Pašu gatavotas arheoloģiskās rotas no kapara

Palielināt / Enlarge

Kanberas tautas deju kopas Sprigulītis dejotāju 12. gs. latgaļu tautastērpa atdarinājums. FOTO Muzejs „Latvieši pasaulē“.

Palielināt / Enlarge

Spirālu vainags. FOTO Muzejs „Latvieši pasaulē“.

Palielināt / Enlarge

Kaklarota. FOTO Muzejs „Latvieši pasaulē“.

Palielināt / Enlarge

Villaine. FOTO Muzejs „Latvieši pasaulē“.

Palielināt / Enlarge

Villaine. FOTO Muzejs „Latvieši pasaulē“.

Palielināt / Enlarge

Tautas deju kopas „Saules josta“ uzvedums „Vasaras zieds“ Sidnejā, Austrālijā 1981. gada 7. martā. Foto no muzeja „Latvieši pasaulē“ krājuma, Māras Siksnas dāvinājums.

Palielināt / Enlarge

Viena no pirmām krāsu fotogrāfijām, kur redzami jau vairāki arheoloģiskie tērpi. „Saules Jostas“ pirmās turnejas izrāde Priedainē ASV 1976. gadā. Foto no muzeja „Latvieši pasaulē“ krājuma, Māras Siksnas dāvinājums.

Palielināt / Enlarge

Deju kopas „Sprigulītis“ dejotāji 1979. gadā. Pirmajā rindā no kreisās: Anita Alpa, Maree Briede, Skaidrīte Dariusa, Maruta Dariusa, Māra Siksna, Dace Bobeta, Ilona Lasmane. Otrā rinda: Pēteris Eversons, Arnis Siksna, Jānis Blūms, Martin Stjuarts (Stewart), Ojārs Bobets. Foto no muzeja „Latvieši pasaulē“ krājuma, Māras Siksnas dāvinājums.

Stāsti no muzeja „Latvieši pasaulē“ topošās izstādes „UZVILKT LATVIJU. Latvieša tautastērps pasaulē“.

Gandrīz katrās latviešu mājās ārpus Latvijas bija un ir vismaz viens tautastērps, kas tiek augstu godāts un cienīts – vai nu paņemts līdzi kā dzimtas relikvija no Latvijas, vai mantots no paaudzes paaudzē, vai pašu gatavots, austs un šūdināts, vai varbūt pasūtināts pie kāda no daiļamatniekiem. Tautastērps veido un uztur saikni ar Latviju.

Šovasar muzeja un pētniecības centra Latvieši pasaulē izstādē Uzvilkt Latviju ir aplūkojami 40 ārzemju latviešu tautastērpi un to valkātāju un darinātāju stāsti. To vidū būs arī Austrālijas tautas deju kopas Sprigulītis arheoloģiskais tērps, kura detaļas gatavoja paši dejotāji, pielāgojot skatuves vajadzībām.

Šo 12. gs. latgaļu tērpa atdarinājumu izgatavoja Kanberas tautas deju kopas Sprigulītis dejotāji. Gatavojoties Sidnejas Operas nama atklāšanai 1973. gadā, dažādas Austrālijā dzīvojošas etniskās grupas tika aicinātas pieteikties konkursam par iespēju uzstāties šajā vēsturiskajā notikumā. Deju kopas Sprigulītis dejotāja Māra Siksna atceras: „Zinot, ka mums jāsacenšas ar straujiem dienvidu tautu dejotājiem un grezniem zīda un zelta tērpiem no Austrumu valstīm, kopas vadītāja Skaidrīte Dariusa nolēma izcelt mūsu deju un rituālu seno vēsturi. Tā radās pārgalvīga doma atdarināt 12. gadsimta latgaļu tērpu četriem dejotāju pāriem, kas varētu izcelties ar rotu smagumu un tomēr mirdzēt skatuves apgaismojumā.“

Vainagus gatavo ar urbjmašīnu ēdamistabā

Māra Siksna stāsta, ka tajā laikā Sprigulīša dejotāji seno tērpu rotas bija redzējuši tikai melnbaltās fotogrāfijās un zīmējumos grāmatās un žurnālos. Viņi zināja, ka senāk rotas tika darinātas no bronzas, bet tā nebija pieejama tik lielos daudzumos. Tāpēc savām rotām dejotāji izmantoja pieejamāko un arī vieglāk veidojamo kaparu.

Mārai jau bija pieredze rotu kalšanā, darinot sava tautastērpa rotas Adelaidē. Viņas skolotājs bija tēvs Laimons Freidenfelds, kurš pats rotu kalšanu bija apguvis pēc kara bēgļu nometnē Mērbekā, Vācijā. Māra piekrita izveidot pirmo arheoloģisko rotu komplekta paraugu un izdomāt, kā rotu darināšanā iesaistīt arī tos dejotājus, kuri līdz šim rotas nebija kaluši nekad. Tā visi metās pie darba ap ēdamistabas galdu Māras mājās!

Dejotāji sāka ar stiepļu vainagu veidošanu. Izsist „pumpiņas“ uz plāksnītēm un ieurbt katrai malās četrus caurumus nebija ļoti grūti. Māra bija atradusi piemērota biezuma stiepli, ko satīt spirālēs. Apzinoties, ka ar vainagu būs jādejo, tie tika darināti pēc iespējas viegli, taču izturīgi. Spirāles vija ap adāmadatu. Tas gāja viegli, ja adatu iespīlēja rokas urbjmašīnā un viens to lēnām grieza, kamēr otrs turēja stiepli. Lai valkājot spirāles neizstaipītos, vairākiem spirāles posmiem lika vēl otru stiepli vidū. Pēc vainaga valkāšanas dejotājām kādu laiku pierē palika iespiedušās rievas, bet nevienai vainags uz skatuves nenokrita!

Arheoloģiskajos izrakumos atrastajiem vainagiem aizmugurē bija arī „astes“ ar zvārguļiem. Sprigulīša dejotājiem tās bija jādarina stipri īsas, lai, griežoties dejā, meitene sev nesadauzītu ausis un partnerim neiesistu pa degunu!

Rokassprādzes top no akumulatoru kapara, pakavsaktas – no caurulēm

Rokassprādzēm, kas satur krekla platās piedurknes, piemērota platuma un biezuma kaparu atrada vecu automašīnu akumulatoros. Tos Sprigulītim puiši sagādāja no „auto kapsētu“ lūžņiem. Metāls bija jātīra, jāizvalcē, jāiekaļ raksti un tad ap lielu mīklas rulli jāsatin spirālē.

Kaklarotas darināja kopas vadītājas Skaidrītes brālis Imants Skrīveris. Viņš izveidoja piekariņu matricu, un dejotāji tos varēja ātri un viegli saražot lielos apjomos. Šī rota bija ļoti svarīga skatuves priekšnesumiem. Dejojot tā tik skaisti un ritmiski skanēja, ka dejotājiem bija jāmācās nesajaukt takti!

Arheoloģiskajos zīmējumos bija redzams, ka villaine sasprausta tikai ar vienu saktu. Dejotājiem tas nederēja, jo dejojot bija brīvi jākustina rokas. Tādēļ tika nolemts veidot divas pakavveida saktas, savienojot tās ar važiņu un piespraužot uz pleciem. Pakavsaktas tapa no santehnikas veikalā atrastām kapara caurulēm, pielodējot galus un lielu spraužamadatu aiz kapara stienīša.

Skādi mazina ar nagu laku

Vislielākais izaicinājums bija villaiņu gatavošana – no fotogrāfijām un zīmējumiem bija grūti saprast, kā tās darināt. Aprakstos bija lasāms, ka raksti veidoti no „bronzas gredzentiņiem“, kas patiesībā bija salocītas plāksnītes, kam gali saspiesti kopā un ieausti audumā. Sprigulītim nebija pieejamas ne audējas, ne stelles. Nebija arī laika, lai varētu noaust četras šādas villaines.

Tika sagādāts vienkāršs vilnas audums puslīdz atbilstošā tonī. Dejotāji izmantoja plānu kapara plāksni – gandrīz foliju, ko varēja viegli griezt un locīt. Vispirms tika izveidoti kapara „gredzentiņi” – salocītas plāksnītes. Tad ar asmeni drēbē iegrieza caurumus, un caur tiem ievēra plāksnītes, kurām galus otrā pusē saspieda kopā. Darbs bija lēns, bet padarāms, un dejotāji paspēja laikā izgatavot četras skaistas villaines.

Dejojot diemžēl drīz atklājās, cik villaines trauslas! „Gredzentiņi“ ik pa laikam atlocījās, un iegriezumi audumā ar laiku ieplīsa lielāki. Skādes mazināšanai tika atrasts risinājums – salīmēt plāksnīšu galiņus ar nagu laku!

Lai tērpu darinājumi būtu pēc iespējas tuvāki arheologu aprakstiem, brunču apakšmalām piešuva celu apaudus. Vairākām Sprigulīša dejotājām celu aušanu iemācīja Vita Eversone un Inta Skrīvere, viņas noauda metriem garus apaudus un bārkstainās jostas. Dažiem tērpiem, arī izstādes eksponātam, tika piešūtas rūpnieciski austas rakstainās lentas.

1976. gadā Kanberas tautas deju kopa Sprigulītis apvienojās ar Sidnejas tautas deju kopu Jautrais Pāris un kopā izveidoja ceļojošu tautas dejotāju trupu Saules josta, lai dotos turnejā pa ASV, Kanādu, Angliju, Vāciju un Zviedriju. Šim nolūkam Sprigulīša saime sagatavoja vēl četrus arheoloģisko tērpu atdarinājumus. Kaut arī tērpi oficiāli bija deju grupas kopīpašums, tie glabājās pie atsevišķiem dejotājiem. Izstādē redzamais eksponāts ir sakomplektēts no tērpiem, kurus savulaik valkāja Sprigulīša vadītāja Skaidrīte Dariusa un Saules Jostas dejotāja Maija Tebēcis.

Sirsnīga pateicība Mārai Siksnai un Skaidrītei Dariusai par dāvinājumu muzeja krājumam un tērpa darināšanas stāsta atklāšanu!

Izstāde Uzvilkt Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē no 2023. gada 9. jūnija līdz 3. septembrim ir skatāma Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu zālē, Rīgā, Mūkusalas ielā 3. Ieeja izstādē bezmaksas. Izstādes kuratores: Marianna Auliciema un Ieva Vītola. Izstādes tapšanu atbalsta LR Ārlietu ministrija, LR Kultūras ministrija, Sabiedrības integrācijas fonds, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas Dome, ziedojumi Ritas Grīslis Sējas piemiņai.

Danute Grīnfelde
Muzejs un pētniecības centrs „Latvieši pasaulē“