Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Brīnumainā Bērdsvila (Birdsville) (4)

Tuksneša ceļojums

Laikraksts Latvietis Nr. 727, 2022. g. 18. nov.
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ceļā uz Bērdsvilu. FOTO Marija Perejma.

Ceļā uz Bērdsvilu. FOTO Marija Perejma.

Bērdsvila redzama. FOTO Marija Perejma.

Bērdsvilas hotelis. FOTO Marija Perejma.

Dubļi, dubļi, ceļs uz telšu pilsētas kopīgā centra. FOTO Marija Perejma.

Marija un Pēteris pie telšu mājas. FOTO no Marijas Perejmas personīgā arhīva.

Kapele pie info centra. FOTO Marija Perejma.

Freda Brofija boksa trupa. FOTO Marija Perejma.

Trešais turpinājums. Sākums LL724, LL725, LL726.

2. septembris

Bija nežēlīgi agrs rīts, cēlāmies tumsā un plkst. 6 krogā ēdām brokastis. Ar ceļošanas maiņām lidojām taisni uz Bērdsvilu, kas ir 2,5 stundas gaisa attālumā, lai būtu laicīgi uz pirmajām zirgu sacīkstēm.

Ar prieku ieņēma aizmugures sēdvietu, kad piloti ienāca un paziņoja, ka esot liela migla un būšot jāgaida, kamēr tā pacelsies. Kroga telpas bija samērā klusas, ar Dženiju saskatījāmies un vienojāmies pie tukša galda.

Dženija stāstīja, ka tikai šogad, daži mēneši atpakaļ, kad mīļotie adoptētie vecāki abi aizgājuši aizsaulē, viņa ir sākusi meklēt bioloģiskos vecākus. Līdz šim no tā izvairījusies, jo negribējusi viņus sāpināt.

Viņa pieteicās pie valsts reģistra, meklējot māti, kas tur ilgākus gadus esot bijusi ierakstīta, gaidot sakarus ar meitu. No tās saņēmusi dzīves stāstus. Māte esot bijusi Dienvidaustrālijas pirmā sieviete policistu rindās. Darba vietā esot satikusi vīru, kam bija ģimene. Kļūstot stāvoklī, mātes vecāki viņu atraidījuši, un viņa pārcēlusies uz Sidneju, kur neviens viņu nepazītu. Viņai bijis 24 gadi, un nākamos divus gadus cīnījās viena, meitu audzinot bez ģimenes, sabiedrības vai valdības atbalsta.

Adoptēšana esot bijusi privāti organizēta. Kad jaunībā Dženijai bija vajadzīga dzimšanas apliecība, to neviens neatrada, un departamentam tā bijis jāveido jauna.

Dženijas tēvs kara laikā izmucis no Latvijas. Viņam bijuši 16 gadi. Tēva tēvs esot bijis Rīgas Universitātē fakultātes dekāns, kuru aizveda uz Sibīriju un tur nošāva. Tēva māte un māsa aizvestas uz spaidu darba nometni.

Amerikāņu zaldāti esot tēvu atraduši Vācijā, un pēc tam viņš viens pats izceļojis uz Austrāliju. Dženijas tēvs iebraucis Austrālijā 21 gadus vecs. No sākuma apmeties teltī un strādājis ostā. Pēc tam iesācis darbu kā tulks, tāpat kā Vācijā, jo pārvaldīja vairākas valodas. Adelaidē viņu aicināja darbā policistu galvenajā iecirknī.

Pēc viņu abu satikšanās Dženijas māte, kas esot visus dokumentus paturējusi, esot tēvu atradusi, bet tas nomiris ar vēzi 3 mēnešus agrāk. Viņa zinājusi teikt, ka pie dzīves beigām tēvu esot vajājusi paranoja, un nevienam klauvējienam pie priekšdurvīm neesot atbildējis, jo domājis, ka tur noteikti viņu gaidot komunisti. Darba gados tēvs esot bijis advokāts un īsu laiku politiķis.

Lēnām migla pazuda, un Rita mums paziņoja, ka labākais plāns būtu palikt Bērdsvilā trīs naktis, kur bija paredzēts palikt divas. Izlidojam plkst. 9 un lidojām pāri ziemeļu Eira ezera daļai, kur arī ir bagāta putnu un zivju dzīve. Ezera putnu šķirnes esot pie 170 000, un šos daudzumu mēģina saglabāt un attīstīt. Īpaši daudz redzējām pelikānus. Vispār ezers ir tikpat liels kā Sidnejas osta un tikpat interesants. Visvairāk iespaidoja lielais plašums.

Šoreiz Pēters izvēlējās izmēģināt aizmugures divas sēdvietas, kur varēja vienu kāju izstiept starp krēsliem.

Tuvojamies Kvīnslandes robežai un tropu ietekmei, jo musona sezona ir atbildīga par redzamo, un šogad lietus ir bijis ārprātīgi daudz. Lidojot pār redzējām ūdens kanālus kanāla galā. No augšas izskatījās, ka kāds ir tīšām savijis zemes audeklu ar vizuļojošām krāsām, un ievītie zaļumi visu satur kopā. Acīm nenobrīnīties par lielajās krāsu maiņām. Teica, ka kanāli izžūs trīs mēnešu laikā, un te atkal atgriezīsies tuksnesis.

Cessna kabīnē mēs visi sarunājamies pa šo un to. Hana atrada fotogrāfijas savā mobilajā ar nupat iegādāto trusi Elmo un pagriezās, lai mums to lepni parādītu. Es tik domāju, kurš tad stūrē gaisa vāģi!? Pēc laika Hana piedāvāja blakus sēdētājam – otrā pāra kungam, izmēģināt vadīt lidmašīnu. Tas ar prieku klausīja un izmēģināja stūri – pa labi, pa kreisi, un tad nu bija daži momenti, kad skatījos, cik tuvu zemei īsti esam!

Mēs prasījām, vai galapunktā piloti apmetīsies pie mums. Iznāk, ka viņiem ir trāpījusies viena hoteļa istaba, jo plūda dēļ sarunātais pāris nevarēja ierasties. Pa to visiem pilotiem bija jāstrādā aiz bāra. Vaicājām, kā viņiem gājis pa Covida laiku. Hana atbildēja, ka tūrisma skaitļi bijuši ļoti samazināti un arī toties arī kontrakta darbs lidojumiem, bet Viljamsa Krīka krogam bija vajadzīgas rokas pie bāra un apkalpes, un visi esot turpinājuši dzīvot, strādāt un gaidīt maiņas. Bāra apkalpes trūkums galvenokārt bijis tādēļ, ka šos darbus pildīja ārzemju tūrisma jaunieši, ceļojot pa Austrāliju un piepelnoties.

Hana arī pastāstīja, ka ne vienmēr vizinot cilvēkus. Bieži kabīnē esot dzīvnieki, apdraudēti, dažādiem pētījumiem, un parasti tie ir numurētos būros. Tos jānogādā samērā īsā laikā no vienas vietas uz otru. Būri ērti sēž cilvēku vietās, kur krēslus var nolaist, jo bagāžas telpa ir pa aukstu. Kādreiz Hanu jāpaliek ilgāk pēc darba beigās, kamēr visi būri izskaitīti un papīri parakstīti gadījumā, ja viņa būtu nodomājusi kādu paņemt uz mājām.

Ik pa gabalam redzam skrejceļus. Visām lielām saimniecībām tie ir labi uzkopti, skaidri redzami un pagari. Galvenais iemesls esot, lai gaisa medicīniskai palīdzībai ir kur nolaisties.

Es paskatos uz Pēteri, un viņam seja palikusi bāla kā papīrs. Pasniedzu viņam maisiņu un ceru uz to labāko. Redzam pilsētas ēkas, garo Diamantinas upi, kas apkampj Bērdsvilu, un nolaižamies tik gludi, ka pat nemanam. Tagad saprotam, ka Bērdsvila ir kristīta tieši tādēļ, kad lietus laikā visapkārt ir tik daudz putnu (putni angl. Bird). Esam Kvīnslandē, kur pulksteņus jāpastumj pusstundu uz priekšu.

Cerība uz siltumu ir nulle. Mūs sagaidīja slapja, auksta un dubļaina pilsēta. Lidlauks ir krogam blakus, no kura spēcīgi skanēja mūzika. Skatāmies, ka skatuve ir pilna ar mūziķiem, ļaudis sēž vai nu pie āra galdiem vai uz siena gubām, un visiem ziemas siltās drēbes mugurā.

Mēs paņemām bagāžu un aizgājām ielai pāri uz ovālu – uz mūsu designēto telšu rindu. Atradāmies telšu pilsētā, kā mūzikas festivālā jaunībā. Teltis bija ērtas, gultas mums bija saklātas ar dūnu segu un piedevām – iekšā ar gaismu. Vismaz esam tuvu labierīcībām un dušām, kas atradās vagonos, piegādātas uz riteņiem un pieejamas uzkāpjot pa trepēm. Netālu bija pārsegs uz stabiem, zem kura varēja lietot pievienoto elektrību, lai uzlādētu mobilos, uzkarsētu dzērienu vai pudelēs ieliet ūdeni.

Pirms iebraucām, Rita katram iedeva krūzīti, uzkodas, kafijas un tējas maisiņus un tējkarotīti. Varējam darīt un braukt uz sacīkstēm, kad gribējām un atrast ko ēst pēc vēlēšanās. Gar ovāla malu bija izvietoti lielie ēdienu vāģi, un pēcpusdiena iesākās ar mazu saulītes vīziju. Ceram, ka dubļi drīz izžūst!

Aizstaigājām apskatīties beķereju, kas atradās mums tuvu ovāla galā. Atpakaļceļā atradām lielu papes gabalu, mūsu „mājām“ – ieejas paklājs, pie kura atstājām dubļainās tupeles. Atmosfēra bija jauka. Apciemojām informācijas centru, kura priekšā kapela spēlēja Elvis dziesmas, un atradām, ka varam uz 24 stundām pieteikties uz brīvu Wi-Fi, ko varējām lietot viņu telpās vai, ja ofiss bija slēgts, tad pie sēdekļiem ārā tuvu pie ieejas durvīm.

Konstatējām, ka, staigājot uz mājas telti, dubļi bija slideni, un šad un tad tie uzsūca kurpes tik stingri, ka kāja izceļoja no kurpes, atstājot kurpi dubļos, gandrīz kā plūstošās smiltis...

Rita atradās mūsu telšu rindas pirmajā teltī un palaida ziņas, ka dienas zirgu sacīkstes esot pārliktas uz svētdienu. Tomēr galvenā diena bija nākamā diena, un cerējam uz saulīti.

Katru satiekot, Rita izdalīja biļetes uz vakara boksa sacīkstēm.

Pēc vakariņām mēs debatējām, vai apmeklēt notikumu. Ārā bija gauži auksts, bet nodomājām, ka cita iespēja neparādīsies redzēt cirka veida izklaidi.

Biļetes pircēji stāvēja lielā pūlī pie ieejas, un galvenais vadītājs, stāvot skatuves priekšā, iepazīstināja ar trupas ļaudīm. Bija skaļas bungas un zvani. Katram trupas bokserim vajadzēja, ar ko boksēties, un tie nāca no klātesošajiem skatītājiem. Naudas balvas vilinājums vinnētājam palīdzēja brīvprātīgajiem pieteikties.

Bija humors un prieki, kamēr abas komandas sastājās. Vienīgā sieviete – boksere nosauca sevi par Bebri (Beaver). Kad uz skatuves intervēja viņas pretinieku, izrādījās, ka tā bija policiste no Barossa ielejas Dienvidaustrālijā, kas skatītājiem baigi patika, un savu sajūsmu izteica to ar aplausiem.

Freda Brofījas (Fred Brophy) telšu boksa trupa ir pēdējā pasaulē. Tā parasti apceļo Kvīnslandi un īpašus pavalsts festivālus. Pat to ir bijušas vairākas apbalvotas dokumentālas filmas. Fredam pieder divi krogi, un viņš stingri vada savus bokserus. Tie nedrīkst cīnīties ārpus telts, un boksu izrādei pieteikušies brīvprātīgie nedrīkst būt ne iedzēruši, ne piedzērušies.

Par savu naudas vākšanu gaisa ātrai medicīniskai palīdzībai Bērdsvilē un tās apkārtnē Freds ir saņēmis Austrālijas apbalvojumus – ordeņus un medaļas.

Mēs sēdējām teltī telts tīrā nakts aukstumā, bez vēja, kājas pirksti turpat vai nejūtami, bet atmosfēra, ieskaitot apkārtējo humoru un to ko dzirdējām no vadītāja kopā ar skaidrajām, zvaigžņotajām nakts debesīm, deva nereālu sajūtu.

Katram bokserim bija vai nu 2 vai 3 izgājieni, un viņu kāju kustības bija gandrīz kā baleta soļi – tīri, aprēķināti, gludi un efektīgi. Brīvprātīgajiem negāja viegli, bet daži nopelnīja sev kabatas naudiņu.

Ģeneratora mūzika pavadīja mūsu nakts soļus uz telšu mājām. Mēģinājām iemigt, bet plkst. 9 vēl dzirdējām Freda nākamās izrādes bungas un zvanus.

Nakts vidū man tā sala, ka pagrābu garās bikses, kuras bija kājās, atstājot Adelaidi.

Pa zemes ceļu šodien būtu bijis 722 km, bet ar taisno lidojumu – ap 500 km.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com