Kvīnslandes dienvidaustrumu lauku krogi (4)

Palielināt / Enlarge

Kristaps pie Henrija būdas (Henry’s Hut). FOTO Suzanna Zariņa.

Palielināt / Enlarge

Kristaps pie Komerciālo krogu (Commercial Hotel). FOTO Suzanna Zariņa.

Palielināt / Enlarge

Naktsmājas vagons pie Herisvilas karaliskā kroga (Harrisville Royal Hotel). FOTO Kristaps Zariņš.

Noslēgums. Sākums LL744, LL745, LL746.

Ceļš uz Maunt Bārnī apbrauc Mēriveila (Maryvale) miestiņu, kur atrodas nākošais krodziņš, tādēļ nogriežamies un piebraucam ne ilgi pēc plkst. 10. Kroga priekšā vairāki galdi, uz kura guļ tukšas glāzes un šķīvi, taču krodziņš vēl nedarbojās, jo visas durvis slēgtas, un nemanām nekādu kustību ne telpās, ne arī ārpusē. Žēl gan. Tas būs pirmais darbojošais krogs mūsu ekskursijā, pie kura nevarēšu ne nogaršot alutiņu, ne arī pielūgt saimnieka parakstu. Nofotografējam kroga ārpusi un dodamies uz kalniem.

Tomēr, man pa laimi, pie stūra, kur nogriežamies no galvenās šosejas uz Maunt Bārnī ceļu, atrodas Jengen hotelis (Yangan) un veikaliņš. Pasūtam pusdienām ēdienu, un kaut gan šis krodziņš neparādās manā brošūrā, varu pierakstīt kā vēl vienu lauku kroga apmeklējumu. Krodziņam klāt arī maziņš universālveikals, kur varam iepirkt pārtiku mūsu nākošajām pāris dienām kalnu tuksnesī.

Ceļš ved mūs līkločiem augšup un lejup, tajā pašā virzienā, no kurienes mēs nupat braucām, bet pa kalnu dienvidu malu, pirms nogriežamies pa smilšu ceļu, kas noved līdz šodienas galapunktam – Maunt Bārnī.

Suzanna aiziet pierakstīties, ka esam atbraukuši un drīz atgriežas ar atslēgām un šīs vietas plānu, kurā redzamas visas apmešanās mājas, kur var celt teltis un novietot karavānas, ugunskura dobes, takas uz skatu vietām un, vissvarīgākais, kur atrodas mazgāšanas telpa un tualete. Laimīgā kārtā, tualete netālu no mūsu naktsmājas Henrija būdā (Henry's Hut), un varam arī novietot auto turpat pie mūsu verandas. Nevajadzēs stiept koferus ļoti tālu, un, kaut gan esam tikai divi, mājiņas telpās var pārgulēt vismaz septiņi. Smaidot, Suzanna maigi pasaka: „Ai, cik labi, jo ja sastrīdamies, tev būs izvēle kur pārgulēt!“

Nedodot viņas draudīgam izteicienam nekādu reakciju, paņemu viņas roku uz apskatām mūsu naktsmājas. Mājiņas priekšpusē balkons ar ērtiem krēsliem, kur var sagaidīt vakaru saulrietu un aizmugurē zem jumta otrs paliels balkons ar cepumplīti un gāzes balonu. Virtuvē, gāzes krāsns, paliels ledusskapis, izlietne, vairāki virtuves trauki, mājturības piederumi un ēdamgalds. Otrā pusē istabai kamīns, kam blakus maza malkas kaudze un turpat ērtas sēdvietas vairākiem pārnakšņotājiem. Žēl, ka trūkst vannas istabas, bet tā tomēr nav tālu, un pie durvīm karājās kabatas baterija lietošanai, ja nespīd mēness. „Nu patiešām“, saku Suzannai „ko citu varētu vēlēties?“ Bet tad fiksi paskaidroju viņai, ka tas taču jau bija daiļrunīgs teiciens, ne patiess jautājums. Viņa atkal ieminas par mūsu gulēšanas iespējām, un es ķeros pie vakariņu gatavošanu: kotletes, sēņu mērcē un kartupeļu biezenis, un Suzanna laipni piedāvā man glāzīti sarkanvīnu.

Pēc vakariņām, mājokļa omulīgums un kamīnu siltums ātri ieved miegainību, un drīz vien arī taisāmies uz gulēšanu. Tā kā vakariņas bija garšīgas, un es uzvedos bez citiem pārmetumiem, šovakar, vismaz, izmantosim tikai vienu guļamtelpu!

Kaut gan pa nakti mazliet uzlija, rīts mostas saulains, un ejam pastaigā gar upīti līdz laukumam, kur stāv dažas automašīnas blakus informācijas dēlim, kas stāsta par šī rajona kalnu staigāšanas takām un brīdina kājniekiem būt uzmanīgiem kalnos, jo laiks var strauji mainīties un apdraudēt ikkatru drošību. Tā kā mēs neesam apģērbušies uz dūšīgu kalnos kāpšanu, dodamies atpakaļ uz mājokli.

Atgriežoties no mūsu īsā sirojuma, turpinām apstaigāties mūsu nometnes laukumā, jo plāns rāda ne tikai varenu izīrējamu māju, kur var pārgulēt vismaz 13 personas, bet arī ugunskuru, pirti un skatu platformu ar galdu un sēdvietām.

Diemžēl lielā mājā šodien īrnieki, bet tomēr varam apskatīt no ārpuses, garām ejot uz tīrumu, kur laukumā atrodam ugunskuru atliekas, izkvēlojuši pelni. Nolēmu, ka šeit noteikti varētu ar visu ģimeni dūšīgi nosvinēt Jāņus, tā kā reizi darījām tēva mājās Engadīnē, un visiem būtu vietas lielā mājā pārnakšņot!

Turpinot mūsu pastaigu gar robežu, netālu no ugunskuru laukuma pienākam skatu platformai, kur stāv paliels koka galds ar piebūvētiem soliem – sēdvietas vismaz astoņiem. Suzanna paziņo, ka šeit pat arī ēdīsim šodienas pusdienas, un ved atpakaļ uz mūsu būdiņu sagatavot pusdienas.

Sēžot pie pusdienām, skats ļoti plašs, un redzam ne tikai Bārnī kalnu, bet vēl visu apkārtni. Ēdot laiks turas saulains un silts, bet šad tad arī manu maigu atvēsināšu vējiņu. No attāluma pelēks ķengurs tā nopietni vēro, ko mēs darām, kamēr dažādi putni, meklējot ēdienu drupatas vai varbūt pat kādu garozu, drošāk pienāk pie mūsu ēdamgaldu. Kad atvēsinošais vējiņš kļūst mitrs, ātri sapakojot atlikušo ēdienu, dodamies lejup pa pakalnu uz mājiņu. Un labi, ka tā, jo tikko uzkāpjam uz verandas, no debesīm sāk līt kā ar spaiņiem!

Nākošā rītā laiks mākoņains, bet tie patur lietus lāses, un varam bez lietussargiem iet apskatīt lielo māju, jo šodien tā bez īrniekiem un saimnieks iedevis atslēgas, lai varam bez steigas izstaigāt un apskatīt.

Māja divos stāvos, un abos atrodam virtuves ar visiem nepieciešamiem cepšanas un ēšanas rīkiem, ēdam, guļam un vannas istabas un atpūtas mēbeles. Augšstāva istabā paliels kamīns un ārpusē uz verandas, kas stiepjas gar divām mājās sāniem, ērtas mēbeles un lielisks skats pāri laukumu uz Bārnī kalnu. Apakšstāva ārpusē cepumplātne, galds un sēdvietas pietiekoši veselai futbola komandai. Blakus mājai dārzā spēļu laukums ar badmintona tīklu, atpūtas krēsli, galdiņi, un turpat arī taka, kas ved uz vakar apskatīto Jāņu laukumu.

Manu, ka Suzannai nopietni iepatikās viss, ko apskatījām, un domāju, ka varbūt nākotnē, Jāņos, pīsim vaiņagus pie Bārnī kalna! Bet nu sāk atkal smidzināt un, pateicoties saimniekiem par pavadīto laiku un atļauju apskatīt lauku māju, dodamies ceļā uz nākošo krodziņu, jo kaut gan jau esam apciemojuši 18 krogus, vēl divi manā sarakstā.

* * *

Vēl smidzina, kad piebraucam Herisvilas karaliskam (Harrisville Royal) hotelim, kur šovakar sarunāta pārgulēšana remontētā vilcienu vagonā, un, kaut gan laiks tuvojās pusdienām, par laimi varam novietot auto tieši pie kroga priekšdurvīm.

Pasniedzot atslēgas, saimniece parāda, kur labāk novietot auto, lai būtu tuvāk pie naktsmājām, un ejam iekārtoties, kur upītes krastmalā, kroga pagalmā uz sliedēm stāv trīs vecmodīgie vilcienu vagoni. Vidējais vagons, kur pārgulēsim šovakar, remontēts pārgulēšanai un ērti iekārtots ar TV, ēdam, mazgāšanās un gulēšanas istabām. Vagoni novietoti tā, lai skats no ieejas mazā balkona un no dzīvojamās istabas vērsts pāri pļaviņai uz strautiņu Normanbī gultne (Normamby Gully). Ir arī aizmuguru durvis, kas ved taisnāk uz kroga pusi, un tā kā vēl smidzina, izmantojam īsāko taku, kad ejam nogaršot vietējo brūno devumu.

Paņemot lietussargus, izlēmām tomēr, pirmkārt, apciemot otro krodziņu – Komerciālo krogu (Commercial Hotel) miestiņa galvenās ielas otrā galā, bet vakariņas pavadīt tuvāk naktsmājām – Karaliskajā..

Ejot pret kalnu uz krodziņu pa miestiņa galveno ielu, veikaliņi šodien slēgti, un grūti iedomāties, ka šeit agrāk darbojās ražīgs komercijas centrs un notika vairāki lauksaimniecības pasākumi. Kvīnslandes valdība 1860.os gados mudināja tautai pārcelties uz laukiem, un jau 1864. gadā šeit darbojās 27 saimniecības. Kokvilna amerikāņu pilsoņu kara vajadzībām bija galvenais lauksaimniecības ražojums, bet vēl tabakas, auzas, kukurūzas un kartupeļu dobes bija plaši sastādītas viscaur šajā rajonā. Apkalpojot vietējos, darbojās slimnīca, skola, baznīcas, banka, pasts, rātsnams un dzelzceļu stacija.

Tie bija ražīgi un darbīgi laiki, bet nesen, 2016. gada tautas skaitīšanā, miestiņā saskaitīti tikai 613 iedzīvotāji.

Ieejot Komerciālā krodziņā, atstājam lietussargus pie durvīm blakus pārējiem, un kaut gan pie letes jau darbojās daži nopietni lietus laika dzērāji, varam nosēsties tieši pretim alus spundei. Šis krogs iesāka darbību 1901. gadā, tādēļ vēsturiski nesalīdzināms ar pārējiem apciemotajiem krogiem mūsu turnejā, bet tomēr, tāpat kā daudzi citi, cieta no ugunsgrēka 1939. gadā un nodega! Atjaunošanas būve pieļāva otro stāvu ar guļamistabām un ēdamistabu. Šodien te netrūkst īrnieku, kas nodarbināti ar lauksaimniecības uzdevumiem.

Vēl smidzina, kad dodamies atpakaļ lejup uz naktsmāju vagonu, un pārģērbjamies siltāk pirms iešanas uz vakariņām.

Pasūtot ēdienu, parunājos ar apkalpotāju un izrādās, ka viņa esot tagad kroga īpašniece, Džūdija, kura tikai 2021. gadā kopā ar savu laulāto Ketiju iepirka īpašumu no savas ģimenes radinieka. Abas reiz strādāja Goldkostā slimnīcā, bet vēlējas lauku dzīvi bez pilsētas steigas un medmāsu darba atbildības un piepūles. Izrādās, ka jau 1875. gadā, kad krogs iesāka darbību, Margatera Dan (Dunn) bija īpašniece, tātad, sievietes esot jau ilgu laiku bijušas saistītas ar šo uzņēmumu. Bet šis krogs arī nodega 1916. gadā, un stāsta, ka pieci vai pat septiņi, ieskaitot trīs apkalpotājus, aizgāja bojā. Pirms pāris gadiem kādi spoku meklētāji, lietojot speciālus ierakstīšanas aparātus, varēja apliecināt, ka spoki vēl šad tad apciemo vecās darbavietas virtuvē, ēdamtelpā un pie bāra. Tomēr Džūdija nevar apgalvot par šādu stāstu patiesību un vakarā, taisoties uz gulēšanu, atstājam mazu lampiņu degošu... drošības dēļ.

Agri no rīta balto papagaiļu bars pārlido mūsu vagonam, brēcot tik skaļi, ka patiešām uznāk galvassāpēm. Gan jau vietējiem iedzīvotājiem nav vajadzības modinātājpulksteņiem, ja šis pārlidojums notiek ik katru dienu. Bet ceļamies arī, un brokastu pārslas noēdu uz verandas upītes pusē, pirms sapakojam auto un uzsākam ceļu uz Brisbani.

* * *

Esam pavadījuši sešus vakarus, guļot krogos un lauku mājām, visur bez pašu vannas istabas, un Suzanna sarunājusi naktsmājas glaunā viesnīcā, lai atgūt lielpilsētas sajūtu, ērtības un sabiedrību, un beidzot es varēšu nogaršot krogā pašbrūvēto alutiņu!

Kaut gan katram Kvīnslandes dienvidaustruma krogam, kurus apciemojām, bija sava sevišķa un interesanta vēsture, diemžēl it neviena nebrūvēja paši savu alutiņu, uz ko biju cerējis. Tomēr, ja kāds prasītu, vai kādreiz nākotnē vēlētos nobraukt to pašu ceļu, es atbildētu bez nekādas lielas pārdomāšanas.

Noteikti, ka – Jā!!

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“