Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Brīnumainā Bērdsvila (Birdsville) (3)

Tuksneša ceļojums

Laikraksts Latvietis Nr. 726, 2022. g. 9. nov.
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Karaliskā lidojošo ārstu dienesta (Royal Flying Doctor Service) bāze Mārī (Marree). FOTO Marija Perejma.

Mārī skola. FOTO Marija Perejma.

Mārī vīrs (Marree Man). FOTO Marija Perejma.

Eira ezers (Lake Eyre). FOTO Marija Perejma.

Tuvojoties Viljama Krīkam (William Creek). FOTO Marija Perejma.

Apmešanās vieta Viljama Krīkā (William Creek). FOTO Marija Perejma.

Viljama Krīka bārs. FOTO Marija Perejma.

Viljama Krīka hotelī šilte ar attālumiem līdz Austrālijas pilsētām. FOTO Marija Perejma.

Viljama Krīka kapsētā. FOTO Marija Perejma.

Viljama Krīkā ielas stabs ar attālumiem. FOTO Marija Perejma.

Iekrāsotie kalni (Painted Hills). FOTO Marija Perejma.

Iekrāsotie kalni (Painted Hills) un lidmašīnas. FOTO Marija Perejma.

Ķirzaka uz akmens Iekrāsotajos kalnos (Painted Hills). FOTO Marija Perejma.

Enkurs. Atpakaļceļā pēc Iekrāsotiem kalniem. FOTO Marija Perejma.

Nulla nulla. FOTO Marija Perejma.

Otrais turpinājums. Sākums LL724, LL725.

1. septembris

Ir pirmā pavasara diena, un gaidām siltumu, bet absolūti nekas no iecerētā. Pa nakti lija kā Jāņos, un ceturtdienas rīta vējam bija negribēts asums. Pie brokastīm Rita paziņoja, ka Bērdsvilas taka slēgta ūdens plūdu dēļ. Labi, ka mēs tālāko ceļu lidosim.

Plūdi tuksnesī ir strauji. Nakts viesis bija atstājis 15-30 cm dzērienu zemei. Rita ziņoja, ka nevaram turēties pie ceļošanas programmas, jo Inaminka (Innamincka), kas bija paredzēta kā nākamā piestātne, ir slēgta arī lidmašīnām. Kūpera (Cooper) upe pārplūdusi, un iecerētais brauciens ar šampīti un uzkodām nebūs iespējams. Nevarēsim arī Inaminkā ielidot atpakaļceļā, jo visas gultas jau aizrunātas.

Rita mūs atstāja, kamēr pārorganizēja plānus. Viņas īpašumā ir satelīta telefons, kā arī mobilais no Telstra kompānijas. Mēs nodeldējām laiku ar ikdienas sarunām. Kad Rita atgriezās, viņa ziņoja, ka laimīgā kārtā varēsim nolaisties Viljamsa Krīkā (William Creek), jo tur ir pietiekoši vietas, lai visus izmitinātu. Mums būšot strādnieku mazās istabas, bet tas nevienu neuztrauca.

Dēļ programmas maiņām diena sākās vēlāk, un pastaigāju pa ieliņām aiz kroga. Apskatīju moderno ēku, kur mediķiem administrācijas centrs ar ātrās palīdzības vāģi. Lidmašīnas atradās pie skrejceļa, kas darbojās kā ātrā gaisa palīdzība Austrālijas plašos zemes attālumos. Lidmašīnu bāzes ir sadalītas pa iekšzemes posmiem, lai visiem Austrālijā ir līdzīgas iespējas tikt pie palīdzības tāpat kā pilsētās (Royal Flying Doctor Service). Pēdīgi gāju garām vietējai skolai, kur skolēniem ir eiropiešu, afgāņu vai iedzimto ģimenes saknes.

Bija laiks ņemt jauno bagāžu pie rokas, sēdēt mašīnā un braukt uz lidlauku. Nekas jau tālu nebija, bet labāk nekā staigāt aukstumā. Ziņu par personīgo svaru mums bija jānosūta pirms ceļojuma, jo tas noteica lidmašīnas iedalījumu. Intereses pēc, neviens neprasīja ķermeņa garumu. Kad piebraucām, visas 3 paredzētās lidmašīnas skaisti nolaidās. Tur bija divas kārtīgāka lieluma un viena, salīdzinājumā, kā mušiņa, kurai es nepiegriezu vērību.

Kurš to būtu domājis... mums ar Pēteri trāpījās tā mušiņa – sešvietīgā Cessna. Bijām iedalīti ar vēl vienu pāri un iepazināmies ar mūsu pilotu – 23 gadus veco Hana (Hannah). Sāku just savus gadus! Izlozējām, kas sēdēs priekšas sēdvietā blakus Hanai, sapakojam bagāžu un sēdāmies iekšā bez trepju palīdzības, bet lietojot lidmašīnas būvi. Pēters ielocījās kā kāpurs aiz Hanas, jo viņa ieteica, ka tur varbūt būšot vairāk vietas kājām.

Tāpat kā lielākām lidmašīnām, drošības jostu pārlikām klēpim. Tad uzlikām sarunas ausis, kurām ir iebūvēta pret trokšņu kontrole ar klātesošo mikrofonu. Ļoti viegli pacēlāmies gaisā un ātri uzkāpām vajadzīgā augstumā. Hana izskaidroja, ka rajons nav tik daudz lietu saņēmis pēdējos 14 gadus. Ziņas, kuras mēs īsti negribējām dzirdēt. Drīzi lidojam pāri Mārī vīram (Marree Man), kas ir ārprātīgi liels vīriešu tēls – 3.5 km garš, izveidots tuksnešu smiltīs. Pie tā nevar ne piebraukt, ne nolaisties, jo tas atrodas Austrālijas slēgtajā rajonā, pie raķešu aizsardzības bāzes.

Tas atrasts 1998. gadā, un par to ir bijušas lielas debates... vai tas dabīgs ar mistisko pagātni, vai cilvēka ražots? Domas šūpojās virzienā, ka tas ir cilvēka radīts, bet tā mākslinieks nav vēl pieteicies.

Skaidri varējam redzēt aborigēna tēlu, kam rokā bumerangs, un vīriešu anatomija, gan jāsaka, ka dienvidu rajons bija baigi pārspīlēts, kas izraisīja mums visiem smieklus.

Ir vienmēr plusi un mīnusi visiem dabīgiem notikumiem. Drīz lidojām pāri Eira ezeram (Lake Eyre), iedzimtais vārds Kati-Thanda. Normālos gados būtu tuksneša sausums, un tas būtu balts no lielā sāls daudzuma. Ezers ir 9 500 km2, parasti bez ūdens, bet šogad ir pilns ar dzīviem putniem.

Skati ir neaprakstāmi, jo tie priecēja acis ar savu skaistumu, neparastiem rakstiem un formām. Mans fotoaparāts gandrīz vai sakarsa no nemitīgās lietošanas. Diemžēl, tā aizrāvos, ka bez brillēm nepārbaudīju uzņēmumus. Vēlāk redzēju (ar brillēm), ka daļai bilžu bija lidmašīnas logu gaismas atspīdums.

Bijām ezera dienvidgalā, un cik vien varēja saskatīt, tas bija plašs un liels. Hana teica, ka ir labāk uz tā pārāk tālu nestaigāt, ja nevarot atstāt solo kāju nospiedumus. Tad apkārtējais baltums un citu kāju nospiedumi samaisa galvai virzienus, un ir līdzīgs kā pazust sniegā.

Neparastie raksti veidojās ar ūdens un vēja maiņām, sniedzot varenu skatu. Lidojums bija samērā bedrains, bet citādi absolūti burvīgs. Redzēt zaļu iekšzemi pilnu ar dzīvību ir pats pa sevi neparasti.

Ielidojam Viljama Krīkā (William Creek). Ja es biju cerējusi, ka būs kāda ieliņa, pa kuru pēc vakariņām pastaigātu, tad biju baigi vīlusies. Pie lidlauka bija lidkompānijas telpas, tam blakus krogs un pretī kapi, kempinga laukums un kabīnes. Katrs savā ceļa pusē. Varbūt varētu teikt, ka tas bija placis ar 10 iedzīvotājiem.

Mēs aizstiepām somas uz mazām istabām, kam visapkārt bija koka verandiņa un krēsls pie katrām durvīm. Sienas bija plānas, un sākām čukstēt.

Satikāmies ar visiem grupas ļaudīm pie kroga, kas bija raksturīgs un mājīgs, un sapratām, kādēļ tas ir Dienvidaustrālijas vēsturiskā mantojuma reģistrā. Bāra griesti bija izdekorēti ar biznesa kartēm, kas pavisam iederējās. Tam ir arī gods būt vienam no pasaules attālākiem krogiem – prom no visa. Tam blakus atradās vienīgā rajona mašīnas benzīna pildītava. Viljama Krīks ir pēdējais placis ar bituma klātu skrejceļu. Tālākā Ūdnadata zemes taka lietus mēnešos bieži pludo, un šoziem tā bija slēgta 6 nedēļas.

Viljama Krīka vārds nācis no agrāka pētnieka, kas to dēvēja agronoma draugu dēlam, bet strautiņa gan tur nav (strautiņš – angliski creek). Vieta pastāv no agrīniem dzelzceļa laikiem un tagad – no lidojumiem un ceļotājiem, kas vēlas apmeklēt sālīto Eira ezeru un īpatnējo apkārtni.

Šķērsojot ielu, ievērojam pirmo Austrālijas saules enerģijas telefona būdu, kas turpina darboties, un izstaigājām mazo kapsētu, kurā interesantas kapu vietas. Vienam krusts veidots no šķipeles, rokturis uz zemes un zirga piederumi pāri. Otram bija pielikts gāzes cilindrs, jo esot bijis labs draugs un buša pavārs. Pa starpām bija daži tuksneša stādi un puķes, kā arī stabs, kas ziņoja, ka esam tik 14 235 km no Minhenes!

Pirms ceļojuma mums bija izvēle atpakaļceļā pieteikties lidojumā uz Painted Hills (tos varētu raksturot kā iekrāsotos kalnus), bet tas likās samērā sālīti, un ekskursiju atstājām. Par pārsteigumu sakarā ar programmas lielo maiņu, Rita ziņoja, ka kompānijas īpašniece mums visiem uzdāvina pēcpusdienas lidojumu uz neparastiem kalniem, un tie, kas samaksājuši, saņems atmaksu.

Šoreiz mana kārta sēdēt Hanai blakus un ar fotoaparātu starta gatavībā. Priekšas sēdvieta nemaz nebija tik forša, jo priekšas loga līmenis bija augsts un ar fotoaparātu nemaz nebija parocīgs.

Lidojam pāri Anna Krīka saimniecībai, kas ir lielākā pasaulē – 24 000 km2, tikpat liela kā Beļģija! Kopš 2016. gada tā pieder Viljamsa ģimenei, kas to iegādājās no Kidman ģimenes. Valdība noteica, ka saimniecībai jāpaliek austrāliešu rokās, un neatļāva ārzemju ieinteresētiem pirkt, jo ir tuvu aizsardzības bāzei.

Kalni atrodas Anna Krīka īpašumā, un agrākos gados Kidmana ģimene nevēlējās nevienu savā īpašumā. Gan uz turieni tīšām ceļi nav būvēti, Viljamsa ģimene vienīgo atļauju ir devusi Rait Ēr (Wright Air), kas var lidot kalniem pāri, kā arī nolaisties un pavadīt īsu laiku, apstaigājot vienu kvartālu.

Drīz redzējām skatus, kas nelikās pareizi tuksneša vidū. Zem kājām bija kalni, kas vibrēja zemes krāsās – īpaši dzeltenos un brūnos toņus. Smilšakmens 30 km veidojums saules gaismā bija tik iespaidīgs, elpu aizraujošs.

Fotoaparāts atkal iekarsa. Nosēdāmies, un viens no mūsu pilotiem vadīja pastaigas tūri. Visapkārt kluss. Puķes, kas jau tā apkampa zemi ar saviem mazajiem augumiem, locījās stiprajā vējā. Marks stingri noteica, ka akmeņus drīkstot paņemt rokās, bet lai tos pirms prombraukšanas noliek atpakaļ.

Marka vectēvs bijis ģeologs un atradis iekšzemes Arkarūlas vietu. Varēja izjust, ka Marks seko vectēva pēdās ar dziļām apkārtnes un akmens zināšanām; drīz viņš izdos grāmatu par vectēva dzīvi ar titri Rock Star. (Akmens zvaigzne – arī vārda spēle, jo tas arī ir anglisks izteiciens pa modernu mūzikas zvaigzni.) Klausoties viņa aizrautīgajā valodā, sāku domāt ka akmeņi ir tiešām interesanti!... un 45 minūtes aizcilpoja zibenīgi ātri. Ejot uz lidmašīnu, mūs novēroja vietējā ķirzaka, kas skaisti bija saulītē izlaidusies uz akmens.

Atpakaļ lidojumā izmainīju savu priekšas sēdvietu, lai varētu labāk nofotografēt apkārtni. Nav nemaz tik viegli mēģināt noturēt horizontālo līmeni starp negaidītām gaisa bedrēm. Vienā posmā Eira ezera malā redzējām tā kā nevietā kuģa enkuru, it kā zīmēts ar cilvēka roku. Tas tur atradās 1998. gadā, mākslinieks nezināms, bet zināms, ka veidots ar ceļa greideri. Eventuāli pēc gadiem daba to apsegs.

Ielidojot Viljama Krīka lidlaukā ievērojām, ka mazais lidlauks piepildās, saskaitīju 15 lidmašīnas. Citas kā putni gaisā, plašajā formācijā gaidīja savu kārtu nolaisties. Visi gaisa braucēji steidzās uz krogu, un priekšas bārs bija pilna.

Rita ziņoja, ka par dienas maiņām kompānijas īpašniece visiem arī ziedojusi pirmo dzērienu... un tas vēl nebija viss... pie krogus vakariņu galda Rita ziņoja, ka arī Bērdsvilas plūdu dēļ visi plāni mainīti, un par to mums atkal ziedoja dzērienu pie bāra. Vakariņās man bija ļoti garšīgs kazas karī jaukā atmosfērā.

Kāpēc tieši uz Bērdsvilu? Varētu rakstīt, ka tāpat kā atbildētu kalnā kāpējs: tādēļ, ka tas tur ir, bet nē, tā nav. Vienreiz gadā, vienmēr septembrī, Bērdsvilā ir zirgu sacīkstes, un tās ir unikālas, jo ne tikai notiek Austrālijas vidū, bet tuksnesī, un arī ka visa savāktā naudiņa ir par labu gaisa ātrai palīdzībai (Royal Flying Doctor Service).

Sacīkstes ir tikpat pazīstamas, kā slavenais Melburnas kauss. Vēsturiskā ideja nāca no pilsētas apkārtējiem saimniekiem, lai varētu satikties, izklaidēties, sacensties un ievākt līdzekļus gaisa ārstiem. Mēs īstenībā nepazīstam zirgam ne vienu, ne otru galu, bet gribējām baudīt neparasto un atbalstīt iesākto akciju.

Vakariņu laikā mums pasniedza zirgu sacīkstes programmu, ieejas biļetes un busa kabatas naudiņu, ziedojums ātrai gaisa palīdzībai, lidmašīnām un personālam. Nākamās dienas būs mūsu pašu rīcībā.

Vakariņās man pretī apsēdās kundze, kas vaicāja, vai esmu latviete, jo bija to dzirdējusi no citiem grupas ceļotājiem. Dženija stāstīja, ka nesen esot atradusi, ka viņas tēvs ir latvietis un dzīvoja Adelaidē. Teiktu, ka es turpat nokritu no krēsla, būtu tuvu taisnībai. Kur mūsu ceļi nekrustojas! Esam tuksneša vidū, mazā grupiņā... piedomāju par teicienu... latvieši ir visur! Jutu, ka šeit varētu būt garāka saruna, un norunājām vēlāk to pārrunāt, kad apkārtējā kroga dzīve nebūtu tik skaļa.

Ģenerators un saules paneļi nodrošināja elektrību, bet nakts darbību no istabas nedzirdējām.

Šodien esam paveikuši ap 204 km.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com