Bezgalīgais stāsts

Palielināt / Enlarge

Dzintra Geka Tomskā. FOTO no Dzintras Gekas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Dzintra un Pēteris Vasks lec pāri ugunskuram Slobodskā pie Kirovas, kur bija izsūtīti Rainis ar Aspaziju. FOTO no Dzintras Gekas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

„Sibīrijas bērni“ Vjatlagā. Centrā Dzintra Geka. FOTO Raimonds Aide.

Palielināt / Enlarge

Dzintra Igarkā. FOTO no Dzintras Gekas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Vēstniecībā Maskavā. FOTO no Dzintras Gekas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Dzintra pie pieminekļa „Bārenīte“ Rīgas pils laukumā 2013. gada 14. jūnijā. FOTO no Dzintras Gekas personīgā arhīva.

Neilgi pirms pagājušā gada Ziemassvētkiem klajā nāca režisores Dzintras Gekas grāmata Mātes Sibīrijā – gandrīz 600 lappušu garš, bagātīgi ilustrēts stāsts par latviešu mammām, kas izsūtījumā visiem spēkiem glāba savus bērnus. Gekas radošais ceļš kopā ar Sibīrijas bērniem ir kā bezgalīgais stāsts, kuram viņa pagaidām neredz gala.

Dokumentālā kino režisore Dzintra Geka savulaik veidojusi filmas par izcilām latviešu kultūras personībām – māksliniekiem Kurtu Fridrihsonu un Ilmāru Blumbergu, arī par barikāžu laikā nošauto kinooperatoru Gvido Zvaigzni. Viņa izstāstījusi Vācijas bēgļu nometņu un latviešu trimdas gaitu stāstu aizkustinošajā filmā Dieva putniņi. Tomēr kopš 2000. gada var teikt, ka Geka burtiski pieder pie Sibīrijas bērniem un izsūtīto latviešu likteņstāstiem. Līdz 2019. gadam regulāri devusies ekspedīcijās uz latviešu izsūtījuma vietām Sibīrijā, Krievijas Tālajos Austrumos un Ziemeļos un Kazahstānā. Tapušas gandrīz 20 filmas un vairākas grāmatas, kas liecina par latviešu traģiskajiem zaudējumiem un neticamo izdzīvošanu izsūtījumā.

Kopā ar Dzintru Geku un fondu Sibīrijas bērni ekspedīcijās uz tālajām nekurienēm braukuši simtiem latviešu, kuri meklēja savu tuvinieku kapavietas, bijušās dzīvesvietas, Sibīrijā palikušos radiniekus vai bērnības draugus. Katru gadu viņi kopā mēroja tūkstošiem kilometru zemē, kas sagaida ar bezgala daudz atmiņu asarām, milzīgiem odu mākoņiem, dubļiem, bezceļiem un Krievijas drošības dienesta pārbaudēm.

Dzintra saka, ka ne jau odi un dubļi bijis grūtākais. „Kad kādā šausmīgā 17 stundu autobusa pārbraucienā atvainojos mūsu sirmgalvjiem, ka ir tik grūti, viņi iztaisnoja muguras kā alvas zaldātiņi un atbildēja: mūsu tēviem un mātēm bija daudz grūtāk.“ Grūtākais Gekai vienmēr bijis dabūt aviobiļetes iekšējiem Krievijas pārlidojumiem, vilciena un upes kuģu biļetes. Arī autobusus, šoferus un naktsmājas simtiem kilometru garajos pārbraucienos. Ir jāvar mierīgi runāt ar Krievijas drošības dienestu, bet jāprot arī kliegt un cīnīties, pieprasīt. Jāiemācās filmējot neraudāt, jo asaras pieder filmu varoņiem, nevis režisorei. Upes kuģī, kam pamatīgi bojāts borts un iekšā smeļas ūdens, jāprot izvērtēt, vai grimšanas gadījumā varēsi aizpeldēt līdz krastam, lai glābšanas laivā atstātu vietas savas ekspedīcijas vecīšiem.

Gadu gaitā Dzintra uzklausījusi simtiem izsūtīto stāstus. Un visi šie cilvēki jautājuši – kad tu pastāstīsi par mūsu mātēm? Kad Covid-19 un Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ ceļot uz Sibīriju kļuva neiespējami, Dzintra pieķērās stāstam par latviešu mātēm izsūtījumā. Tapa grāmata, kas balstīta tikai uz dokumentālām liecībām – intervijām, vēstulēm un Sibīrijas bērnu atmiņām.

Kas ir grūtākais, lasot šo grāmatu? Redzēt fotogrāfijas ar jaunajām, skaistajām sievietēm un smaidošajiem bērniem, kuri izgāja cauri ellei, turklāt daudzi no tās neatgriezās. Kas ir skaistākais šajā grāmatā? Mātes un bērni. Mīlestība, ticība un cerība.

Kopš 2000. gada esat ik gadu braukusi ekspedīcijās uz Sibīriju, veidojusi daudzas dokumentālās filmas. Fonds „Sibīrijas bērni“ izdevis arī vairākas grāmatas. Tomēr šī pēdējā – grāmata par latviešu mātēm Sibīrijā – izraisījusi nebijušu emocionālu rezonansi un mediju uzmanību.

Domāju, sabiedrībā ir liels saasinājums pret kara un kārtējo Krievijas izraisīto ciešanu tēmu. Kad 2000. gadā izdomāju veidot pirmo filmu par Sibīrijas bērniem, latviešu sabiedrības atsaucība bija tieši nekāda. Var teikt, ka negatīva, pat kinokolēģi jautāja – kam to vajag, tā taču ir pagātne! Bet pēc manas intervijas laikrakstā Diena trīs dienu laikā atsaucās simtiem cilvēku, kuri gribēja izstāstīt savus izsūtījuma stāstus. Savācām 760 intervijas.

Man sākās cita dzīve, daļa no kuras piederēja Sibīrijai un izsūtītajiem bērniem. Un nekad nevarēju pateikt, ka šo darbu esmu pabeigusi un varu pievērsties citām tēmām. Pirmajā ekspedīcijā aizbraucām tikai astoņi cilvēki, bet ar katru gadu bija arvien vairāk, pamazām grupās salasījās vairāk nekā 30 cilvēku. Mēs braucām pat divas reizes gadā. Un visi Sibīrijas bērni teica – lūdzu, kādreiz uztaisi stāstu par mūsu mātēm!

Pirms vairākiem gadiem bija diskusijas valdībā un sabiedrībā par krievu skolām, krievu minoritātes īpašajām tiesībām, valodas likumu. Es to vienkārši nevarēju izturēt. Cēlu augšā arhīvus, kur Sibīrijas bērni stāsta, kā viņi izsūtījumā ieguva izglītību. Plikus, basus un izbadušus mātes viņus ziemā stiepa uz muguras uz krievu skolām. Kāds beidza divas, cits četras klases. 2020. gadā izdevām grāmatu Skola Sibīrijā, diemžēl tikai 500 eksemplāros, un stāsti par mātēm atkal palika neizstāstīti.

Un man sāpēja sirds par pašas mammu, viņas likteni.

Kāds bija jūsu mātes liktenis?

Mammai jau bija trīs bērni no pirmā vīra, kurš pazuda karā. 42 gadu vecumā viņai piedzimu es – ārlaulības bērns. Mans tēvs bija leģionārs, kuram izdevās aizbēgt no vācu armijas un atgriezties savā dzimtajā Doles salā. Bet tur priekšā bija čekisti, tāpēc viņš slēpās Plakanciema mežu masīvā. Tuvumā mita mana mamma, kas ar bērniem dzīvoja drausmīgos apstākļos mājā, ko kolhozs bija ierādījis. Viņa palīdzēja tēvam slēpties, paēdināja. Kādā brīdī viņa ar visiem bērniem aizgāja līdzi manam tēvam uz mežabrāļu bunkuru mežā. Esmu bunkura bērns.

Mani vecāki nekad nebija precējušies, mamma nevienam nedrīkstēja teikt, kur to bērnu dabūjusi… Drīz pēc manas dzimšanas tēvu saņēma ciet un aizveda uz gulagu, kur viņš pavadīja 21 gadu.

Kāpēc stāstu par mammu? Jo bērnībā biju splīnīga, un man šķita, ka mamma neprot garšīgi gatavot. Un man bija milzīga kāre pucēties! Kopš mazotnes Rīgā skatījos, kā sievietes ģērbušās, domās kombinēju saderīgas krāsas. Ja man būtu talants zīmēt, būtu kļuvusi par modes mākslinieci. Bērnībā likās, ka mammai ir nesmukas drēbes. Tagad tā ir milzīga vainas apziņa mammas priekšā.

Viņa naktīs gāja kult kviešus „Staļina nodevām“. Cik smagi bija tie darbi! Kā viņa slēpa oliņas vai miltiņus bērniem! Kā tirdziņā pārdeva skābētus kāpostus – atceros tās nosalušās rokas... Domājot par mammu, sāku domāt par visām mammām – gan Latvijā pēckara laikā, gan Sibīrijā. Kā viņas sitās! Tēvs 1956. gadā mammai rakstīja vēstules, ka viņi drīz būs atkal kopā. Viņš piedalījās sacelšanās rīkošanā lēģerī un ticēja, ka izbēgs. Bet viņu noķēra un sita līdz nāvei.

Mammai atnāca ziņa, ka viņš miris, bet tēvs izdzīvoja. Viņam vēl ilgi nebija tiesību atgriezties Latvijā. Tur iepazinās un apprecējās ar ukrainieti Lidiju, viņiem piedzima divi puikas – man ir divi ukraiņu brālīši, kuri ir vienā vecumā ar abiem maniem vecākajiem dēliem. Pēc atgriešanās Latvijā tēvs vasarās gāja ar visiem četriem puikām jūrā burāt, pats uzbūvēja jahtu. Mammīte mana tēva jauno sievu un bērnus labi pieņēma, visi ļoti draudzējās. Kopā apglabājām Lidiju, kura bijusi dzimusi Luhanskā. Viņas bēres bija 24. februārī.

Zinu, ka emocionāli dzīvojat līdzi karam Ukrainā. Rudenī jūs ar dzīvesbiedru komponistu Pēteri Vasku izlēmāt atdot savu automašīnu Lācēns Tvitera konvojam un Ukrainas aizstāvjiem.

Nupat lasīju, ka Tvitera konvojs uz Ukrainu aizvedis 1000. automašīnu – tas ir vienkārši neticami! Lācēns tagad karo, un mēs ar to ļoti lepojamies. Pēteris vienmēr sarunājas ar mašīnām. Jaunajai mašīnai vārdā Magone viņš visu laiku stāsta, ka vecākais brālis ir karā…

Lācēns bija tehnoloģiski novecojis, rija daudz benzīna, bet bija fiziski spēcīgs: lai kādas būtu peļķes, dubļi, meža stigas un bezceļš, tikai nikni norūcās un brauca, vienmēr izbrauca. Ideāla kara mašīna, kas nekad nepievils.

Stiprajām latviešu mātēm veltītajā grāmatā esat apkopojusi daudzus mammu un viņu bērnu stāstus. Kurš jums pašai šķiet satriecošs?

Katrs stāsts ir satriecošs. Ir neticami, ko cilvēks spēj izdarīt, kad jāglābj bērni. Sievietes gāja smagajos darbos, nesa mājās kaut gabaliņu maizes, slaucīja graudu pelavas no grīdām un ārdīja maisus, no kā pašūt drēbes. Viņu gara spēks bija neizmērojams.

Grāmatas otrajā daļā par mātēm stāsta viņu bērni. Bija mātes, kas 1946. gadā izdarīja pašnāvību, lai bērni kļūtu par bāreņiem un tiktu nosūtīti uz Latviju. Jo bija panākta vienošanās, ka latviešu bāreņus no Krievijas bērnunamiem nogādā Latvijā. Sievietes darīja sev galu, lai bērni atbilstu šīm repatriācijas prasībām. Kāda meitenīte, kuras mamma bija mirusi, izdomāja, ka saēdīsies stikla lauskas, lai arī nomirtu un būtu kopā ar mammu. Cits bērns redzējis, kā mamma pēc darba peld pie viņa uz sādžu pāri upei, jo tilta nav. Un mamma netiek pāri, pazūd zem ūdens, tikai atvari griežas. Tas ir nereāli. Neticami. Bet šiem stāstiem ir jāsasniedz mūsu sirdis un atmiņa.

Ilga Sofi ja Ozoliņa bija jauna meitene, kad viņu kopā ar ģimeni izsūtīja. Viņi nonāca Igarkā, kas ir šausmīga vieta. Ilgas mazā māsiņa saslima un tika ievietota slimnīcā. Viņa gāja māsiņu apciemot un tika aizvesta uz šķūnīti – tur guļot māsiņa. Ziemā šķūnī? Ieraugot māsiņu, nodomājusi, ka viņa ir tik skaista kā ledus princese. Jo māsiņa bija sasalusi un klāta ar sarmu kā leduspuķēm.

Tagad ir sajūta, ka Ukrainā šī šausmīgā vēsture atkārtojas. Tik daudzi bērni zaudē tēvus un mātes. Ukraiņi tiek piespiedu kārtā izvesti uz Krieviju, bērni no sporta nometnēm vai bērnunamiem izvesti, būtībā nolaupīti savām mātēm un dzimtenei.

Esat uzklausījusi daudz stāstu un liecību par mātēm Sibīrijā. Vai visas mātes vienlīdz stipri cīnījās par saviem bērniem, glāba un vilka viņu dzīvību?

Latviešu mātes – jā. Bet esmu dzirdējusi bēdīgus stāstus par kalmikiem, kuri tika izsūtīti daudz apjomīgāk.

Ja nemaldos, PSRS Staļina režīms „pārvietoja“ gandrīz 80% kalmiku tautas.

Un gandrīz visi aizgāja bojā, jo kalmiku vīrieši un sievietes izsūtījumā tikai gulēja, raudāja un it neko nedarīja, lai glābtu sevi un bērnus. Kalmiki bija vienīgie Eiropas budisti. Nezinu, vai tā bija reliģijas ietekme vai tautas īpatnā mentalitāte, bet viņu sievietes pat nemēģināja cīnīties par izdzīvošanu. Tas lielā mērā izšķīra šīs tautas pastāvēšanas likteni.

Par jauno grāmatu runājāt Rīta Panorāmas raidījumā, kopā ar jums bija kundze – Sibīrijas bērns, kura stāstīja par savu varonīgo mammu. Viņa izteica šaubas, vai mūsdienu latviešu sievietes spētu izturēt šādas grūtības. Kā domājat jūs?

Galvenais ir rūpēties par otru. Pēc neskaitāmiem Sibīrijas un arī Vācijas bēgļu nometņu stāstiem esmu sapratusi – ja otram iedosi pēdējo maizes gabaliņu, beigās tomēr kaut kā abi izdzīvosit. Ja visu maizi paķersi sev, tik un tā nomirsi. Pasaule tā ir iekārtota.

Domāju, ar mūsdienu cilvēkiem šādos ekstrēmos izsūtījuma apstākļos būtu visādi. Visu izšķir spēja fiziski strādāt. Piemēram, 1941. gadā izsūtītie cilvēki bērnībā bija gājuši vasaras darbos lauku saimniecībās, jo Latvijā no 10 gadiem bērni tika uzskatīti par darba spējīgiem. Sibīrijā vieglāk izdzīvot bija tiem, kas bērnībā bija strādājuši. Arī tagad Latvijā ir bērni, kas no mazotnes palīdz vecākiem lauku sētās. Un ir tādi, kurus vecāki tikai ved vārtīties Turcijas smiltīs. Dzirdu, kā jauni vecāki runājas – kur tu skolas brīvlaikā vedīsi bērnus atpūsties? Mīļie cilvēki, no kā atpūsties?!

Kā visās labklājīgās valstīs, cenšamies bērnus lutināt, bet nedodam viņiem rūdījumu dzīvei. Jo mazāk bērnam liek darīt, jo negatavāks viņš būs dzīves grūtībām. Tāpēc pieļauju, ka daļa mūsdienu cilvēku Sibīriju neizturētu, arī pieaugušie. No otras puses, arī toreiz Vjatlagā izdzīvoja tikai 8% vīriešu. Jo nebija paredzēts izdzīvot.

Teicāt, ka pēdējos ekspedīciju gados vairs nejutāties gaidīti Sibīrijā, braucieni kļuva arvien grūtāki, jo Putina režīma roka sažņaudzās dzelžainā tvērienā.

Sākumā 2000. gadā tikām labi uzņemti, visas durvis bija atvērtas. Krievijas tālo apgabalu novadpētnieki bija savākuši milzīgu materiālu bagātību par izsūtītajiem – burtiski veselu burtnīcu par katru cilvēku. Bet pamazām sadarbība kļuva arvien grūtāka, mazāka. Līdz beidzās pavisam, jo cilvēki vienkārši baidījās ar mums satikties, turklāt arhīvu materiāli viņiem tika konfiscēti.

Kopš 2016. un vēl jo vairāk kopš 2018. gada sākās nemitīgas problēmas. Uzticamie šoferīši, ar kuriem katrā apgabalā bijām gadiem braukuši pa sādžām, atteicās mūs vest, jo viņiem par to draudēja nepatikšanas, atlaišana no darba. Arī vietējie iedzīvotāji sādžās kļuva arvien tramīgāki – sākumā mūs aicināja katrā mājā un visi bija gatavi stāstīt, ko atceras un zina, taču pēdējos gados ar mums vairs nerunāja neviens vietējais. Ja jautājām, kā nokļūt tajā vai citā ciemā, mums atbildēja – jums tur nav, ko meklēt, tur nekā nav! Rezervējām naktsmājas viesnīcās vai viesu namos, bet pēkšņi saņēmām atteikumus.

Mūs regulāri apmeklēja milicija. 2019. gadā drošības dienests ne tikai jautāja, ko šeit filmējam, bet reāli ņēma nost kameras.

Krievija bija normāla valsts tikai 90. gadu sākumā. Tas bija īss gaismas mirklis.

Tagad jums ceļš uz Sibīriju slēgts pavisam.

Esmu Krievijas melnajā sarakstā – Rīgas domes deputāte, kas balsojusi par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. Manas filmas pauž pretēju viedokli Krievijas oficiālajam vērtējumam par Otrā pasaules kara sekām. Tāpēc uz mani attiecas vairāki iespējamie kriminālpanti.

Tagad visšausmīgākais ir tas, ka izsūtīto pēcteči raksta, zvana un lūdzas, lai glābjam viņu dēlus no mobilizācijas. Lai kaut kā dabūjam viņus uz Latviju repatriācijas kārtībā. Bet, ja papīri nav laikus nokārtoti, esam bezspēcīgi. Viņiem jau sen vajadzēja iegūt dubultpilsonību, bet cilvēki tika iebiedēti, viņiem silti «ieteica» to nedarīt, citādi būšot problēmas. Un tagad mēs viņiem vairs nevaram palīdzēt. Viņi pieder tai šausmīgajai valstij.

Sibīrijā palika nenofilmēts kas ļoti būtisks?

Gribēju veidot filmu par izsūtīto pēcnācējiem nākamajās paaudzēs, kas dzimuši, auguši un dzīvo Krievijā. Tas tuvākajos gados nebūs iespējams.

Tomēr mums ir milzīgs arhīvs, ko varam izmantot vēl vairākus gadus. Esam apbraukuši Tālos Ziemeļus, Tālos Austrumus, Magadanu, Evenkiju un Noriļsku. Tagad prieks, ka tik daudz paspējām. Joprojām varam braukt uz Kazahstānu, kas izsūtījuma vēsturē ir ļoti nozīmīga, jo Kengirā notika ieslodzīto sacelšanās, bet īpašā lēģerī bija ieslodzītas represēto sievas. Tur ir milzīga piemiņas siena, kurā ierakstītas arī 107 sievietes no Latvijas.

Kāpēc neveidojat filmas par represēto dzīvi pēc atgriešanās Latvijā? Viņiem klājās smagi – nevarēja atgriezties savās sētās vai dzīvokļos, nevarēja studēt un ieņemt amatus, daudzi nedrīkstēja dzīvot tuvāk Rīgai par 110 kilometriem.

Kino ir bilde, filmai vajadzīgs vizuālais stāsts. Piemēram, Sibīrijā varam nofilmēt sādžas, kapsētas un izsūtīto nometinājuma vietas. Varam intervēt vietējos cilvēkus. Bet stāstus par izsūtīto dzīvi pēckara Latvijā šodien vairs nevaram vizualizēt.

Mans tēvs, kad atgriezās no izsūtījuma un aizdevās uz dzimto Doles salu, tika rīdīts prom ar suņiem, un viņam draudēja, ka viņš tūlīt brauks atpakaļ uz Sibīriju. To var parādīt tikai spēlfilmās, jo šie stāsti ir dzīvi un emocionāli, bet dokumentālajam kino šeit nav bildes.

Skatoties jūsu filmas par izsūtījumu, vienmēr raudu. Kā jūs spējat izturēt tik daudz traģisku stāstu un asaru?

Kā jūs zināt, ko spējat un nespējat izturēt? Mēs neviens to nezinām. Nekad neesmu sabrukusi cilvēku asaru priekšā. Kad vienatnē skatos nofilmētos materiālus, manī ir daudz emociju, jo kopā ar saviem varoņiem vēlreiz izeju viņu ciešanu ceļu. Tomēr iekšējā sajūta teic, ka no Sibīrijas stāstiem mēs gūstam spēku. Jo šis cilvēks ir izdzīvojis un palīdzējis izdzīvot citiem. Viņš ir izturējis.

Laura Dumbere
Laikrakstam „Latvietis“

Intervijas pirmpublicējums žurnālā IR Nr 3 (663) 19.-25.1.2023