Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Kopskats. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Kārļa un Maijas Īles darbs. „The Beatles. Yellow Submarine“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Agnese Rudzīte-Kirillova – Latvija. „Aijā žūžū, lāča bērni“. 1. vieta. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Sanita Rāviņa. Latvija. „USA for Africa. We Are the World“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Munkh-Erdene Tsagaan – Mongolija. „Guns N’ Roses. November Rain“. 2. vieta. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Tautvils Povilionis. Lietuva. „A-Ha. Take On Me“. 3. vieta. FOTO Māris Brancis.

Kopš 10. – 11. jūnija, kad Pasta salā Jelgavā atklāja 17. starptautiskais smilšu skulptūru festivālu, pagājušas jau vairākas nedēļas, tomēr, kā allaž, par to atkal un atkal jādomā.

Kā zināms, pēc divu gadu pārtraukuma, ko mums uzspieda pandēmija, atkal varēja festivāls atjaunoties tā pirmatnējā variantā, kad par šo notikumu izziņoja internetā un kam parasti pieteicās mākslinieki teju no visas pasaules. Šogad rīkotāji izraudzījās 17 tēlniekus no deviņām valstīm Indonēzijas, ASV, Mongolijas, Spānijas, Nīderlandes, Ukrainas, Igaunijas, Lietuvas un Latvijas. Jaunā festivāla tēma Pasaules hīti. Tā, jādomā, vistuvākā un vissaprotamākā ir jaunākajām paaudzēm, kas nepārtraukti, iesprauduši ausīs „puļķīšus“, klausās mūzikas ierakstus gandrīz vai cauru diennakti, lai kur ietu un lai ko darītu. Saprotams, viņi klausās ne tikai vietējos šlāgerus, bet teju vai visas pasaules grāvējus. Viņiem šajā smilšu skulptūru izstādē ir jo sevišķi interesanti ieraudzīt un novērtēt, vai viņu priekšstati par dziesmu ir tādi paši vai vismaz līdzīgi nekā māksliniekiem. Te jāpiezīmē, ka festivāla rīkotāji parūpējušies, lai attēloto melodiju ikviens var noklausīties (ja nu piepeši neatceras vai grib pārliecināties par savu atmiņu), ja izmanto attiecīgo aplikāciju, kas atrodama uz darba plakāta ar autora vārdu, valsti, nosaukumu un darba skaidrojumu.

Kā pēdējos gados ierasts, centrālo darbu jeb demo skulptūru veidojuši latviešu tēlnieki Kārlis un Maija Īles. Viņi izvēlējušies pazīstamās angļu rokgrupas The Beatles populāro dziesmu Yellow Submarine (Dzeltenā zemūdene). Skulptori smilšu viļņos attēlojuši milzu vali, kas simbolizē apdziedāto zemūdeni. Lielākais jūras dzīvnieks peld okeāna viļņos, kas mums atklājas kā skaisti ornamenti. Patiesībā dzīvē vaļi peld dziļi ūdenī, laiku pa laikam uzpeldot un parādot pasaulei vien muguru, galvu vai asti. Taču mākslā viss ir citādāk, lai mēs noticētu attēlojumam. Šoreiz pašu vali mākslinieki ir detalizēti attēlojuši kā milzu pasauli, kas pacēlies virs viļņiem, lai parādītu sevi pasaulei. Spuru vietā tēlnieki izgrebuši Jelgavas siluetu ar Rastrelli pili, Trīsvienības baznīcas torni, ar Mītavas tiltu un citām pilsētai raksturīgām celtnēm. Vali pavada citas zivis, kas draiskojas viļņos. Viss grandiozais darbs izraisa priecīgu un labvēlīgu iespaidu.

Kā parasti mākslinieku veikumu vērtēja žūrija, labākajiem darbiem piešķirdama naudas prēmiju. Šogad I vietu ieguva latviešu tēlniece, kura savu profesionālo prasmi apliecinājusi vairākkārt smilšu un ledus skulptūru festivālos, Agnese Rudzīte-Kirillova ar mums tik pazīstamās un mīļās tautas dziesmas Aijā žūžū, lāča bērni atainojumu. Mūsu acu priekšā paveras aizkars, un ieraugām spilvenos aizmigušu zīdainīti, kurš netraucēti ieslīdzis sapņu pasaulē. Virs nesen dzimušā bērniņa debesīs mirdz zvaigznes, un viņa spīd mēness. Šis miers un klusums patlaban ir īpaši svarīgs, kad Ukrainā tiek grauti nami, dzemdību nami un pat iet bojā šie nevainīgie bērni. Pie viena jāpiezīmē, ka māksliniece nesen laidusi pasaulē bērniņu, tādēļ viņai šis sižets ir bijis īpaši tuvs.

II vietu ieguva mākslinieks no Mongolijas Munkh-Erdene Tsagaan, kurš atdzīvinājis tēlos grupas Guns N' Roses dziesmu November Rain (Novembra lietus), kas stāsta par vēlēšanos piedzīvot abpusēju mīlestību. Savukārt III vietu izcīnīja lietuviešu skulptors Tautvils Poviļonis par grupas A-ha dziesmas Take on me interpretāciju vizuālos tēlos.

Tāpat daudzus piesaista latviešu mākslinieces Sanitas Rāviņas darbs, kuras pamatā ir pazīstamā melodija We are the World [Mēs esam pasaule]. Tie ir trīs bērnu portretējumi, attēlojot trīs rases – melno, balto un aziātus, uzsverot, ka visi cilvēkbērni ir vienādi, kas alkst laimi, mieru, sapratni un mīlestību.

Tā jau ir šī festivāla un patiesībā abu – smilšu un skulptūru – festivālu pamatideja – vienlīdzība un solidaritāte, miers un mīlestība.

Vēl tikai gribas piebilst, ka šie festivāli parāda tēlniecības profesionālā līmeņa stāvokli, kas nepārtraukti mainās un ne vienmēr pozitīvā virzienā. Kā jaušams, koncepcijas tagad ir modē, kamēr profesionālā varēšana pakāpjas otrajā plānā. Tēlniecība ir aplūkojama no visām debespusēm, diemžēl arī šoreiz ne vienmēr tā ir. Tomēr šie festivāli ļauj ieraudzīt atsevišķu valstu skulptūras veidošanos un attīstību.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“