„Patriotisms toreiz un tagad“

Palielināt / Enlarge

11. novembrī Pertā. No kreisās: Igaunijas goda konsule Rietumaustrālijā Anu Van Hattem, Levita kundze, Dr. Egils Levits, Latvijas goda konsuls Pertā J. Purvinskis. FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

Egils Levits Kanberā 14. novembrī. FOTO Sanitta Lūka.

Palielināt / Enlarge

Latvijas Valsts svētku sarīkojumā Adelaidē 2023. gada 17. novembrī. Sarīkojuma rīkotāja, Adelaides Latviešu biedrības priekšsēde Ilze Radziņa ar prezidentu Egilu Levitu. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Valsts svētku sarīkojums Sidnejā, 2023. gada 18. novembrī. No kreisās: sarīkojuma organizators, SLB priekšsēdis Jānis Čečiņš, Andra Levite, prezidents Egils Levits, Sandra Krama, LV vēstnieks Austrālijā Marģers Krams, Kārla Tuktēna. FOTO Raitis Freimanis.

Palielināt / Enlarge

Latvijas valsts svētku sarīkojuma organizētāja, MLOA priekšsēde Anita Andersone 2023. gada 19. novembrī pie Melburnas Latviešu nama vārtiem sagaida svētku viesus Andru un Egilu Levitus. FOTO Sabīne Kazaka.

Palielināt / Enlarge

Egils Levits sniedz svētku runu Valsts svētku sarīkojumā 2023. gada 26. novembrī Brisbanes Latviešu namā; sarīkojuma organizētāja Ance Deksne. FOTO Garens Krūmiņš.

Uzruna (ar nelielām variācijām) 2023. gada novembrī Latvijas Valstssvētkos Austrālijā – Pertā, Kanberā, Adelaidē, Sidnejā, Melburnā, Hobartā un Brisbanē

Vēstnieka kungs, dāmas un kungi, dārgie tautieši!

Man ir liels prieks un gods šeit Austrālijā, kas atrodas vistālāk prom no Latvijas, taču latviešu vidū atzīmēt mūsu valsts proklamēšanas 105. gadadienu. Arī šeit latvieši svin Latvijas Valstssvētkus. Šo nacionālo svētku atzīmēšana ir viena no daudzveidīgajām latviešu patriotisma izpausmēm.

Es šodien gribētu dalīties ar jums savās pārdomās par patriotismu. Patriotisms parasti tiek definēts kā pozitīva nostāja pret savu valsti, dzimteni, tautu. Patriotisms ir gan emocionāla, gan racionāla kategorija. Dažādos laikmetos un apstākļos tas izpaužas ļoti dažādi.

I

Mēs zinām, ko patriotisms nozīmēja tajā laikā, kad Latvija tika dibināta, kad Latvija tika izcīnīta.

Austrālija pirms dažām dienām, 11. novembrī, atzīmēja Pirmā pasaules kara beigas. Karš notika ļoti tālu no Austrālijas. Austrālijā šajā karā zaudēja 40 000 kritušo karavīru, kuru piemiņa kopš tā laika tiek rūpīgi glabāta.

Bet latviešiem Pirmais pasaules karš nozīmēju karu savā zemē. Pie tam Latvija kā valsts šajā karā Latvija pati nepiedalījās, jo Latvijas valsts toreiz vēl nemaz nebija dibināta. Latvijas teritorijā karoja citas valstis – cariskā Krievija un ķeizariskā Vācijā. Šis svešais karš Latvijā izpostīja mūsu zemi. Latvija vienā vai otrā veidā zaudēja vairāk kā trešdaļu savu iedzīvotāju – Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājās no 2,5 miljoniem līdz 1,6 miljoniem. Tas ir viens no lielākajiem, laikam pats lielākais iedzīvotāju zaudējums, kas Eiropā šī kara dēļ ir bijis.

II

Pirmais pasaules karš beidzās 1918. gada 11. novembrī, kad tika parakstīts Kompjēnas pamiers. Kara rezultātā bija sabrukušas trīs Eiropas impērijas – Krievijas, Vācijas un Austroungārijas impērija. Eiropai radās „iespēju logs“, pārkārtoties no jauna, veidot jaunu ģeopolitisko kārtību.

Latvieši uzreiz, es teiktu – zibenīgi – šo izdevību izmantoja. Jau nākošajā nedēļā pēc tam, kad beidzās Pirmais pasaules karš, tātad 1918. gada 18. novembrī, tika proklamēta neatkarīgā un demokrātiskā Latvijas valsts.

Latviešu nācija jau ilgi bija nobriedusi savai valstij. Latvieši ir viena no vecākajām Eiropas tautām, bet Latvijas valsts ir samērā jauna valsts. Latvieši ir pamatiedzīvotāji un pirmiedzīvotāji savā zemē. Taču modernajā laikmetā iespēja dibināt savu valsti līdz pat Pirmā pasaules kara beigām bija ārpus reālo iespēju robežām.

Taču tikko šāda iespēja radās, latviešu patrioti nevilcinājās, nesvārstījās, bet nekavējoties izmantoja pēkšņo vēstures doto „iespēju logu“ un proklamēja savu valsti.

Tātad patriotisms ir stāvējis pie Latvijas valsts šūpuļa. Patriotisms toreiz nozīmēja iestāties par savu valsti, par tās nepieciešamību. Jo pārvaldīt sevi pašiem savā valstī vienmēr ir labāk, nekā ja mūs pārvalda citi.

III

Ar to, ka Latvijas valsts tika proklamēta, tomēr nepietika. Svešas varas tīkoja mūsu, latviešu zemē, un kopš 1918. gada 18. novembra jau mūsu pašu valstī, ierīkot savu kārtību. Tādēļ vēl divus gadus latviešu patriotiem nācās Neatkarības karā aizstāvēt savu tikko nodibināto valsti pret citu valstu un svešu spēku plāniem un tīkojumiem. Kopā Neatkarības karā dažādos laikos un dažādās koalīcijās īsāku vai ilgāku laiku karoja līdz pat 14 dažādi militāri formējumi.

Taču uzvarēja Latvija. Uzvarēja Latvijas armija. Uzvarēja Latvijas patrioti.

Latvijas armija sakāva gan – toreiz jau boļševistiskās – Krievijas spēkus, gan dažādus vācu formējumus, par kuriem atbildēja tobrīd jau demokrātiskā Vācija. Tas bija karš divās frontēs. Un Latvija uzvarēja abās frontēs. 1920. gada martā Latvija noslēdza Miera līgumu ar Vāciju, bet 1920. gada augustā – ar padomju Krieviju. Abas lielās valstis atzina Latvijas neatkarību un izvāca savus spēku no mūsu valsts.

Neatkarības kara laikā patriotisms nozīmēja ar ieročiem rokās cīnīties par savas valsts pastāvēšanu. Daudzi Latvijas patrioti krita, lai Latvijas valsts un latviešu tauta varētu dzīvot. Šī upurēšanās ir augstākā patriotisma izpausme.

Pateicoties latviešu patriotiem – mūsu valsts dibinātājiem un aizstāvjiem – mums šodien ir sava Latvijas valsts. Latvijas valsts ir mājvieta visiem latviešiem, vienalga, kurā valstī, kurā pasaules malā tie dzīvotu.

IV

Pēc tam sava ar asinīm izcīnītā valsts bija jāuzbūvē, jāveido tālāk. Nākamajos 20 gados Latvija varēja mierīgi attīstīties.

Toreiz patriotisms nozīmēja atjaunot svešo karaspēku sagrauto valsti, strauji attīstīt to līdz Eiropas labāko paraugu līmenim. Neraugies uz to, ka Latvija četros Pirmā pasaules kara gados un tiem sekojošajos divos Neatkarības kara gados bija gandrīz pilnīgi sagrauta, un bija zaudējusi vairāk kā trešdaļu savu iedzīvotāju, tā spēja attīstīties ļoti sekmīgi. Pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē Latvijas ekonomika, izglītības līmenis, dzīves kvalitāte jau bija līdzīga kā Skandināvijas valstīs.

Ārēji mierīgā attīstība turpinājās līdz 1940. gadam, kad to okupēja Padomju Savienība, resp. Krievija. Starplaikā, no 1941. līdz 1945. gadam, padomju okupantus nomainīja vācu okupanti, bet tad atkal atgriezās padomju okupanti. Tieši 50 gadus – no 1940. gada līdz 1990. gadam Latvija atradās okupācijas varā.

Okupācijas gados patriotisms nozīmēja vispirms jau saglabāt savu valodu, savu latviskumu krieviskajā Padomju Savienībā. Padomju politika bija vērsta uz to, lai marginalizētu, nobīdītu malā latviešus un latviešu kultūru. Tādēļ tajā laikā runāšana latviski, savas ģimenes vēsturiskās pieredzes nodošana nākamajām paaudzēm, savu bērnu sūtīšana latviešu skolā, Rietumu radiostaciju klausīšanās, latviešu kultūras cienīšana – kaut arī tā bija padomju latviešu kultūra, bet tomēr latviešu valodā – bija faktori, kas palīdzēja uzturēt latviešu nacionālo identitāti. Tās bija latviešu tautas patriotisma izpausmes padomju režīma apspiestībā.

Daudzām citām apspiestajām tautām – tostarp ukraiņiem – tas neizdevās. Tur jau strauji gāja uz priekšu padomju režīma mērķtiecīgi plānotais vienotas krievvalodīgas padomju tautas izveides process, kuram pēc divām, trim paaudzēm vajadzēja noslēgties.

Šodien mūsu lepnums ir arī tie aktīvie brīvības cīnītāji, kuri savu patriotismu manifestēja jau daudz politiskākā veidā (tostarp līdz pat 1955. gadam – bruņotas cīņas veidā). Vēlāk tos bieži mēdza saukt par disidentiem – viņi mēģināja nelegāli vai arī atklāti paust brīvības idejas, uzstāties pret padomju režīmu, zinot, ka tā faktiski ir pašupurēšanās. Tas bija varonīgs patriotisms.

V

Un tad nāk latviešu Atmoda. Tā ir cieši saistīta ar pasaules ģeopolitiskā līdzsvara maiņu, ar Padomju Savienības, ar visas padomju impērijas sabrukšanu. Šis process ilga sešus gadus, no 1985. līdz 1991. gadam.

Šajā laikā latvieši ļoti apzināti, precīzi un vienlaicīgi gudri darīja visu iespējamo, lai pakāpeniski paplašinātu izcīnīto brīvtelpu, lai spiestu valdošo režīmu soli pa solim piekāpties, lai paplašinātu plaisas padomju okupantu totalitārajā režīmā. Latvieši šeit gāja rokrokā ar lietuviešiem un igauņiem. Latvijas Tautas fronte, Latvijas Nacionālās neatkarības kustība, Pilsoņu kongress – latviešu organizatoriskās spējas un pareizā politiskā taktika mērķtiecīgi veicināja Latvijas brīvības atkarošanu un līdz ar to Padomju Savienības galīgo sabrukumu. Daudzi no jums vēl atceras šo procesu, šo balansēšanu uz naža asmens. Mums jāpieraksta šo latviešu patriotu gan Latvijā, gan trimdā liecības par šo laiku, lai tās paliktu mūsu vēsturei un nākamajām paaudzēm.

Man jāsaka, ka arī mēs latvieši šodien vēl neesam adekvāti novērtējuši mūsu pašu pienesumu Padomju Savienības sabrukumā. Šis sabrukums nozīmēja arī visas pasaules politiskās kartes pārzīmēšanu. Tas nozīmēja demokrātijas uzvaru ne tikai Latvijā, bet arī daudzās citās valstīs. Šodien gan šis laikmets ir beidzies, un demokrātija visā pasaulē atrodas atkāpšanās un aizsardzības pozīcijās. Taču Latvija tagad atrodas jau brīvo un demokrātisko valstu saimē.

Bet toreiz, pirms vairāk kā 30 gadiem, šī jaunā pasaules kārtība, kas nomainīja līdzšinējo Rietumu un padomju bloku pretstāvi un atnesa brīvību ne tikai Latvijai, bet arī virknei citām valstīm un tautām, bija arī latviešu patriotu politiskās cīņas rezultāts. Tādi gadījumi kādas tautas vēsturē – it sevišķi tādas mazskaitlīgas tautas kā latvieši, kad tās rīcība ietekmē pasaules vēstures gaitu, ir ļoti reti. Mums jābūt lepniem par to.

VI

Latvija ir atjaunota jau kopš 1990. gada, mēs esam neatkarīga valsts, mēs esam Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts.

Lasot latviešu presi un sociālos tīklus, varētu domāt, ka mēs tikai neauglīgi ķīvējamies savā starpā. Taču objektīvi raugoties, Latvija kopumā darbojas visai mērķtiecīgi (lai gan vienmēr ir potenciāls, kur augt), gan attīstot savu ekonomiku un labklājību, gan izskaužot negācijas, gan pozitīvi ietekmējot globālos procesus pasaulē.

Kā jau vēstnieks teica, mēs 2025. gadā kandidēsim uz vietu ANO Drošības padomē, lai mūsu balss un mūsu politiskais redzējums vēl skaļāk izskanētu vienīgajā pasaules visu valstu kopējā organizācijā. Tas prasīs lielas pūles, bet es domāju, ka mums tas izdosies.

Patriotisms Latvijā šodien nozīmē aktīvi veidot savu valsti. Tas nozīmē piedalīties demokrātiskajā procesā. Gan tiešā veidā, piedaloties politiskās partijās, gan mazāk tiešā veidā, atbildīgi piedaloties vēlēšanās reizi četros gados. Tas ir politiskā patriotisma minimums. Tas attiecas arī uz ārpus Latvijas dzīvojošajiem latviešiem, uz visiem Latvijas pilsoņiem.

Patriotisms ikdienā ir daudzveidīgs. Tas nozīmē, piemēram, veidot savu tuvāko apkārtni, piedalīties sociālos, labdarības un kultūras pasākumos, rūpēties par vājākiem sabiedrības locekļiem, audzināt savus bērnus par spējīgiem, patriotiskiem latviešiem, dot tiem tālāk latviešu vēstures un kultūras mantojumu. Ar vārdu sakot, dot savu pienesumu sabiedrības kopējam labumam.

VII

Ko nozīmē patriotisms latviešiem ārpus Latvijas?

Spēcīgo latviešu kopienu Austrālijā pamatā izveidoja latviešu politiskie bēgļi, kuri šeit ieceļoja 1949. – 1950. gadā no bēgļu nometnēm Vācijā ar vienu vai diviem koferiem pie rokas. Viņi neatstāja Latviju brīvprātīgi, bet bija spiesti to pamest, jo draudēja nežēlīgas krievu okupācijas varas represijas. Viņi sāka praktiski no nulles un uzbūvēja savu dzīvi šeit, svešā zemē. Reti kurais prata angļu valodu. Taču ar savu nostāju, darba tikumu un mērķtiecību viņi ļoti ātri iekļāvās jaunajos apstākļos.

1981. gadā iznāca latviešu sociologa Austrālijā Alda Putniņa pētījums „Latvians in Australia“. Viņš konstatēja, ka latvieši ar savu neatlaidību un zināšanām jau 25 gadu, tātad tikai vienas paaudzes laikā, spēja panākt augstāku labklājības līmeni kā vidēji austrāliešiem.

Rūpējoties par savu ģimenes labklājību, un vienlaikus uzturot latvietību, latvieši kā politiskā trimda pildīja arī politisku misiju – uzturēja dzīvu Latvijas valsts atjaunošanas ideju, atgādināja vietējai sabiedrībai par prettiesisko Baltijas valstu okupāciju. Kad 1974. gadā toreizējā Ministru prezidenta Vitlama (Whitlam) leiboristu valdība atzina Baltijas valstu okupācija, līdz tam nepieredzēti latviešu politiskie protesti kopā ar igauņiem un latviešiem piespieda valdību spert starptautiskajās tiesībās praktiski nebijušu soli – atsaukt vienreiz izteikto atzīšanu. Jāatzīmē, ka Rietumvalstu okupācijas neatzīšanas politika bija būtisks tiesisks pamats, kādēļ Latvija 1990. gadā varēja balstīties uz valsts eksistences nepārtrauktību kopš 1918. gada 18. novembra, neraugoties uz 50 gadus ilgo okupāciju. Arī Austrālijas latviešu trimdai šeit ir savi nopelni. Par to izsaku jums pateicību.

Kā izpaužas latvietība ārpus Latvijas? Latvijā ir dabiski satikt citus latviešus, dzirdēt latviešu valodu. Par to īpaši nav jāpiedomā. Dzīvojot ārpus Latvijas, tas nav pašsaprotami. Šeit satikt pilsētā uz ielas citu latvieti – tā ir nejaušība. Tādēļ, lai latvietību kopīgi uzturētu, ir jāpieliek pūles. Ir jāorganizē sarīkojumi, piemēram, kā šis Valstssvētku sarīkojums, lai mēs varētu satikties, lai mēs varētu pārrunāt kopīgus jautājumus. Latviešu ieceļotāji jau no paša sākumu centās iegūt savus namus, kur varētu tikties. Pirmā un otrā latviešu ieceļotāju paaudze visos lielākajos centros ir uzcēlusi vai nopirkusi savus latviešu namus. Latviešu skoliņās jaunā paaudze apguva vai stiprināja savas latviešu valodas un vēstures zināšanas, un, galvenais, ieguva sava vecuma latviešu draugus.

Visi, kas ārpus Latvijas piedalās latviešu kopienas dzīvē, ir latviešu patrioti. Gan tie, kas darbojas dažādās biedrībās, gan tie, kas organizē sarīkojumus, gan tie, kas tajos uzstājas, dzied koros vai dejo tautas deju kopās, gan tie, kas cep pīrāgus un vāra kafiju, gan arī tie, kas kā skatītāji vai klausītāji nāk uz šiem sarīkojumiem. Arī bez viņiem nevar iztikt. Tie visi ir latviešu patrioti.

Un vēl ļoti svarīgi ir nodot savas ģimenes pieredzi, savas ģimenes stāstu tālāk nākamajām paaudzēm. Tādēļ es aicinu vecāko paaudzi stāstīt savu dzīves stāstu bērniem un mazbērniem. Arī ja viņi tajā brīdī ne īpaši vēlas klausīties. Vēlāk, drīzāk dzīves otrajā pusē, ir dabiski sākt vairāk interesēties par savām, savas dzimtas saknēm. Un tad bieži vien jau ir par vēlu, jo nav vairs kāda cilvēka, kurš to varētu izstāstīt. Tautas vēsture veidojas no katra cilvēka, no katras ģimenes vēstures. Neviens nav izslēgts, visi ir svarīgi. Gan pašam sev, gan visai tautai.

Pirmās paaudzes ieceļotāji un nākamās paaudzes turpināja uzturēt latviskās tradīcijas un savās ģimenēs latvietību dabīgi nodeva nākamajām paaudzēm. Tie visi ir patrioti.

Tagad Austrālijā ir arī diezgan daudz latviešu, kuri nesen izceļojuši no Latvijas dažādu it sevišķi darba, mācību vai ģimenes iemeslu dēļ. Daži domā, ka latviskums ir pats par sevi saprotams, ka tas nekur nepazudīs, un nekas nav jādara, lai to ilgstoši saglabātu. Es tomēr domāju, ka latviskums ir jākopj, pie tā ir jāpiestrādā kopā ar citiem latviešiem. Savādāk tas izplēn. Tādēļ ar prieku redzu, ka Austrālijas latviešu kopienas dzīvē arvien vairāk iesaistās arī jaunieceļotāji.

Gribu uzsvērt, ka ārpus Latvijas katrs latvietis ir sava veida „Latvijas vēstnieks“, paralēli „īstajai“ vēstniecībai un vēstniekam. Šeit Austrālijas sabiedrībai mēs katrs esam „vēstnieks“, stāstot par Latviju, skaidrojot latviešu skatupunktu uz lietām pasaulē. Ziņās par to praktiski nekad neziņo. Tādēļ austrāliešiem, kuriem ir latviešu draugi, kolēģi vai ģimenes locekļi, priekšstats par Latviju, par to, kā mēs skatāmies uz dažādiem jautājumiem, veidojas tieši no komunikācijas ar jums, latviešiem.

Tādēļ jūs tieši vai netieši, gribat to vai negribat, vienmēr vēstiet par Latviju, par savu valsti un tautu. Un būtu jācenšas, lai šis vēstījums būtu adekvāts un pozitīvs. Ja jūs to nedarīsiet, to darīs citi, visdrīzāk nelabvēļi, kuri Latvijas vēsturi un skatu uz pasaules notikumiem attēlos tendenciozi, mums nedraudzīgi. Mūsu vēstnieks Kanberā ar savu komandu, mūsu profesionālais diplomātiskais dienests katru dienu atspēko maldu ziņas par Latviju. Bet arī jūsu pienesums patiesības aizstāvēšanai ir svarīgs.

VIII

Patriotisms ir dzīves nostāja. Tā ir pieejama katram. Tā padara ikdienu jēdzīgāku. Ja mēs gribam kaut ko vairāk no dzīves, ja gribam pilnveidot mūs pašus kā cilvēkus, tad mēs varam kaut ko dot sabiedrībai, latvietībai, latviešu tautai, Latvijas valstij. Vienlaicīgi tas neizslēdz arī patriotismu pret savu mītnes valsti Austrāliju. Mūsu valstis ir sabiedrotās, mums ir līdzīgas vērtības un pasaules redzējums.

Tās ir manas pārdomas par patriotismu. Paldies visiem, kas organizēja šo sarīkojumu, kas tajā piedalījās. Tā atkal ir viena patriotisma izpausme. Un katrs var šeit pielikt savu roku, lai visiem būtu labāk, lai mūsu tauta un valsts kļūtu stiprākas.

Egils Levits
2023. gada novembrī
Austrālijā