Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Brīnumainā Bērdsvila (Birdsville) (5)

Tuksneša ceļojums

Laikraksts Latvietis Nr. 728, 2022. g. 24. nov.
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Bērdsvilas beķereja. FOTO Marija Perejma.

Diamantīnas upe. FOTO Marija Perejma.

Līdzekļu vākšanas akcija. FOTO Marija Perejma.

Bērdsvilas zirgu sacīkšu ieeja. FOTO Marija Perejma.

Bērdsvilas zirgu sacīkšu biļete. FOTO Marija Perejma.

Bērdsvilas zirgu sacīkšu programma. FOTO Marija Perejma.

Marija un Pēters sacīkšu laukumā. FOTO no Marijas Perejmas personīgā arhīva.

Apģērbi sacīkstēs. FOTO Marija Perejma.

Apģērbi sacīkstēs. FOTO Marija Perejma.

Apģērbi sacīkstēs – B1 un B2. FOTO Marija Perejma.

Apģērbi sacīkstēs. FOTO Marija Perejma.

Zirgu naudas pieņēmējs. FOTO Marija Perejma.

Sacīkstes. FOTO Marija Perejma.

Bērdsvilas bārā pie vakariņu pasūtīšanas. FOTO Marija Perejma.

Ceturtais turpinājums. Sākums LL724, LL725, LL726, LL727.

3. septembris

Negribīgi piecēlāmies aukstajā teltī un sukājam uz beķereju iekost brokastis. Trāpījām vietas iekštelpā un ieēdām siltu maizes bulciņu ar olas un speķa sacepumu. Pēc mielasta redzējām ātrās palīdzības vāģi noparkotu beķerejas sānos. Domājām, ka personālam arī jāieēd un tālāk nepadomājām. Izrādījās, ka vienam no mūsu grupas kļuva šķībi ar veselību un viņu aizveda pārbaudīt, bet tad ar gaisa ātrajiem uz tuvāko slimnīcu.

Beķerejas ideja pienācās Robertam Mileram. Viņa ģimene domāja, ka viņam visi krāsu zīmuļi nav salikti vienā kastītē, jo viņš pat maizi nebija nekad cepis.

Roberts bija armijā kalpojis aizsardzības flotē un bija ar tūres līgumu kalpojis Vjetnamas karā. 1997. gadā ar kumpeļiem apciemojis Bērdsvilas zirgu sacīkstes un manījis, ka nekur nebija vietiņa, lai iegādātos vienkāršus, ātrus, bet garšīgus mielastus. Viņš ticēja, ka tāda būtu vajadzīga un ar draugiem noorganizēja lielu ēdiena transporta vāģi, kas apceļoja iekšzemes pilsētas festivālus, ieskaitot Bērdsvilu. Viņš pareģoja, ka tūrisms uz iekšzemes rajoniem pieaugs lielos skaitļos. 2003. gadā ar vairākām smagām mašīnām viņš atveda visus būvmateriālus un kopā ar ģimeni un draugiem uzcēla jauno būvi. Vietējie bija skeptiski par Roberta paveikto un domāja, ka viņš bankrotēs. Beķereju atvēra 2004. gadā un kopš tā laika, kaut neviens to nebūtu varējis iedomājies, tā kļuva tik populāra, ka tagad atrodas Austrālijas ikonu sarakstā.

Pirmā vasarā nebija vēsinātāju, un viņš paņēma guļammaisu un pārvietojās uz telpu, kas vēsināta un ir paredzēta ēdieniem, bet vasaras pašos karstākajos mēnešos slēdza biznesu. Robertam bija 56 gadi, kad atvēra beķereju, un pirmie beķerejas kundes sēdēja uz piena kastēm.

Roberts strādāja ar sirdi un dvēseli, sākuma gadi bija grūti. Viņš izmēģināja dažādus ēdienus, kamēr atrada, ka visvairāk pasūtīti tiek kamieļu gaļas karī pīrāgi (pie), un vēl šodien tie turpina būt populārākais ēdiens. Viņš nostrādāja 13 gadus, pārdeva biznesu un gadu vēlāk iestaigāja aizsaulē.

Beķerejai nav konkurences, jo to iegādājās kroga īpašnieki. Viņiem ir ļoti labas attiecības ar Roberta dēlu, kas nodeva tālāk tēva receptes, kuras jaunie īpašnieki grib godāt.

Dubļi paliek dubļi, un arī ar maziem saules stariem nekas nemainījās. Atpakaļ mājā sarunājamies ar apkārtējiem, kas teica, ka nakts temperatūra esot bijusi 5°C. Pirms izbraukšanas mēs tikām brīdināti par aukstām naktīm tuksnesī un minēja 10°C, bet 5!!!!!!! Pētera garais augums nozīmēja to, ka kājas viņam karājās pāri gultas malai, un viņš no aukstuma nevarējis aizmigt. Rita bez prasīšanas nākamā rītā atnesa viņam guļammaisu, bet lūdza, lai citiem to nereklamē.

Izlaidām mazu līkumu gar Diamantīnas upi, kuras vārds godina pirmā Kvīnslandes gubernatora sievu. Tās 900 km garais ceļi, kur ūdeņi plūst uz iekšzemi, jo zeme ir 15 m zem jūras līmeņa, bija mierīga, bet apkārtne – slapjdraņķis. Varēja redzēt, kur karavānu parkam, kas atradās upei blakus, bija jāpārvieto karavānas.

Laiks štātēties uz Zirgu kausu. Rita paziņoja, ka visas sacīkstes notiks šodien, bet paredzētās svētdienas sacīkstes, kas bija no piektdienas pārliktas, nenotiks, jo plūdu dēļ ne visi cilvēki un ne visi zirgi varēja ierasties.

Rita ziņoja, ka tādēļ mēs arī nākamajā dienā nepaliksim un pēcpusdienā lidosim atpakaļ uz Viljamsa Krīku.

Ir priecīga sajūta, un visi centās to labāko ar nelabvēlīgiem apstākļiem, jo zirgu sacīkstes ir naudas akcija par labu gaisa ātrajai palīdzībai, tieši tā, kā sākuma gados tas tika dibināts. Man līdzi bija viena vienīgā kleita, ar ko gribēju iejusties programmā. Izvilku no somas, apskatījos un atliku atpakaļ. Tai blakus bija mušu tīkls, kas arī netika no somas kustināts, jo mušas nevēlējās baudīt aukstumu. Vējš bija liels, diena auksta. Man bija svarīgi justies silti, bet lai būt pareizā sajūta, piespraudu dekorāciju matiem.

Par zelta naudas gabaliņu* busiņš aizveda uz sacīkšu vietu. Varbūt tādēļ, ka atrodas pakalniņā, laukums bija sauss. Pie ieejas vārtiem mūs sagaidīja mūzikas kapella, un visiem kājas kustējās dziesmu ritmos.

Bija samazināts apmeklētāju skaits, bet tie visi mēģināja atmosfēru darīt priecīgu. Apģērbi bija krāsaini, radoši darināti, interesanti un ļaudis draudzīgi, izpalīdzīgi un smaidīgi. Tur redzēju krāsainus kreklus ar zirga tēmas attēliem, daži staigāja ar baloniem – piepūstiem zirgiem, visādas cepures un galvas dekorācijas, tur flamingo, tur alus kauss. Daudz grupiņām vai pāriem bija apģērbs par vienu tēmu, piemēram, sarkanas frakas ar melnām biksēm it kā būtu iegriezušies te pēc lapsu medībām. Bija arī bērnu TV radījumu tēli B1 un B2, pirmais un otrais banāns.

Protams, bija arī īstas štātes; dāmas, kas bija saģērbušās, gaidot modes parādi ar cerību uz vinnestu. Sacīkšu vieta visa izveidota tuksnešu smiltīs un garo pajumti vēdināja dabas spēki. Vienīgā telpa tuvu pie finiša staba bija uzlūgtiem viesiem ar atsevišķu kontrolētu ieeju un ēdienu un dzērienu piegādi.

Šogad Bērdsvilas zirgu sacīkstēm apritēja 140 gadi. Mums nejauši trāpījās piedalīties jubilejā. Es iegādājos rozā kreklu kā piemiņa par šo lielo notikumu, jo domāju, ka šeit droši vien vairs neatgriezīsimies. Saulainā diena ir palīdzējusi dubļiem nomierināties, bet dēļ aukstā vēja tas ātri nežūst.

Austrālijas mediju pārstāve staigāja, intervējot un klikšķinot bildes daudzām avīzēm un vizuālo mediju kanāliem, ieskaitot TV/radio ziņām.

Kamēr Pēters uzskatīja mūsu saliekamos krēslus, ko bijām paņēmuši līdzi no telts mājas, es gāju ne tik izstudēt zirgus, bet arī uzlikt sacīkstēm naudiņu. To izdarīju ar cilvēka starpniecību, saņēmu papīru ar izvēlēto un tad nu gaidīju rezultātus. Iznāk, ka manai sacīkstei bija tikai 5 zirgi un varēja vinnēt tikai, ja iecerētais zirgs pienāca pirmajā vietā.

Bija jāgaida ilgāks laiciņš, līdz sacīkstes iesākās. Smagā mašīna turpināja izlīdzināt zirgiem skrejamo taku, jo tas vēl vietām bija slapjš un nedrošs. Tā tie tik rūca un dūca takai apkārt, kamēr nosusināja. Mans zirgs neatskrēja pirmajā vietā, bet pa zaudētiem dažiem dolāriem es biju priecīgs cālītis.

Nodomājām agrāk atstāt sacīkstes un ar busiņu atpakaļ uz pilsētiņu. Tā bija klusa un mierīga. Piegājām pie publiskās telefona būdas. Tā darbojas, īpaši atstātas laukos, iekšzemes un tuksneša pilsētiņās, parasti krogiem pretī, un par sarunām nav jāmaksā. Mēs izmēģinājām laimi un paklačojāmies ar ģimeni.

Tā kā viss bija klusāks nekā parasti, nodomājām vakariņas ieēst krogā. Tur gāja kā pa slīdošo lenti, labi organizēti, un ēdiens garšīgs. Vēlāk kapella iesildījās, gatavojoties vakara priekiem un dančiem.

Mēs pēc vakariņām uzpumpējām mobilos sabiedrības telšu centrālajā vietā un pakavējamies kopā ar apkārtējiem telšu biedriem. Nakts gulēšana bija siltāka.

Iemācījāmies Bērdsvilas teicienu... Vieta, kur sievietes ir stipras un vīri izskatīgi.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl

* $1 vai $2 monēta.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com