Dānijas valdība parakstīja tirdzniecības līgumu ar PSRS, atzīstot Padomju Savienību par tiesīgu rīkoties ar Baltijas valstu īpašumiem un mantu Dānijā. Par šo diplomātisko koncesiju tā saņēma no PSRS $ 385 000 par dāņu zaudētiem īpašumiem Baltijas valstīs. Līgums neietvēra Baltijas valstu de jure aneksijas atzīšanu, bet Latvijas oficiālie pārstāvji Dānijā nedarbojās.

* * *

Dānija atzina Latviju de jure 1921. gada 7. februārī. Laikā no 1924. gada 14. augusta līdz 22. decembrim Latvija noslēdza tirdzniecības un kuģniecības līgumus ar Norvēģiju, Dāniju, Islandi un Zviedriju.

1920. gada beigās Dānija iecēla lietvedi Latvijā. Dānijas sūtnis Helsinkos pārzināja arī Baltijas valstis. Tikai 1925. gada 19. maijā darbību Latvijā sāka Dānijas sūtnis Ēriks Skavēniuss. 1936. gada 24. augustā viņu nomainīja Flemings de Lerhe, kas savā postenī palika līdz padomju okupācijas laikam. Dānijas un Baltijas valstu attiecības bija lielāko tiesu saimnieciskas dabas. Dānijai bija nepieciešami Latvijas kokmateriāli, bet citādi tā bija Latvijas konkurente, sevišķi sviesta un bekona tirdzniecībā. Dāņu kapitāli bija ieguldīti arī Latvijas ķīmiskajā rūpniecībā, kokapstrādes uzņēmumos un bankās. Preču apgrozījuma ziņā Dānija Latvijā ieņēma astoto vietu, un dāņu kuģi bija pastāvīgi redzami Latvijas ostās.

Rīgā, Liepājā un Ventspilī darbojās Dānijas konsulāti.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl

Vēres

¹¹ Mārtiņš Liepa dzimis 1874. gada 12. septembrī. 1894. gadā beidzis Baltijas skolotāju semināru Kuldīgā. Piedalījies 1905. gada revolūcijā. 1906. gadā emigrējis uz Dāniju, kur nodibinājis latviešu sociāldemokrātu pulciņu ar kādiem 40 locekļiem, kas pastāvējis līdz 1917. gadam. Strādājis par žurnālistu, lektoru, valodu skolotāju un nodarbojies ar rakstniecību. Pēc 1917. gada februāra revolūcijas Krievijā devies uz Petrogradu. 1918. gadā atgriezies Kopenhāgenā. No 1919. gada marta bijis Latvijas pagaidu valdības diplomātiskais pārstāvis Dānijā. 1920. gada martā atgriezies Latvijā. No 1922. līdz 1931. gadam laikraksta Mūsu Nākotne redaktors, no 1924. līdz 1929. gadam mēnešraksta Nākotnes Spēks redakcijas loceklis. Darbojies Latvju un dāņu biedrībā, bijis Paneiropas ūnijas Latvijā biedrs, vēlāk laikraksta Jaunākās Ziņas redakcijas loceklis un no 1929. līdz 1936. gadam tā Pedagoģijas nodaļas vadītājs. 1944. gadā devies bēgļu gaitās uz Vāciju un vēlāk uz Dāniju.

¹² Edgars Andersons. „Latvijas Vēsture, 1920–1940“, Ārpolitika I, Daugava 1982.

¹³ „Dānijas Latviešu Ziņas“ Nr. 115, 1997. g. novembrī.

¹⁴ Ainārs Lerhis. „Latvijas Republikas ārlietu dienests 1914-1941”. LVI apgāds. Rīga 2005.

¹⁵ Edgars Andersons. „Latvijas vēsture 1820–1940”. Ārpolitika I. Daugava 1982.

¹⁶ Ainārs Lerhis. Latvijas Republikas ārlietu dienests 1914-1941. LVI apgāds. Rīga 2005.

¹⁷ „Latvijas ārvalstu dienesta darbinieki. Biogrāfiska vārdnīca“. Zinātne 2003.