Dr. Jāni Muižnieku piemin Latvijas Universitātē (4)

Palielināt / Enlarge

Jānis Muižnieks referē. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Rita Eriņa-Zālīte dzied slēgtā sarīkojumā Selonijas 85 gadu dibināšanas atceres ballē 1965. gadā Jaundienvidvelsas Universitātes sarīkojumu zālē (Roundhouse) ar Eiženu Freimani pie flīģeļa. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Trešais turpinājums. Sākums LL684, LL685, LL686.

Par ziedošanos Tēvijai

Fragmenti no Selonijas žurnālā Draugam – Tēvijai iespiestā raksta Pulkveža Kalpaka laikmets un personība.

(..) Apzinādamies, ka nav vairs glābjams, Kalpaks nozīmē savā vietā kapt. Nikolaju Grundmani. Bet, kad viņam pateic, ka arī Grundmanis ievainots, viņš saka: „Tad lai Balodis paliek (..) Dariet tālāk jūs. (..) Uz priekšu!“ Šī ir pēdējā pavēle, ko mūsu armijas pirmais virspavēlnieks dod. Pēc dažiem mirkļiem viņš jau miris. Turpat uz lauka mirst arī kapteinis Grundmanis un virsleitnants Krievs.

Kā pie mūžības mīklas mēs stāvam pie šī notikuma. Vai patiesi ir jābūt tā, ka liels, cilvēka spēkiem pāri stāvošs ideāls tikai tad var īstenoties, ja pirmais starp labākajiem ziedo tam pats sevi? Paceļot savas sirdis šajā brīdī līdz vispēdējam un visaugstākajam ekstrēmam – Kristus mīlestības ziedojumam, mēs redzam: tas ir dievišķīgs nolikums, jo Kristus nāve ir pārvērtusies par visas kristīgās pasaules dzīvības simbolu. Visa cilvēces vēsture ir pilna piemēriem, kur vadoņa dzīvības upuris kļūst par pirmo pakāpienu viņa ideju piepildījumam.

Tas pilnā mērā attiecas uz Kalpaka nāvi kara laukā. Tā ir nāve uz viņa rosmes un vitalitātes fona, kur neapšaubāmi cilvēcīgā vēlēšanās dzīvot dzīvi satiekas ar vadonības atbildību savu karavīru, savas tautas un visas Latvijas brīvības idejas priekšā, skaidri pie tam paturot prātā, ka personīgo briesmu tuvums ne uz mirkli neatslābst. Te nāve nav vairs tikai laicīgs fakts, bet gan pierādījums tam, ka ziedošanās gatavība bijusi īsta un apzināta. Tā ir nāve, kas uzspiež zīmogu misijas piepildījumam. Un, kaut arī vārdi par ziedošanos, biežās lietošanas dēļ ir kļuvuši nodeldēti, pati ziedošanās jēga itin nekā nav zaudējusi no sava asuma. Tā aizvien vēl ir ne tikai pašaizliegsmes pēdējā un augstākā konsekvence, bet arī liecība tam, ka ideāls, kura dēļ tā notiek, ir cilvēkam vairāk vērts nekā viss cits pasaulē, sava paša cilvēcīgo dzīvību ieskaitot.

Mūzikas recenzents

Muižnieks bija pazīstams arī kā mūzikas recenzents. Dažus gadus viņš rakstīja recenzijas Austrālijas Latvietī par notikumiem mūzikas dzīvē Sidnejas latviešu sabiedrībā. Tās bija pagaras, tomēr labi pārdomātas. Būt par kritiķi jeb recenzentu, sevišķi trimdas mazajā sabiedrībā, nav patīkams amats. Visiem pa prātam nevar uzrakstīt, un tā viegli var pazaudēt draugus.

Par kādu Sidnejas vīru kora koncertu bija uzrakstījis laikraksta lappuses garumā recenziju, sīki iztirzājot gan labo, gan aizrādījis kļūdas. Ar garumu redakcija varējusi samierināties, svītrot jau neko nedrīkstēja. Bet problēma bijusi ar to, ka recenzija sasniegusi redakciju Melburnā tikai pēc trim nedēļām un lasītājus pēc mēneša, kad interese par koncertu jau zudusi. Pēc nākamā kora koncerta, Muižnieks bija sūdzējies, ka koris neesot ņēmis vērā viņa aizrādījumus, kāpēc tad viņam vairākas nedēļas pūlēties. Ar laiku izbeidzās Muižnieka recenzenta darbs Austrālijas Latvietī.

Korporācijas Selonijas Austrālijā izdotā biļetenā Muižnieks bija recenzējis Ritas Eriņas-Zālītes koncertu Sidnejā 1964. gada 7. jūnijā.

Rita Eriņa-Zālīte Latvijā bija absolvējusi Nacionālās operas baleta skolu, bija operešu un dziesmu spēļu soliste Balle Savojā, Tuksneša dziesmā, Grāfā Luksemburgs un vēl kādās 8 citās dziesmu spēles Krievu drāmā. Dziedājusi operešu ārijas radiofonā un kamerkoncertos. Dziedāšanā izglītojusies pie prof. V. Stota un Valentīna Grišina. Vēlāk Dailes teātris aicinājis atvietot komunistu aizturēto Elvīru Brambergu. Pazīstama kā Tangolita no viņas lomas Balle Savojā.

Māksliniece apprecējās ar Selonijas filistru inž. Juri Zālīti. 1944. gadā piedzima meita Māra. Ģimene izceļoja uz Austrāliju un apmetās Brisbanē. 1951. gadā piedzima dēls Andris. Māksliniece bija teikusi, ka skatuve nevarot dot tādu prieku kā bērni un savs kaktiņš. Rīgu atstājot, esot pārlūzusi arī viņas dzīve, un nemaz nedomājot, ka kādreiz atkal būšot darīšana ar skatuvi. Brisbanē, satiekoties ar pianisti – brīvmākslinieci Olgu Mālkalni, tomēr tika pierunāta ar dažiem koncertiem atgriezties skatuvē kā dziedātājai. Pēc uzstāšanās Brisbanē, 1964. gadā sekoja koncerts Sidnejā ar 12 latviešu autoru dziesmām un 5 operešu ārijām. Nelaimīgā kārtā dažas dienas pirms koncerta Olga Mālkalne savainoja roku. Laimīgi, ka sidnejietis Eižens Freimanis pašā pēdējā momentā uzņēmās pianista pienākumus, lai šis koncerts vispār varētu notikt. (Skat arī laikraksta Latvietis 196. numuru, 2012. gada 12. aprīlī Tangolitai 100). Vēl kādas reizes viņa iepriecināja klausītājus slēgtos sarīkojumos.

„Tur jau viņa nāk! Vienkārša un saulaina, it kā iekšējas gaismas pārņemta. Acīm tīkas viņu pavadīt. Gaita, kustības un bezpretenziju smaids iedrošina, iedveš paļāvību: tu redzēsi un dzirdēsi – es to varu! Un dažos mirkļos ir nodibinājusies vārdos netverama abpusēja tuvības sajūta, kas saista mākslinieci ar viņas auditoriju. Tā ir ikviena priekšnesuma conditia sine qua non (neaizstājama un būtiska sastāvdaļa – G.S.), tā atraisa un iedzīvina garīgo mijiedarbību starp izpildītāju un klausītāju, un tās trūkumu nespēj aizstāt ne kosmētika, nedz izmākslota rādīšanās. Aplausu avansam pāršalcot, skatuvi un zāli jau vieno simts smalku pavedienu.

Koncerta ieskaņa veidojas klusas, pazemīgas atsacīšanās zīmē, kas dažbrīd robežojas ar sāpīga lūzuma nojautām. Ikviena frāze, ikviena nianse ir patiesa, nemāksloti vienkārša un brīva no katra neīsta patosa, kuru klausītājam tik grūti paciest. Nevaru atcerēties, vai vispār kādreiz esmu dzirdējis īstāku Dārziņa un Poruka kopējās domas interpretāciju. J. Ķepīša (A. Eglīša) dziesmā Tumsa, tumsā ieskanas kāda mistiski transcendēta brīdinājuma moments, ieskanas un, savas identitātes neatklājis, nogrimst atpakaļ. Kurp? To atliek tikai nojaust, tajā pasaulē mums nav ļauts ieskatīties. Māksliniece to zina, to lasām viņas sejā, taču vairāk kā teikusi, viņa neteiks. Dzirdu šo dziesmu pirmo reizi un būtu vēlējies to dzirdēt vēlreiz. Ilgstošie aplausi tomēr nekā nepanāk.

Un tagad – mēs esam jau koncerta trešajā posmā: smaidi – tas ir šī posma saturs. Kā vijīgas trioles rotaļa ap mums palo operetes smalkās šalkas. Vai esam Rīgā? Varbūt Vīnē? Neapšaubāmi mēs esam trīsceturtdaļu ritma un mākslinieces šarma varā, un grezns, bezrūpīgi viegls ir viņas priekšnesums. Te viņa ir suverēna valdniece savā graciozā žanrā, kuru nevar iemācīties, nedz imitēt, bet kuru var tikai vai nu atrast, vai neatrast šūpulī ieliktu. Vai tā ir tā pati Tangolita, kas mūs valdzināja no Nacionālās operas skatuves Rīgā? Ir un nav. Ir tā pati šķiedra – un tomēr pavisam cits vērpums. Netērēšu vārdus: metamorfozes mīklu varam saprast tikai tad, ja skatāmies tajā ar dvēseles acīm.“ Bet pianists nav ne ar vienu vārdu pieminēts.

Rita Eriņa-Zālīte vēlreiz koncertēja Sidnejā slēgtā sarīkojumā 1965. gadā Selonijas 85 gadu dibināšanas atceres ballē JDV Universitātes sarīkojumu zālē (Roundhouse) ar Eiženu Freimani pie flīģeļa.

Vāgnera varā

Muižnieks labi pārzināja latviešu un cittautu mūziku. Sidnejā ir referējis par vairākiem komponistiem, ieskaitot Alfrēdu Kalniņu.

No pasaules lielajiem komponistiem Muižniekam pats mīļākais neapšaubāmi bija Rihards Vāgners – šis diezgan grūti izpildāmais un varbūt arī pagrūtāk saprotamais vācu komponists. Vāgnera mūzikā Muižnieks atrada latviešu tautas dziesmu motīvus, kurus, jāpieņem, Vāgners bija dzirdējis, strādādams Rīgā no 1837. gada augusta līdz 1839. gada jūlijam par Pilsētas teātra galveno diriģentu. Vai var būt, ka tos Vāgners bija dzirdējis no Muižnieka vecvecvecmāmiņas (?), kas bija strādājusi pie Vāgnera par kalponi. Vairākas reizes Muižnieku mājās ir notikusi Vāgnera operu klausīšanās, bieži jau ar iepriekš uzrakstītiem paskaidrojumiem, lai klausītāji varētu vieglāk iedzīvoties Vāgnera pasaulē.

Vāgnera augšupceļš sākas ar to, ka viņš nespēj samierināties ar tā laika operas, galvenokārt itāliešu operas, lētās un banālās fabulas savienošanu ar augstvērtīgu mūziku. Tādēļ viņš izšķīrās savām operām rakstīt libretus pats. Vāgneram līdz pilnībai ir izdevies sakausēt literāri dramatisko momentu ar mūziku viengabalainā vienībā. Ņemdams vielu gan no klasiskās, gan kristiāniskās pasaules, gan no vācu mitoloģijas, viņš radījis savas integrālās operas, homogēnas savā iekšējā struktūrā un saliedētas arī savā starpā. Tās mēs atzīstam par neoklasicisma un romantisma labākiem paraugdarbiem. Vāgnera operu centrālās personas visas izcīna lielas iekšējās cīņas, bet tās ir arī kādas prātam neaptveramas liktenīgas nenovēršamības apzīmogotas. Tur ir pēdējais no Romas tribūniem – Rienci, kas iet bojā tautas nepateicības gāzts; tur Grāla bruņinieks Lohengrīns, kuru pieviļ ticības un dziļuma trūkums mīlestībā; tur brīnišķās Nibelungu teikas, kur iet bojā ikviens, kam reiz pirkstā bijis īslaicīgās varas gredzens. Un beidzot – Parsifāls, Vāgnera pēdējā opera, viņa ticības apliecība sirdsšķīstības tikuma uzvarai pār tumsas valstību un kārdinājumiem. Tā ir viņa patiesības alku un pārliecības sintēze, kur Parsifāls, pats savas misijas nenovēršamību nojauzdams, izcīna savu taisnības cīnītāja ceļu līdz galam, lai kļūtu par Montsalvatas tempļa tikumu sargu un Kristus asinstrauka – Grāla glabātāju.

Jau sen es esmu ar visiem Vāgnera tēliem uz Tu. Es pazīstu viņu dievišķos un cilvēcīgos trūkumus, viņu primitīvās iekāres, viņu ciešanas, viņu lielisko stāju liktenis nenovēršamības priekšā. Līdz zināmai pakāpei man ir izdevies tuvoties Vāgnera literārās un muzikālās simbolikas pārvarīgo dimensiju izpratnei, un reizē atzīt, cik maz es vēl spēju. Bet, jo vairāk tai tuvojos, jo ciešāk tā mani pievelk.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl