1949. gada 25. marta represijas un šodiena

Palielināt / Enlarge

Vija un Kārlis Bērziņi savā dzīvoklīti 2020. g. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Kārļa Bērziņa vadītā delegācija Karagandas Spaskas lēģera latviešiem veltītā pieminekļa (arhitekts Juris Poga) atklāšanas dienā 2013. g. jūnijā. No kreisās: Dzintars Kraujiņš (izsūtīts kā bērns), Arisa Pastuhova (vēsturniece), Kārlis Bērziņš (izsūtīts kā bērns), Anita Mellupe (dzimusi Sibīrijā), Ilze Sīle (izsūtīta kā bērns), Aina Platonova (izsūtīta kā bērns) Inga un Ainārs Bokta (Kārļa Bērziņa māsas Ritas dēls). FOTO no Anitas Mellupes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Delegācija pie Tomskas pilsētas robežas. FOTO no Anitas Mellupes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Ilze Sīle (izsūtīta 2 gadu vecumā) pie pieminekļa Tomskas čekas-muzeja priekšā. Viņa 2013. g. braucienā cerēja atrast brālīša kapa vietu, neizdevās... FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

2021. g. 25. martā. Piemineklis Limbažu pilsētas represētajiem iedzīvotājiem. Autors Kārlis Baumanis. Uzstādīts 1999. gada 13. jūnijā par Domes līdzekļiem. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

2021. g. 25. martā. Piemineklis Limbažu pilsētas represētajiem iedzīvotājiem. FOTO Anita Mellupe.

„... ieslodzīšana bez tiesas sprieduma, karagūstekņu izmantošana vergu darbam, publiski miesassodi, spīdzināšana, lai izspiestu atzīšanos, ķīlnieku ņemšana un veselu apgabalu iedzīvotāju izvešana – to pacieta un pat aizstāvēja cilvēki, kas sevi turēja par apgaismotiem un progresīviem.“

Šis ir citāts no Džordža Orvela pasaulslavenā darba. Atļaujos apgalvot, ja angļu rakstnieks nebūtu miris no tuberkulozes jau 46 gadu vecumā (pavisam drīz pēc 1984 iznākšanas) totalitāro režīmu šakāļi viņu būtu uzoduši pat peles alā un saplosījuši gabalos. Minētais romāns un arīdzan Dzīvnieku ferma (1945) ir tik stipri politiskās satīras darbi, ka tos līdz šim nav izdevies pārspēt nevienam rakstniekam, pat ļoti rūpīgam pasaules zvērīgāko lielvaru un čekistu stratēģijas un taktikas pētniekam. Orvels to visu neizdomāja – viņš bija arī žurnālists, kurš prata savākt un apkopot faktus. Apzinoties arī šo slideno tematu sekas.

Lai gan jau divus gadu desmitus dzīvojam brīvā valstī, bet nebūt nav apzinātas daudzu totalitārajā režīmā cietušo tautiešu atmiņas. Man pašai, veidojot dokumentālās grāmatas, ne reizi vien nācies dzirdēt: „No ko tu tik daudz interesējies par tiem represētajiem?! Tas taču bija tik sen, un nu jau jāaizmirst!“ (Kā mums vajadzētu mācīties no ebreju tautas, kura holokausta ideologiem un slepkavniekiem joprojām neļauj iestigt komforta zonā!)

Pie Limbažu pieminekļa gadu gadiem (pirms pandēmijas ierobežojumiem) zīmīgos datumos pulcējušies visa novada ļaudis. Arī šogad palēnām vien jau laikus sanāk kupls skaits sibīriešu. Ziedu un pūpolu zaru pilns pieminekļa uzkalniņš... Savējo pulkā arī novada pašvaldības vadība, viņi par represētajiem neaizmirstot nekad. No tiem, kas sanākuši pirmie (Sarmīte, Velta, Valda, Ziedonis, Aija, Valdis, Astra) atkārtoti dzirdu pieminam Tomskas apgabalu, viņu jaunības dienu skarbā izsūtījuma vietas – Kargasoka, Asino...

Nedaudz pastāstīšu par KĀRĻA BĒRZIŅA likteni, kurš izsūtīts no Lēdurgas. Arī lēdurdznikiem ir savs piemiņas akmens, bet Kārlis šogad ziedus nolika Inčukalna stacijā, no kuras viņa ģimene izsūtījumā uz Sibīriju tika izvesta 1949. gada 25. marta vakara tumsā... Kārlim izsūtījuma dienā bija jau 9 gadi (izsūtīja kopā ar tēvu Kārli, māti Annu, māsu Ritu, brāli Jāni un vecomāti Emīliju Elmis), vērīgais bērns atmiņā saglabāja ļoti daudz būtisku notikumu: „Katram vagonam ārpusē piestiprināts vaļējs sēdeklītis, uz tā tup apsargs ar karabīni. Nesaprotu, pa kādu maršrutu braucam, caur lielām pilsētām noteikti ne. Marta beigās vienā vietā jau izdzītas govis, tās pieskata ganu meitēns. Tajā vietā no mūsu ešelona izmet simtiem vēstuļu trīsstūrīšu. (Vēlāk uzzinām – vēstules sasniegušas adresātu – cilvēki, kas tās pacēla, uzlīmēja pat markas. Arī mamma rakstīja). Blakus vagonā nomirst gadus 10 veca meitenīte, viņu noliek pie sliedēm, māte, pār bērnu pārkritusi, raud. Viens čekists sievieti saķer aiz kājām, otrs aiz rokām, – sašūpo un iemet vagonā. Arī mani, dzīvo liecinieku, kāds sagrābj aiz pleciem, pagriež pret vagonu un ar celi iesper iekšā, gandrīz ietriecot lopu vāģa griestos. Mirušos liek ārā brīdī pirms svilpes, lai mazāk liecinieku.“

„Ap 13. aprīli tikām Tomskā; Obā un Tomā vēl nav izgājis ledus. Mūs uz nedēļām trim ieliek baznīcā, kas kalpo par cietumu: lāvas 6 stāvos, ja ne vairāk. Plaukti labi ja 1,40 metru augsti, tikai ielīšanai. Tomskā visiem jāparakstās, ka uz Sibīriju esam atbraukuši brīvprātīgi, kāda sieviete visu to tulko, saraksts kopīgs, zaldāti ar karabīnēm „asistē“. Tualetes pagalmā, kad tur parādāmies, no trīsstāvu ēkas restotiem logiem atkal atskan saucieni: „Mēs esam latvieši no 41. gada!“ Onkulītis no mūsu vilciena, gadus 80 vecs, piesaka bada streiku, ilgi sēž pie durvīm, kādu rītu viņu atrod mirušu. Sargsuņi manu acu priekšā saplosa 4-5 gadus vecu bērnu, kurš, kā jau laucinieks, nebīdamies pieiet klāt. Ostmalā saļimst kāds vīrietis, laikam ar sirdi, līdz kuģim viņš netiek.... Darbaspēku izsēdina trīs sādžās. Pie vietas tiekam naktī, par laimi – vismaz jumts virs galvas. Latvieši uzreiz sāk drēbju iemainīšanu pret sēklas kartupeļiem, visiem nepietiek (krieviņi ar uzkrājumiem neaizraujas).“*

Visi Bērziņi atgriezās dzimtenē, Kārlis ar vecomāti – atmuka pat gadu ātrāk. Lai nu kā, vecākā paaudze mierīgi dus dzimtajos Lēdurgas kapos, bet Kārlis, Rita un Jānis izaudzināja 7 bērnus, kuri savukārt – 19 bērnus. Kārlim vienam pašam jau ir 6 mazmazbērni! Kārlis ir arī Politiski represēto apvienības valdes loceklis.

Tagad, 81 gada vecumā, Kārlis var atļauties pajokot: „Pagājušā gadu tūkstotī mani uz Sibīriju aizveda ar varu, šajā gadu tūkstotī brīvprātīgi esmu tur pabijis jau septiņas reizes un ceru aizbraukt vismaz vēl vienreiz!“ Jau 2011. gadā Kārļa Bērziņa vadībā latvieši Tomskā pie čekas cietuma-muzeja no Duntes jūrmalas atveda un uzstādīja piemiņas akmeni, kurā savu artavu ielika arī Limbažu novada represētie ļaudis. 2013. gadā Kārlis noorganizēja tautiešu piedalīšanos latviešu pieminekļa atklāšanā Kazahijā (Karagandas apgabala Spaskas lēģera teritorijā, kur bojā gāja 1072 latviešu!).

„Pārējos braucienos devos kopā ar Aizsardzības ministrijas Ārējo sakaru departamenta sadarbības partnera – Brāļu kapu komitejas – aktīvistiem,“ stāsta Kārlis. „Lai varētu monumentus represētajiem Tomskas apgabalā uzstādīt vairākās vietās, bija jāveic garš un sarežģīts izpētes un saskaņošanas darbs, kurš joprojām nav pilnībā pabeigts.“ (Kārlis min arī Kalpaševu – vistuvāko, lielāko apdzīvoto vietu manai piedzimšanas vietai Sibīrijā.) Par nopelniem dzimtenes un vēstures priekšā Kārlis Bērziņš 2018. gada maijā tika apbalvots ar Atzinības krustu.

Dzīves līkloči Bērziņu laulāto pāri, kurš kopā nodzīvojuši jau 60 gadus, atveduši uz Valku. Arī pierobežas pilsētā Kārlis satuvinājies ar likteņbiedriem – bijušajiem izsūtītajiem. Viņa možais gars neļauj nosēdēt mājās; ja pilsētā pamana kādu trūkumu, droši ver domes durvis un bez aplinkiem izklāsta savu nostāju un ierosinājumus. Kārlis vairākkārt uzaicināts un piedalījies sarunās ar krievu tautības bērniem Jelgavas 5. vidusskolā. Tā viņš reāli pārstāv un parāda neizdzēšamu lapaspusi mūsu vēsturē – represijas, par kurām jāzina arī krievu tautības jauniešiem.

Pateicoties muzejniecei Diānai Nipānei, uzzinu, ka laikā no 1940. līdz 1957. gadam Limbažu rajonā represēti (arestēti, nošauti, izsūtīti, pazuduši bez vēsts) 3863 cilvēku no tiem 1949. gadā – 1808. Novadā ir 15 piemiņas zīmes, kurās 25. martā un 14. jūnijā gulst ziedi un pulcējas savējie.

Anita Mellupe,
speciāli laikrakstam „Latvietis“

* Fragments no Kārļa Bērziņa stāstījuma grāmatā Satiekamies Siguldas novadā! (Likteņstāsti, 2013)