ALT izrāde „JĀNA“

Palielināt / Enlarge

Margotis (Matīss Kaziņš) uzliek kroni Agistai (Zenta Schuberte). FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Jāna(Paula Bloma) trimdā. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Kanclers (Eero Pūpēdis) un Ministrs (Pēteris Saulītis). FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

Ūpis (Gunārs Klauss). FOTO kadrs no Mārtiņa Pūpēža filmas.

Palielināt / Enlarge

ALT ansamblis. Centrā skats no izrādes. No kreisās: Pēteris Saulītis, Zenta Schuberte, Matīss Kaziņš, Gvido Zundurs, Eeros Pūpēdis, Ieva Ozoliņa. FOTO Melnbaltās: Zac Schubert-Youston; krāsainā: Ojārs Greste.

Eiropas vasara ir nosvinēta kopā ar Dziesmu Svētkiem, operas festivāliem, ceļojumiem un jaukiem piedzīvojumiem. Kā gan man patīk Dziesmu Svētku nedēļa Rīgā: cilvēki smaida, tramvaji skan, tautas tērpi viz pa ielām, var gandrīz visus ārzemju latviešu satikt vienā reizē un ne uz Zoom, un Kovid laika ierobežojumi izgaisuši (lai gan pati slimība nav!).

Sāku domāt par darbiņiem Austrālijā, par teātri un manu apsolīto rakstu par ALT (Austrālijas Latviešu teātra) izrādi Jāna. Nu, nez vai tā ir gudri – prasīt teātra režisorei rakstīt par cita režisora/es izrādi? Labāk jau kādai, kas uzņēmās kritiķes lomu! Jāpadomā... kur tad sākt?

Nu dabīgi! Lai saprastu manu recenziju, derētu sākt ar skaidru saprašanu par to, ko sagaidu no teātra izrādes... No katras izrādes sagaidu izklaidi, izdomu, saliedētu sniegumu no visa ansambļa, interesantu režiju – pārdomas rosinošu. Dabīgi, visiem aktieriem arī jābūt labai dikcijai un vieglai skatuves gaitai, bet tie jau pamatprincipi aktiera darbam. Pēc pirmā teātra zinātnieka Aristoteļa domām, seši elementi, kas veido jebkuru drāmu, ir sižets, raksturi, doma, dikcija, mūzika un grandiozs uzvedums (angliski – spectacle). Man nav nekāds strīds ar šiem kritērijiem!

Brigaderes Karaliene Jāna ir teiku drāma piecos cēlienos, septiņās ainās un pazīstama daudziem. Egīls Ķipste bija to izmantojis kā pudamentu* savam darbam Jāna, kas bija uz trešdaļu īsāka nekā Brigaderes luga. Dzirdēju, ka skatītāji sarunājās un mēģināja lemt, kāpēc zināma aina parādījās, bet citas nē. Nu tas jau būtu jāpārrunā ar Egīlu, bet, kas bija svarīgi, ka izrādes režija radīja saliedētu sniegumu, savijot kopā tekstu (ieskaitot dzejas un runas, kas nav Brigaderes) ar filmu (Lukas Strautiņš), mūziku un dziesmām (Sandra Birze). Teātra izrāde, kur ir tikai 2 cilvēki uz skatuves, jau prasa darbu, tad varat iedomāties, cik nozīmīgi ir tas, kad vajag sastrādāties ar mūziķiem, ar aktieru kori (Greek chorus), ar visām tehnoloģijām, ar nepieredzējušiem aktieriem un tajā pašā laikā ar pieredzējušiem, lai dabūtu vienmērīgu, saliedētu izrādi! Un tad vēl to visu panākt tādā veidā, ka nav tāda sajūta, ka režisore (šai gadienā Judīte Šmita) ir tikai izmantojusi kaut kādu tehnoloģiju, jo tas atbilst moderniem laikiem. (Man ir apnicis iet uz teātra izrādēm, kur tehnoloģija pārņem izrādi, ne to papilda.) Jānas izrādē filma un mūzika ļāva mums iedziļināties izrādē. Cik labi sanāca, ka Ūpis (Gunārs Klauss) parādījās ierakstā, ne klātienē!

Lai gan lugas centrā ir Jāna (Paula Bloma – viegli ticēt viņas lomas atveidojumam) un Margotis (Matīss Kaziņš – vienmēr iepriecina ar savu enerģētisko tēlošanu), un mīlas stāsts (privātais un valsts), šai izrādē ļaužu korim bija uzticēta svarīga loma, jo tas virza darbību, papildināja mūsu saprašanu, savija tēmas un vizuālā veidā atdarināja tekstā sacīto. Labi iekārtota skatuve, kuras centrā bija aplis, kas bija gulta, galds jeb kas vēl vajadzīgs, un ap kuru burās ļaužu koris, palīdzēja viņiem – un citiem aktieriem.

Ja Jāna vienmēr zināja, kā rīkoties, un Margotis bija gļēvs, tad valsts vīri Eero Pūpēdis un Pēteris Saulītis vienmēr parādīja, kā nevajag uzvesties. Viņi bija ļoti pārliecinoši kā divi viltnieki (politiķi), kuri izrāda vislielāko mīlestību pret sevi, nevis savu valsti. Bija prieks skatīties uz viņu abu saspēli.

Izrāde labi ritēja uz priekšu, nebija brīži, kad gribējās skatīties pulksteni, bija prieks skatīties, kā jauni (tas ir, maz tēlojuši aktieri) parādās uz skatuves, un par mūzika – nu jāsaka, ka tā var atklāt varoņu iekšējo emocionālo dzīvi, paredzēt ļaunu uzbrukumu vai topošo mīlestību vai komentēt par darbību uz skatuves un tā arī bija šai izrādē. Paldies Sandrai un visiem mūziķiem! Liels paldies ari skatuves melnajiem darbiniekiem, jo bez rekvizītiem, pareizā apgaismojumu, skaņām un citu tehnoloģijas izmantošanas... utt. būtu daudz plānāka izrāde.

Vai tad man viss patika? Nu, nē. Man patika, ka bija stalažas, bet ne vieta, kur tās bija novietotas, jo kādreiz man tās traucēja, kad rādīja ierakstus uz ekrāna, kas bija aiz stalažām, bet saprotu, ka katrai skatuvei ir savi ierobežojumi!

Nu vai tad Aristoteļa kritēriji piepildījās? Nu dabīgi. Paldies Judīte!

Sidnejas Latviešu Teātris apsveic Austrālijas Latviešu Teātri viņu 70. jubilejā! Kas par sasniegumu!

Ilona Brūvere,
SLT valdes priekšsēde
Laikrakstam „Latvietis“

* „pudaments“ ir foršs malēniešu vārds, ko es vienmēr lietoju „pamata“ vietā, jo esmu malēniete!