Latviešu bēgļi Dānijā (9)

Astotais turpinājums. Sākums LL794, LL795, LL796, LL797, LL808, LL809, LL810, LL811.

Sabiedroto bēgļi

Lielākā daļa Dānijā nonākušo nevācu bēgļu arī ieguva DP statusu. Dānijā gan šos bēgļus parasti apzīmēja par „sabiedroto bēgļiem“, arī „aliēto bēgļiem“ (angliski – allied refugees, dāniski – Allierde Flygtninge). Pēc dāņu statistikas datiem 1945. gadā Dānijā bijuši 30 995 sabiedroto bēgļu no 36 zemēm. No šiem bēgļiem vairāk par pusi bija nākuši no Polijas (9435) un Padomju Savienības (7855). No 6050 baltiešu bēgļiem 2963 bija lietuvieši, 2077 latvieši un 1010 igauņi. Šie bēgļi atradās Sabiedroto militārās misijas aizsardzībā. Viņus pārzināja īpaša valdības bēgļu pārvalde, kas izšķīra principālos jautājumus.

Dānija gan bija oriģinālā Apvienoto Nāciju locekle, bet UNRRA Dānijā nedarbojās. Bēgļu uzturēšanu un nometņu uzraudzību veica Dānijas Sarkanais Krusts (DSK), kura bēgļu lietu nodaļu pārzināja Dr. Estere Amundsene.

Saskaņā ar 1945. gada februāra Jaltas konferences lēmumu spaidu kārtā bija repatriējami visi padomju pilsoņi. Šo lēmumu padomju iestādes centās attiecināt arī uz baltiešiem. 1945. gada 10. oktobrī Sabiedroto virspavēlniecība Frankfurtē pēc vairākkārtējiem bēgļu organizāciju iesniegumiem nolēma, ka spaidu kārtā baltiešus nedrīkst repatriēt, jo vēl dienu pirms kara sākuma – 1939. gada 2. septembrī, viņu zemes neietilpa Padomju Savienībā, bet vēlākās politiskās un teritoriālās pārmaiņas Baltijas zemēs nav atzinusi ne ASV, ne Anglijas valdība.

Sakarā ar šo Jaltas konferences līgumu Padomju Savienības pilsoņi atstāja Dāniju 1945. gada rudenī. Līdz ar to Dānijā atbrīvojās vairākas nometnes, uz kurām varēja pārcelt bēgļus no mazākām nometnēm.

1947. gada 1. oktobrī DSK bēgļu nodaļu likvidēja un bēgļu lietu pārzināšanu pārņēma Sociālā ministrija. Jaunajā pārvaldē gan turpināja strādāt tie paši darbinieki. No ierēdņu uniformām noņēma tikai Sarkanā Krusta nozīmes. Bēgļu pārvaldes priekšniece tāpat palika Dr. Estere Amundsene. Radās pat zināms duālisms, jo turpināja darboties arī vecā bēgļu organizācija, kas kompetencēs dalījās ar IRO. Bēgļu pašpārvaldes stāvoklis pret IRO un bēgļu administrāciju joprojām palika neskaidrs.

* * *

Latvieši organizējas

Pēc ierašanās Dānijā latviešu bēgļi bija izkaisīti pa visām Dānijas malām. Daudzus vācieši bija nometinājuši kopējās nometnēs. Tā kā Dānija bija pārpildīta ar bēgļiem, tad daļa bija nometināti kūrortos, viesnīcās un savrupmājās. Daži pat dzīvoja privāti. Pēc kapitulācijas Dānijas Sarkanais Krusts iespēju robežās bēgļus sadalīja pa tautībām. No kūrortiem un citām pagaidu apmešanās vietām bēgļus pamazām pārvietoja uz nometnēm. Ivara Sīļa grāmatā³¹ šo nometņu apzīmēšanai vai nu autora, vai arī tulkotājas terminoloģijas neizpratnes dēļ lietota padomju terminoloģija – „filtrācijas nometnes“.

Nometņu skaits un to atrašanās vietas bieži mainījās. Kad jūnija beigās stāvoklis bija jau kaut cik nostabilizējies, apzinātie latvieši dzīvoja vismaz 25 dažādās nometnēs.

Lielākās nometnes, kurās dzīvoja latvieši bija:

• Zēlandes salā: Skelskēras jūrmalā Kobekā – salas rietumu pusē. Tur patvērumu bija atraduši ap 500 latviešu. K. B. Hallē Kopenhāgenā, kur starp 750 baltiešiem bija ap 460 latviešu.
• Jitlandes pussalā: Olborgā četrās nometnēs (Kong Frederiksvej, Gugvej, Jullangade un Songardsholm) dzīvoja ap 150 latviešu. Citas nometnes bija Koldingā, Obenro, Orhūsā, Tenderā, Hāderslēvā, Apenradē, Mommarkā un pašos Jitlandes ziemeļos Tverstēdā.
• Fīnas salā: Ollerupē.
• Falsteru salā: Sortsē nometnē pie Stubekēbingas.
• Lollandes salā: Nistedē, Stuberupā un Māribā.

Kad pirmie latviešu bēgļi ieradās Dānijā, tur dzīvoja tikai nedaudzi latvieši. Nebija arī nevienas organizācijas, kuras paspārnē būtu varējusi sākties latviešu organizēšanās. Kopenhāgenā gan formāli pastāvēja dāņu-latviešu biedrība, bet nav informācijas, ka šī biedrība būtu aktīvi piedalījusies latviešu sabiedriskajā dzīvē. Biedrība likvidējās 1951. gadā.

Ja arī nebija nevienas organizācijas, kuras paspārnē jaunie iebraucēji būtu varējuši apvienoties, tad tomēr bija vairāki „veclatvieši“ un dāņi, kas iebraukušajiem bēgļiem sniedza palīdzīgu roku.

Viens no tiem bija Edvīns Āboliņš (1889–1952), kas Dānijā bija ieceļojis Pirmā pasaules kara laikā un palicis tur uz dzīvi. Latvijas pastāvēšanas laikā Āboliņš kādu laiku bija strādājis Latvijas diplomātiskajā pārstāvniecībā Kopenhāgenā. Lai gan viņa dzīvesbiedre Margarete bija dāniete, Āboliņu mājā vairāk dzirdēta latviešu nekā dāņu valoda. Vēlākus gadus Āboliņš bija Kopenhāgenas latviešu evaņģēliskās luterāņu draudzes priekšnieks un Latviešu kluba Kopenhāgenā biedrs.

Tāpat sakarus ar bēgļiem uzņēma Alīse Hagerupe. Viņa Dānijā bija ieradusies divdesmito gadu vidū un apprecējusies ar dāņu inženieru Ejleru Hagerupu. Apkrāvusies ar dāvanu saiņiem, viņa apmeklēja slimnīcas un bēgļu nometnes Falsteras un Lollandes salās. Vairāki Dānijas latvieši bija pavadījuši atpūtas dienas un pat nedēļas Hagerupu viesmīlīgajā savrupmājā ārpus Nīkēbingas, Falsteras salā. Alīse Hagerupe mirusi 96 gadu vecumā 1992. gada 9. martā.

Olborgā, neskatoties uz 20 gadu prombūtni no Latvijas, rūpnieka Bangas kundze jau no 1945. gada pavasara bija rūpējusies par latviešu bēgļiem. Viņa personīgi no dāņiem bija savākusi apģērbus, sevišķi veļu, un tos sadalījusi bijušajiem karavīriem. Ziedojusi arī lielākus personīgus naudas līdzekļus Ziemsvētku, Jāņu sarīkošanai un citām vajadzībām.

Gunars Hāgensens, kādreizējais „Forda“ pārstāvis Latvijā, 1940. gadā ar ģimeni caur Zviedriju bija atgriezies Dānijā, līdzi paņemot Latvijas karogu, kuru 1945. gada 18. novembra sarīkojumā dāvāja latviešiem. Viņš ne tikai materiāli atbalstīja, bet ar drošu roku un prātu visur atspēkoja vienpusīgus rakstus, kuri laiku pa laikam parādījās dāņu presē. Ar saviem sakariem ilgāku laiku palīdzēja apdraudētus latviešu karavīrus nogādāt ar motorlaivām pāri jūrai uz Zviedriju. Viņš sagādāja iespēju satikties ar ietekmīgām personām, lai latviešu lietas un dzīve atrisinātos piemērotā veidā. Viņa mājā vienmēr varēja dzirdēt latviešu valodu, ko pārvaldīja tikpat labi viņš, kā arī viņa kundze. Pēc Gunara Hāgensena nāves 1957. gada 2. oktobrī latviešus morāli un finansiāli turpināja atbalstīt viņa Latvijā dzimušais dēls Nīlss.

Latviešu lietai ļoti atsaucīgs bija kādreizējais Latvijas goda ģenerālkonsuls Jergens Ulsens. Viņš bija dāņu-latviešu biedrības Kopenhāgenā valdes loceklis, apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni.

Kēges policijas prefekts Vagns Bro atbalstīja dažādus skautu un citus pasākumus. Viņš bija vairākas reizes apmeklējis Latviju tās neatkarības laikā un par sadarbību apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni, ar kura insignijām mēdza ierasties svinīgos gadījumos bēgļu nometnēs.

Labs latviešu draugs bija arī kapteiņleitnants Valts, kas bija dzīvojis Latvijā un labi pārvaldīja latviešu valodu.

Ļoti izpalīdzīgs un ikkatrā plašākā latviešu sarīkojumā neiztrūkstošs viesis bija kapteiņleitnants Hvīds (Jorgen Alfred Hviid), kas bija dzimis Maskavā, bet uzaudzis un izglītojies Rīgā. Latvijā bijis viens no labākajiem ledus hokejistiem. 1939. gadā bija ieguvis virsnieka izglītību Dānijā.

Tirgotāja S. Stofrēgena dzīvoklī bijis atsevišķs istabas stūris, veltīts tikai Latvijai. Latviešu grāmatu un fotouzņēmumu vidū tur atradušās pat tādas lietas, kā Latvijas pēdējā telefonu grāmata, Rīgas tramvaja biļešu kolekcija, nodzeltējušas kļavu lapas no Raiņa bulvāra apstādījumiem un latviešu mākslinieku darināts sudraba kausiņš ar sauju balto Rīgas jūrmalas smilšu.

Latviešu organizēšanās bija sākusies jau pirms kapitulācijas, kad vairāki iebraukušie latvieši kopā ar igauņiem un lietuviešiem bija noorganizējuši lielāku pabalstu saņemšanu. Vēlāk bēgļu organizēšanu bija uzņēmies jurists A. Ticmanis. Neatsverams palīgs bēgļu organizēšanā bijis sūtniecības sekretārs N. Ozoliņš, kas iespēju robežās gādājis līdzekļus un kārtojis bēgļu tiesisko stāvokli pie angļiem.³² Tā laika trimdas prese N. Ozoliņu apzīmēja par sūtniecības sekretāru. Viņa amata bijušais formālais apzīmējums bija 2. sekretāra pagaidu vietas izpildītājs – lietu pārzinis. Pati Latvijas sūtniecība Dānijā nedarbojās, tādēļ N. Ozoliņam nebija nekāda formāla diplomātiska statusa.

Bruno Kalniņu pēc ierašanās Kopenhāgenā tūdaļ bija apmeklējušas trīs latviešu delegācijas un lūgušas viņu uzņemties Dānijā iekļuvušo bēgļu pārstāvēšanu, jo viņam tur no agrākiem laikiem esot iespaidīgi sakari. Tā kā Br. Kalniņš otrā dienā pēc ierašanās saslima ar izsitumu tīfu, tad pārstāvību uzņēmās otrs „štuthofietis“ Aleksandrs Āboliņš. Pēc izveseļošanās Br. Kalniņš pārcēlās uz Zviedriju, kur kopš 1944. gada oktobra dzīvoja viņa dzīvesbiedre ar bērniem.³³

Vēlākais trimdas sabiedriskais darbinieks un Latvijas valdības ministrs Gunārs Meierovics sākuma gados dzīvoja Dānijā. Ir gan lasāms, ka viņš esot piedalījies bēgļu palīdzības darbā, bet par viņa darbu nekādu tuvāku informāciju neizdevās atrast.

Latviešu palīdzības komiteja

Radās doma par Latviešu palīdzības komitejas nepieciešamību, kas varētu pārstāvēt visas bēgļu intereses. Ar A. Āboliņa iniciatīvu tādu arī nodibināja. Komitejas pagaidu valdē darbojās: priekšsēdis A. Āboliņš, viņa biedri A. Ticmanis un prof. A. Bankins, sekretārs P. Megnis, kasieri V. Briedis un Elizabete Kraule. Viens no komitejas pirmajiem uzdevumiem bija pa visu Dāniju izkaisīto bēgļu apzināšana un kartotēkas iekārtošana. Jūlijā bija reģistrēti ap 1200 latviešu, bet tā kā daļa vēl nebija apzināta, tad to kopskaitu vērtēja uz 1500.

Tāpat par vienu no saviem uzdevumiem komiteja uzskatīja kopā ar lietuviešiem un igauņiem nodibināt Baltiešu bēgļu biroju Kopenhāgenā.

Lai radītu reprezentatīvu bēgļu komiteju, nolēma ievēlēt bēgļu padomi, kas no sava vidus izvēlētu valdi. Laikā no 26. jūnija līdz 10. jūlijam latviešu bēgļi, kas bija izkaisīti pa kādām 25 novietnēm dažādās Dānijas malās, demokrātiskā ceļā izvēlēja 16 pārstāvjus, vadoties pēc principa, lai no 100 latviešiem nāktu viens padomes loceklis. Arī mazākas grupas no 3 līdz 100 cilvēkiem ieguva savu pārstāvi. Šos pārstāvjus uzaicināja 21. jūlijā ierasties lielākajā latviešu bēgļu nometnē Kobekā (dažkārt presē apzīmēta par Skelskēras nometni). Delegātu lielākā daļa bija bez līdzekļiem. Lai viņi varētu ierasties uz sēdi, A. Āboliņš bija noorganizējis ziedojumu vākšanas akciju, kas bija devusi labus rezultātus. Pārvarot dažādas citas grūtības, ieradušies bija visi, izņemot metodistu mācītāju Ādolfu Bergmani.

22. jūlija darba sēdē piedalījās: no Kopenhāgenas Aleksandrs Āboliņš, mācītājs Voldemārs Rolle un Herberts Zāgers; no Kobekas Roberts Pētersons, Arvīds Zariņš, Paulis Olte, Bruno Aigars un Paulīne Ose; no Nistēdas Aleksandrs Mūrnieks un Aleksandrs Lecis; no Ollerupes Emīls Vilāns; no Olborgas Mārtiņš Briedis un Jānis Šmits; no Mommarkas Alfreds Isaks un no Orhūsas Elmārs Krams. No iniciatoru grupas piedalījās Elizabete Kraule, Reinharda kundze, Voldermārs Briedis, Nikolajs Dombrovskis un Pēteris Megnis. Sēdi vadīja Kobekas pārstāvis Olte. Kā Latvijas sūtniecības sekretārs piedalījās N. Ozoliņš.

Par paveikto darbu ziņoja komitejas pagaidu priekšsēdis A. Āboliņš un paziņoja, ka iniciatoru grupa noliek savas pilnvaras.

Sūtniecības sekretārs informēja par bēgļu tiesisko stāvokli, izceldams sabiedroto solījumu, ka nevienu bēgli nepiespiedīs braukt uz turieni, kur tas brīvprātīgi nevēlas, nedz arī kavēs kādu brīvprātīgi atgriezties Padomju Savienībā.

Lielā vienprātībā ievēlēja jauno prezidiju: priekšsēdētāju A. Āboliņu, viņa vietnieku A. Frīdenbergu, sekretāru V. Briedi, kandidātu P. Megni un revidentu Arvīdu Zariņu; revīzijas komisijā Pauli Olti, Jāni Šmitu un Herbertu Zāgeru.

Prezidijā vēl iesaistīja Elizabeti Kraulu un Reinharda kundzi, kas darbojās organizācijā „Māte un bērns“, un mācītāju V. Rolli, kas uzņēmās latviešu garīgo aprūpi.

Vasaras otrajā pusē Komiteja aicināja nometņu iemītniekus no savas 5 kronu nedēļas kabatas naudas, ziedot ½ kronu Vācijā esošo latviešu bērnu un trūkumcietēju atbalstam, kas dzīvoja nesalīdzināmi grūtākos apstākļos. Ziedotāju atsaucība bija laba un īsā laikā bija saziedots ap 1000 kronu. Par to naudu sakomplektēja 195 pārtikas paciņas. DSK no savas puses deva klāt 1 kg zivju eļļas. Diemžēl nosūtīšanas atļauju dabūšana no dāņu un angļu iestādēm vilkās turpat divus mēnešus, un tikai 15. oktobrī Elizabete Kraule, DSK ierēdņu pavadīta, varēja paciņas nogādāt Lībekā, kur tās izdalīja divās nometnēs. Līdz gada beigām uz Vāciju bija nosūtīts jau ap 5 tonnu pārtikas līdzekļu.

Ievēlētā Latviešu palīdzības komiteja ieguva angļu militārās misijas, dāņu valdības un dāņu Sarkanā Krusta atzīšanu. Komitejas sēdeklis bija Kopenhāgenā. Komiteja regulāri sazinājās ar Latvijas sūtņiem Anglijā un ASV. Tipisku komitejas darba dienu N. M. bija aprakstījis šādi:

Ik rītu birojā kā pirmais ierodas pats priekšnieks Āboliņš, – viņš katru reizi pirmais izskata pastu, lai uzdotu līdz ar rīkojumiem to izstrādāt citiem. Neviens rakstiņš, nedz sīkumiņš nepaslīd viņa acij garām, kur kaut kas „neiet“, ķeras klāt viņš pats. Tad jau ierodas biroja „pamatdarbinieki“ Uhmanis un Mikitinskis. Viņi ložē ostā uz latviešu kuģa „Bru“, kas lepojas ar mūsu sarkanbaltsarkano karogu. Un tiešām, zem karoga ir mazs Latvijas stūrītis ar kuģa īpašnieces Reinhardes un kapteiņa Vētras attēliem priekšgalā.

Pa tam komitejā ieradusies mašīnrakstītāja Elza Geske, – sāk čirpstēt biroja circenis.

Uhmanis sāk, kā arvienu, rakāties savā kartotēkā: viņš pārsūta bēgļiem uz komiteju adresētās vēstules. Kā pastmeistaram viņam jāapkalpo 1800 latvieši Dānijas nometnēs un arī ārpus tām. Mikitinskis sacer apkārtrakstus nometnēm, atbild uz to ziņojumiem un pieprasījumiem. Kad pienāk Zviedrijas avīzes, viņam tās jāsadala nometnēm un abonentiem, jo izdalīšanas centrāle ir šī pati vieta.

Viss tas, ko še birojā saražo, saraksta, pāradresē utt., jāpārraksta Geskes jkdzei. Viņai visi jūt līdzi, ko nebūt neslēpj, bet ik dienas gādā, lai viņas mašīnas klaboņa ne uz brīdi neapstātos.

Krietni vēlāk par citiem ierodas komitejas sekretārs Briedis: viņš jau izstaigājies pa iestādēm. Tad priekšnieks ar sekretāru sabāž galvas kopā: viņi taisa „lielo politiku“ – gudro, kur griezties, no kā varētu dabūt vēl kādu ziedojumu, vārdu sakot, kādā kārtā vēl varētu palīdzēt latviešu bēgļiem. Tiešām, šie abi cīnās kā lauvas, bet Briedis arī vēl tik daudz staigā apkārt, ka viņa kundze to pagalam maz dabū redzēt.

Ir jau vēl trešais valdes loceklis – advokāts Frīdenbergs. Viņš dzīvo patālu – Olborgā; kad vajadzīgs, viņš steidzīgi brauc šurp un paveic, kas paveicams. Tad ir „lielā diena“: 3 „lielie“ pieveic 3 „mazos“, piespiež pastrādāt vairāk. Strādā arī paši, un rezultātā ir daudz kas paveikts.

Dānijā nokļuvis arī Liepājas ev. lut. draudzes mācītājs Rolle. Viņam te diezgan liela draudze, bet stipri izkaisīta. Viņš ir kā „skrejošais holandietis“, ne tikai notur dievkalpojumus, bet arī kristī, iesvētī, laulā, apbedī, – noskrējies pavisam plāns. Komitejas birojā viņš „ieskrien pēc sērkociņiem“, – un atkal ir projām.

Mūsu komitejas dāmas – Kraule un Reinharde skrien pa „savām“ iestādēm – Sarkanā Krusta nodaļām, „Rädda Barnen“ u.c. Viņas sagādājušas daudz apģērba, apavu, apmeklējušas slimos un ievainotos, stiprinājušas to garastāvokli un bez tam – cēlušas un vairojušas latviešu labo slavu Dānijā.

Strādāts, paveikts cik spēkos, un tāpat laikam ies vēl labu laiku. Gadās, ka kādam nevar visu izdarīt pa prātam – bet kad gan ir tā kur izdarīts! Strādāsim, tikai turot prātā, ka līdzam mūsu tautai un Latvijai.³⁴

Komitejas „dāma“ Elizabete Kraule jau Latvijā bija darbojusies Sieviešu palīdzības korpusā un YWCA. Otrā pasaules kara laikā pievērsusies slimo latviešu karavīru aprūpei. No 1948. līdz 1950. gadam bija pasaules YMCA/YWCA pārstāve Ludvigsburgas nometnē Vācijā. Viņas vīrs Andrejs Krauls bija Latviešu leģiona mācītājs.

14. novembrī Fakseladepladsas nometnē notika bēgļu padomes otrā sanāksme. Šo sanāksmi sasauca, lai pārrunātu pārmaiņas bēgļu aprūpē, kas radušās, bēgļus pārvietojot uz ziemas mītnēm un nometnes apvienojot. Šo sanāksmi saslimušā priekšsēdētāja A. Āboliņa vietā vadīja viņa vietnieks A. Frīdenbergs. Pēc ziņojumiem un debatēm apstiprināja budžetu, kas veidojās galvenokārt no bēgļu pašiemaksām – DKr. 0,50 mēnesī. Pirmais materiālais atbalsts komitejas darbam bija saņemts no sūtņa A. Bīlmaņa Vašingtonā – 500 dolāri, bet to naudu komiteja vēl nebija saņēmusi. Padome apstiprināja Dānijas latviešu kopas sabiedrisko tiesu. Par sabiedriskās tiesas priekšsēdētāju izraudzīja Nikolaju Dombrovski (bijušo senāta krimināldepartamenta sekretāru). Sanāksme noritēja lielā vienprātībā. Sanāksmes dalībnieki noraidīja katru vienības šķelšanu, kas būtu apkarojama ar visstingrākajiem līdzekļiem. Par savas darbības pamatuzdevumu padome uzskatīja labu attiecību uzturēšanu un sadarbību ar dāņu Sarkano Krustu. Padomes locekļi vienojās, ka Dānijas latviešiem būtu vēlams pievienoties iecerētam latviešu trimdas parlamentam – Latviešu Centrālai Padomei (LCP) Vācijā.

Padome izteica Palīdzības komitejas valdei uzticību un pateicību, pagarinot tās pilnvaras līdz 1946. gada 1. aprīlim. Lai rastu līdzekļus bēgļu aprūpes darbam, komitejas locekļi apstaigāja kādreiz Latvijā darbojušās dāņu firmas un citus labvēļus un aicināja ar ziedojumiem atbalstīt komitejas darbu, parakstoties t.s. „Zelta grāmatā“. Paredzēja šo grāmatu pēc atgriešanās Latvijā nodot Valsts prezidentam.

Bet jau 1945. gada beigās DSK atcēla Latviešu palīdzības komitejas valdi un tās pienākumus nodeva Latviešu sabiedriskajai tiesai.

Par komitejas valdes atcelšanu un tālāko notikumu gaitu lasāms Sabiedriskās tiesas priekšsēdētāja N. Dombrovska paskaidrojumā:

Dānijas Sarkanais Krusts ar 1945. g. 27. decembra rakstu paziņoja Latviešu kopas Dānijā Sabiedriskajai tiesai, ka viņam ienākušas dažādas sūdzības par Latviešu palīdzības komitejas darbību, un ka tas atrod par nepieciešamu izdarīt bēgļu nometnēs jaunas pārstāvju vēlēšanas, lai šādā ceļā pārbaudītu vai bēgļi šai komitejai uzticas, respektīvi, ievēlētu jaunu Latviešu palīdzības komiteju.

1946. g. 3. janvārī DSK kopējā apspriedē ar Sabiedrisko tiesu atkārtoja augšminētā rakstā teikto un uzdeva Sabiedriskajai tiesai izdarīt nometnēs jaunas komitejas vēlēšanas. Līdz jaunas komitejas izvēlēšanai Sabiedriskajai tiesai uzdeva pārstāvēt latviešu bēgļu intereses pie DSK. Tanī pašā sēdē DSK vēl paskaidroja, ka vārds „komiteja“ nedrīkstētu jaunās pārvaldes nosaukumā vairs figurēt. Sabiedriskā tiesa tūliņ arī stājās pie šī sava atsevišķā uzdevuma pildīšanas.

18. janvārī DSK izsauca mani uz apspriedi un paziņoja, ka jaunas bēgļu pārvaldes vēlēšanas jāpārtraucot, jo šāda pārvalde netikšot pieļauta.

23. janvāra sēdē DSK augstākā vadība man paziņoja, ka, pamatojoties uz Dānijas valdības rīkojumu, Latviešu palīdzības komiteja ir atcelta un jauna komiteja, respektīvi, kāds jauns bēgļu pašpārvaldes orgāns nav ievēlams. Tuvāks motivējums netika dots.

Vai kāds orgāns tiks radīts, kurā saplūstu bēgļu interešu aizstāvība, respektīvi, internās aprūpes jautājumi, vēl nav skaidrs. To rādīs vistuvākā nākotne.

Paskaidroju vēl, ka par atceltās komitejas vai tās vadošo personu darbību sūdzības Sabiedriskajai tiesai nav ienākušas.³⁵

Komiteja no savas puses paskaidroja, ka Sarkanais Krusts ar to darbību pārtraucis uz sūdzību pamata, ko tas saņēmis no dažiem latviešu bēgļiem. Sūdzību galvenie motivējumi skanot šādi: pirmo deputātu vēlēšanas pagājušajā gadā neesot notikušas uz demokrātiskiem pamatiem, komitejas valde neesot bijusi sevišķi aktīva, komiteja nepārstāvot visu bēgļu intereses. – Varot drošu secināt, ka pie Sarkanā Krusta griezusies šaura demagogu grupa, kas ar baumām un meliem gribot pati iekļūt latviešu bēgļu vadībā. Ticamāk gan bija, ka bēgļu palīdzības komitejas slēdza Padomju Savienības spiediena iespaidā.

Komitejas locekļi darījuši visu, kas bijis viņu spēkos, latviešu bēgļu labā, un arī latviešu nometnes izteikušas uzticību komitejai (pat ar piesūtītiem kopsapulcēs pieņemto rezolūciju protokoliem), nosodot baumotājus un melu pienesējus.³⁶

DSK arī paziņoja, ka pārtrauc sakarus ar visu Baltijas valstu palīdzības komitejām un arī ar Baltijas palīdzības komiteju. 1946. gada martā bēgļu pārstāvēšanai pie Dānijas Sarkanā Krusta nodibināja Baltijas biroju ar vienu pārstāvi no katras tautības. Latviešus birojā pārstāvēja N. Dombrovskis.

Neraugoties uz augšminētajiem notikumiem, Latviešu palīdzības komiteja līdz bēgļu pārstāvniecības jautājuma galīgai atrisināšanai turpināja kārtot visas uzsāktās bēgļu aprūpes lietas un atturējās no katras politiskas darbības. Visas latviešu nometnes turpināja uzturēt ar komiteju visciešāko kontaktu.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl

Vēres

³¹ „Nabagi pilīs“. Nordik, 2006

³² „Latvju vārds“ 1945. gada 23.jūnijā

³³ „Latvju Ziņas“ 1945. gada 23. jūnijā

³⁴ „Latvju Ziņas“ 1945. gada 29. septembrī

³⁵ „Latvju Vārds“ 1946.g. 30. janvārī.

³⁶ „Latvju Ziņas“ 1946.g. 26. janvārī.