Juris svētkos (6)

Palielināt / Enlarge

Pasaules Latviešu ekonomikas un inovāciju forums. FOTO Dāvis Doršs, Valsts prezidenta kanceleja.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Rīgas mērs Mārtiņš Staķis, Ministru prezidents Krišjānis Kariņš, Valsts prezidents Egils Levits, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. FOTO Dāvis Doršs, Valsts prezidenta kanceleja.

Palielināt / Enlarge

Mežraga dižmeistars profesors Arvīds Klišāns kopā ar saviem audzēkņiem un apvienoto pūtēju orķestri spēlē Jurjānu Andreja „Barkarollu“. FOTO Kaspars Teilāns, Latvijas Nacionālais kultūras centrs.

Piektais turpinājums. Sākums LL764, LL765, LL767, LL768, LL770.

Trešdienas rīts bija īpaši agrs, jo visu dienu no plkst.8.00 bija paredzēts PLEIF – Pasaules Latviešu ekonomikas un inovāciju forums Nacionālā bibliotēkā. Tā kā „forums“ bija angļu valodā, labāk viņu nosaukt par WLEIF – World Latvian Economics and Innovations Forum.

Būtu varējis braukt ar autobusiem, bet skaistā dienā nolēmu soļot pāri Daugavai ar skaisto Gunāra Birkerta bibliotēku redzeslokā, man vienmēr atgādinot trimdas/diasporas lomu jaunajā Latvijā.

Manuprāt, prātīgi PBLA nolēma šo pasākumu rīkot tieši Dziesmu un Deju svētku nedēļā, kad liels skaits ir jau ieradies no ārzemēm. Ir desmit gadi kopš šīs ģeniālās idejas tapšanas – galvenie rīkotāji PBLA, ar lielu atbalstu no Latvijas Republikas. PLEIF/WLEIF saved kopā uzņēmējus gan no Latvijas, gan no ārpus tās, vienu ar otru un ar valsts iestādēm, forumā arī aprakstot, kas ir aktuāls un būtisks šajā laukā, uzrunās un paneļos piedaloties 40+ speciālistiem. Par ekonomiku pats nesaprotu gandrīz neko, un varbūt jau esmu muļķīgi izteicies, bet atbalstu PBLA kolēģus savos centienos palīdzēt Latvijas ekonomiskai attīstībai. Kopš neatkarības varētu iedomāties, ka PBLA nosaukums ir stingri anahronistisks – esam visi taču „brīvi” latvieši, bet PBLA darba virziens, dabīgi mainoties pēc neatkarības, ir toties kļuvis ļoti nozīmīgs – atbalstot Latviju ekonomikā, aizsardzībā un vēl daudz citos laukos. Pretējā virzienā, kas galvenokārt uzrunā latvieti ārpus Latvijas, ir izglītība un kultūra, arī no PBLA lieliem balstiem, un esmu lepns par savu lomu turpināt būvēt tiltus kultūrā ar tēvzemi.

Man nāk prātā maza anekdote. Lasīju kādā laikraksta intervijā, ka „Valsti var ar dziesmu un deju izdaiļot, bet ne uzbūvēt.” Es momentā saskaitos un aizrakstīju redaktorei. Dažas nedēļas vēlāk parādījās cits raksts „Varbūt valsti nevar uzbūvēt ar dziesmu un deju, bet bez tās noteikti nevar.” Jo kas mēs esam bez savas kultūras un savas valodas?

Tomēr bija prieks piedalīties šajā forumā (kultūra taču arī ir „bizness”), tikties ar kolēģiem un draugiem; bija ieradušies arī vairāki no kultūras laukiem. Pats sākums īpaši interesants. Ievada uzrunas no prezidenta, no ārlietu ministra, no Rīgas Domes priekšsēdētāja un no ministru prezidenta. Tikai – Mārtiņš Staķis pēc uzrunas vedās ceļā uz „demisiju” kā pilsētas galva, termiņš galā; prezidentam Levitam palika tikai divas dienas amatā, ministram Rinkēvičam arī (protams, pēc pāris dienām uzņemoties prezidenta amatu). Vienīgais solīdā vietā bija ministru prezidents Kariņš. (Viņu tā slavēja, ka nevarēja iedomāties, ka knapi mēnesi vēlāk viņš arī būs bez amata.) Prasīgo darbu vadīt šo dižo grupu pārrunās bija uzticēts Latvijas Universitātes profesoram Dr. Daunim Aueram, ko izpildīja drosmīgi un ar humoru, nekautrējoties no āķīgiem punktiem.

Tālāk neesmu spējīgs stāstīt par šo vidi. Ar interesi lasu laikrakstos, ko citi ir teikuši par PLEIF/WLEIF nozīmi un ietekmi. Iztrūku no kādām darba grupām, kurās man nebija ne interese, ne zināšanas un uzbraucu uz ceturto stāvu – Alfrēda Kalniņa mūzikas lasītavu, kas man vairāk pa spējām un gaumei. Kaut vēl eksistē vecās kartītes lielos kabinetos, kuros atrodas Latvijas mūzikas bagātība, viss tagad ir modernizēts, reizē ar lielu cieņu pret pagātni. Pirms jaunās bibliotēkas krājums atradās Krišjāņa Barona muzeja namā (Barona ielā 35), kas piedāvāja šim vēsturiskam mantojumam autentisku gaisotni. Protams, ir vēl jaukāk skatīties krājumā modernos datoros, gaišā vidē, ar skatu pāri Daugavai. Uzņēmu kontaktu ar laipnām saimniecēm un ievēroju dažus trūkums par mūziku Kanādā (piemēram, dziesmu svētku Vadoņi un dziesmu grāmatas) un apsolīju to labot.

Protams, negribēju iztrūkt no PLEIF/WLEIF pieņemšanas, NLB pagrabā ar burvīgām uzkodām un manu mīļāko Vidzemes produktu – Valmiermuižas lejamo alu. (Ja tik mēs to varētu ievest Kanādā!) Baudīju draudzīgo gaisotni un alu līdz galam un soļoju šoreiz ar PBLA vadību, atkal pāri Daugavai.

* * *

Biešu zupas un pildītās pankūkas nobaudītas, atgriezāmies viesnīcā uz šī vakara „vienīgo“ koncertu televizorā – Pūtēju orķestru koncerts Laiks iet pāri un Zaļumballe, Andrejostas Wondersalā (virzienā uz jūru no Vecrīgas). Ļoti novērtēju pūtēju orķestru seno vēsturi, un, kā agrākā rakstā minēju, Māras vecvectēvs Toms Gailītis veda koristus un pūtējus uz pirmajiem svētkiem 1873. g., pats spēlējot „bazūni“ (trombonu).

Virsdirģents Ints Teterovskis savā laikā, humorīgi salīdzinot deju un dziesmu, ir teicis: „Lācim var iemācīt dejot, bet vai kāds ir dzirdējis lāci, kas dzied?“ Laikam doma bija, ka dziedāt ir prasīgāk nekā dejot! Bet es prasītu Intam: „Piecgadīgs bērns var tīri smuki dziedāt. Vai esi dzirdējis, kā izklausās tas pats bērns spēlējot trompeti?“ No pieredzes labi saprotu, ka spēlēt instrumentu ir prasīgs uzdevums: daudz stundu ieguldījums pirms jebkādas atmaksas. Pats 30 un vairāk gadus apmācīju pūtējus Toronto skolās, un ar lielu interesi skatījos šos 60 ansambļus, kā lielā kora koncertos visi uz estrādes reizē, vadība uzticēta Latvijas slavenāko pūtēju orķestru diriģentu rokām. Man īpaši interesēja un patika komponistes, Emmy un Grammy balvu laureātes Lolitas Ritmanes pirmatskaņojums, svētku pasūtinājums Pāri laikiem, apvienoto orķestri diriģējot koncerta mākslinieciskam vadītājam Jānim Retanam. Ir bijušas visādas burvīgas sadarbības ar Lolitu (un, protams, viņa būs labi pārstāvēta svētkos Kanādā 2024. g.). Priecājos ļoti par viņas sekmēm svētkos, un, kā rakstīju par kādu citu, viņai būs „laba nedēļa“ Rīgā.

Gara, gara diena nosvinēta, bet vēl garas un skaistas dienas priekšā.

Juris Ķeniņš
Laikrakstam „Latvietis“

Pirmpublicējums laikrakstā „Latvija Amerikā“ Nr. 33

Turpmāk vēl