Juris svētkos (5)

Palielināt / Enlarge

Tautas lietišķās mākslas izstāde. FOTO Mikus Kļaviņš, Latvijas Nacionālais kultūras centrs.

Palielināt / Enlarge

Pianists Reinis Zariņš un LNSO ar diriģentu Atvaru Lakstīgalu Lūcijas Garūtas klavierkoncertā. FOTO Aivars Liepiņš, Latvijas Nacionālais kultūras centrs.

Palielināt / Enlarge

Koši izskan Jāņa Mediņa krāšņās tautasdziesmu apdares ar orķestri (soprāns Inga Kalna un diriģents Mārtiņš Ozoliņš). FOTO Aivars Liepiņš, Latvijas Nacionālais kultūras centrs.

Palielināt / Enlarge

Koncerta „Šūpulis“ mākslinieciskais vadītājs Ainārs Rubiķis. FOTO Aivars Liepiņš, Latvijas Nacionālais kultūras centrs.

Palielināt / Enlarge

Timpaniste Elīna Endzele Tālivalda Ķeniņa koncertā sitaminstrumentiem un orķestrim FOTO Aivars Liepiņš, Latvijas Nacionālais kultūras centrs.

Trešais turpinājums. Sākums LL764, LL765, LL767, LL768.

Brokastojām ar Arturu Jansonu, ar kuru bijām pavadījuši 2018. g. svētkus. Arturs jautāja: „Vai tas nav jauki, ka šovakar atkal spēlēs tava tēva koncertu sitaminstrumentiem un orķestrim?“ Ko?!?! Pirmā dzirdēšana! Koncerts, par ko gāja runa, bija Vokāli simfoniskās mūzikas koncerts ar nosaukumu Šūpulis.

Pirms pieciem gadiem biju sarunājis/pierunājis draugu un kolēģi Latvijas Nacionālās operas (LNO) galveno diriģentu Mārtiņu Ozoliņu, ka šajos nozīmīgos Latvijas simtgades svētkos spēlēs kādu simfonisku skaņdarbu no Tālivalda Ķeniņa. Nejauši tiekoties RIX lidostā un abiem gaidot savus koferus, viņš ieteica tēva koncertu sitaminstrumentiem un orķestrim. Tikai – skaņdarbs ir 20 minūšu garš, un viņam uzdotā daudzveidīgā programmā skaņdarbi nevar būt garāki par 10 minūtēm. Būdams jokdaris, es ieteicu: „Nu tad spēlē divas reizes ātrāk.“

Protams, sapratu maestro mājienu, ka es varētu būt vienīgais mūziķis pasaulē, kurš uzdrošinātos „saīsināt“ tēva daiļradi. Izdarīju – iedomājos, ka tēvs būtu lepns par šo ielūgumu pat ar „kupīru“, un nogādāju jauno partitūru maestro Ozoliņam LNO kafejnīcā, kur visapkārt operas zvaigznes, Turaidas Rozes pirmizrādes mēģinājumos, man rindā pie bufetes Roze pati: burvīgais soprāns Laura Teivāne.

Ar Šūpuļa koncerta biļetēm bija bēdīgs stāsts. Nevarēju paļauties, ka preses akreditācija vien mani laidīs iekšā Operas zālē (tikai 946 sēdvietas), un biju pieslēdzies plkst. 3.00 no rīta pirkt biļetes. Laime! Biju izlozējis labu ciparu un varēju grozā ielikt maksimālās četras biļetes, pirmā balkonā, pirmajā rindā. Spiežot apmaksājuma pogu, saņēmu ziņojumu, ka „pirkums nav izdevies“. Noteikti, problēma viņu galā, un spiedu un spiedu atkārtoti, līdz manas biļetes pusstunda grozā bija notecējusi. Tikai vēlāk dienā saņēmu e-pastu no MasterCard, ka maksājums ir apturēts, jo viņiem likās šaubīgs...lai es sazinos ar viņiem apstiprināt šo dīvaino pirkumu. To izdarīju, bet līdz tam laikam biļetes jau sen bija teikušas savas ardievas. Sūdzoties bankai, es mēģināju salīdzināt ar Taylor Swift biļetēm – šīs bija manas T.Swizzle biļetes.

Dabīgi, koncerts izpārdots, bet laimīgi saņēmu vienu vienīgu biļeti no Preses centra. (2018. g. koncerts bija Arēnā Rīga, ar visiem trīs Latvijas pilnlaika profesionāliem orķestriem – vietu netrūka.)

Bet Artura atklājums man momentā radīja rūpes, kā mana tēva mīļāko belle fille Māru dabūt uz koncertu. Rakstīju Latvijas akadēmiskās mūzikas dižgaram Orestam Silabriedim – Liepājas Dzintara mākslinieciskam vadītājam, Mūzikas saules redaktoram, Latvijas Radio pieteicējam, šī koncerta redaktoram un vēl un vēl... un manam draugam. Vai viņš varētu atrast vēl kādu vietu? (Man cita kolēģe, kura savā laikā strādāja Operā, zināja stāstīt, ka varēja šur un tur iespiest kādu krēslu, ja gadījās pēkšņa vajadzība, arī aiz stabiem – biju gatavs pieņemt vienalga ko!) Uzticīgais saimnieks atbildēja: būšot.

Šī e-pasta sarakste notika, kamēr mēs apmeklējām Tautas lietišķās mākslas izstādi – Mēs. Brīnišķīgs krājums: senas mantas, jaunas mantas, moderni varianti senām mantām. Mani īpaši uzrunāja divi seni/moderni objekti: pirkstainie adītie un filcētie cimdi, atrasti kādā 14. gs. Izrakumā – atdarināti. Un kanoe – esmu dedzīgs Kanādas iedzimto laivu airētājs. Bija „jauns” variants no senās laivas, blakus filmiņa, kā meistars pats mēnešiem to veidoja, kā tas bija darīts pirms simtiem gadu – iedomājos, lai varētu aizairēt pie savas ieredzētās. Stāvēju apburts gan pie laivas, gan pie filmas. Filmas beigās ražotājs pats ielaidās laivā un devās pa upi – man neaizmirstams moments.

Sarunāts! Devāmies uz Balto namu. Bet vispirms uz citu White House (Balto namu) – restorāns Vērmanes dārzā, kur notika nākamās dienas Pasaules Ekonomikas un inovācijas foruma (PLEIF) pieņemšana. Kā PBLA valdes loceklim man bija tiesības, arī griba baudīt šo jauko gaisotni pirms konferences smagiem tematiem nākamā dienā. Ierados laikus un sastapu savu seno draugu, savā laikā Latvijas vēstnieku ASV, arī neatkarīgās Latvijas pirmo Rīgas domes priekšsēdētāju un tobrīd Valsts prezidenta kancelejas vadītāju Andri Teikmani. Viņa jaukā kundze Inguna man atgādināja, ka no piektdienas viņš ir bezdarbnieks, jaunā amatā ienākot prezidentam Rinkēvičam. Bet Teikmaņa kundze nelikās sevišķi norūpējusies par šo nelaimīgo stāvokli – esot jauna māja uzbūvēta Jūrmalā, kur vajadzēs piestrādāt. Viņa paziņoja, ka nevar ilgi palikt, jo ir koncerts operā – man arī! Vaicāja Teikmanis pats – vai nevajag biļeti? Viņiem ir lieka, jo meita netiks. Nu, kur man knapi sešas stundas agrāk bija viena, tagad trīs! Momentā sazvanīju kolēģi Jansonu, kurš rikšiem ieradās Operā dažus brīžus pēc pēdējā zvana. Viena no dučiem sagadīšanām svētkos: man vietu jau tumsā ierādīja tā pati meitene, kura divas dienas agrāk turēja lietussargu gājienā. (Vispār brīvprātīgie darbinieki svētkos bija fantastiski!)

Jā, par koncertu; kur pirms pieciem gadiem orķestris bija pie 200, šoreiz „tikai“ varenais Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO), Valsts koris Latvija un Latvijas Radio koris, kopā ar zvaigžņu parādi solistu un diriģentu uz skaistās Operas skatuves – debešķīgi. Solisti visi no Latvijas izcilākajiem; kurš negribētu parādīties uz skatuves šādā „gala“ notikumā? Līdzīgi, visi desmit diriģenti bija LNSO jau sen pazīstami, katrs ar savu pieeju – kāds stingrāks, cits maigāks, viens akadēmisks, klasisks (labā nozīmē), otrs romantisks. Skaisti varianti. (Vai sievietes nediriģē orķestrus Latvijā?)

Repertuārs no pašām saknēm – Jurjānu Andreja 1880. g. Dziesmu svētku maršs (pamatots uz Rīga dimd ar savu Dievs, svētī Latviju noslēgumu), līdz pirmatskaņojumam no Uģa Prauliņa (dz. 1957. g.) Šūpuļdziesmas, koncerta ģeniālā mākslinieciskā vadītāja Aināra Rubiķa pieredzējušām rokām arī pie pults. Pa starpu daiļrade no (hronoloģiskā secībā) Jāzepa Vītola, Lūcijas Garūtas, Jāņa Mediņa, Ādolfa Skultes, Imanta Kalniņa, Jura Karlsona, Zigmara Liepiņa, Artura Maskata (kura Tango šovasar spēlēja Bostonas SO) un no jaunās paaudzes – Jēkaba Jančevska. Maestro Rubiķis pats raksturoja repertuāru šādi: „Šūpulis ir dzīvības sākuma simbols, šajā gadījumā tas norāda uz latviešu mūzikas mūžu: sākumu, šodienu un turpinājumu.“

Laikam pats esmu pēc rakstura klasiķis – visvairāk uzrunāja Jāņa Mediņa krāšņās tautasdziesmu apdares ar orķestri (soprāns Inga Kalna un diriģents Mārtiņš Ozoliņš), bez tam radītas trimdā: 1963. g., Lūcijas Garūtas klavierkoncerts (pianists Reinis Zariņš un Atvars Lakstīgala) un Jurjāna Maršs (Aleksandrs Viļumanis, savā laikā LNO galvenais diriģents, tagad ar cienījamiem 80 gadiem), iedomājoties, kā tas būtu skanējis pirms gandrīz 150 gadiem Latviešu otrajos vispārīgos dziedāšanas svētkos.

Tēva koncerts ir bijis pēdējos piecos gados raibā ceļojumā. 2018. g. svētkos to diriģēja lietuvietis Gintaras Rinkevičius, sitamie instrumenti uzticēti ansamblim Perpetuum Ritmico. Pēc tā koncerta LNSO sajūsminājās vēl vairāk par šo skaņdarbu un, pilnā versijā, atskaņoja nākamajā sezonā. Tēvs par šo skaņdarbu pats rakstīja: „I appreciate the extensive opportunities that percussion instruments offer. They provide so much colour. They give my music a dynamic profile.“* Sekoja CD ar šo koncertu, arī koncertu vijolei (Mūzikas akadēmijas profesore Eva Bindere) un Beatae Voces Tenebrae, komponēts, kad pēkšņi mūžībā bija aizgājuši divi mīļi draugi. CD ieraksts pilnā versijā bija uzticēts ilggadējā LNSO maestro Andra Pogas rokām, arī šovakar, bet atgriežoties pie īsā variantā, atkal baudot Perpetuum Ritmico.

Uzdrošinājos teikt, ka tēva skaņdarbs saņēma vislielākos aplausus, arī neapšaubāmi 1984. g. komponētais darbs modernākais visā programmā. Protams, ne visam ir jābūt jaunākam modes kliedzienam, un ir zināms mierinājums piedzīvojot pazīstamo, nesatraucošo.

Pēc burvīgā vakara kavējāmies ilgi Operas dārza apstādījumos; protams, vēl bija gaišs. Nebijām vienīgie. Jutu, ka visi 946 bija līdzīgi aizkustināti. Ceļš uz māju no Operas garām Brīvības piemineklim bija īpaši salds.

Pilna Māras istabiņa
Sīku, mazu šūpulīšu:
Kad to vienu kustināja,
Visi līdzi līgojās.

Juris Ķeniņš
Laikrakstam „Latvietis“

Pirmpublicējums laikrakstā „Latvija Amerikā“ Nr. 32

* Es novērtēju plašās iespējas, ko sniedz sitamie instrumenti. Tie nodrošina tik daudz krāsu. Tie piešķir manai mūzikai dinamisku profilu.