Brīnumainā Bērdsvila (Birdsville) (6)

Palielināt / Enlarge

Pēters iekož kamieļu pīrāgā. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Glezna pie sienas Bērdsvilas beķerejā. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Ceļā uz sarkanām kāpām Simpsona tuksneša malā. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Vagona riepas pārbraukšanai kāpu smiltīm, bet ne dubļiem. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Plūdi pie kāpām. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Marija uz mazās sarkanās kāpas. FOTO no Marijas Perejmas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Kāpu puķes. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Izlidojot no Bērdsvilas. FOTO Marija Perejma.

Piektais turpinājums. Sākums LL724, LL725, LL726, LL727, LL728.

4. septembris

Tēvu dienā piecēlāmies agri, un Pēters brokastīs vēlējās ieēst slaveno kamieļa pīrāgu. Zinājām, ka beķereja atver durvis plkst. 7, un bijām tik pat laicīgi, kā puse no telšu pilsētiņas. Kaut kā laimējās tikt pie divvietīga dīvāna, kas bija pie sienas, pašā telpas aizmugurē. Tur lēnām sasildījāmies un baudījām ļoti garšīgo pīrāgu. Apkārtējās dekorācijas un gleznas radīja afgāņu pēcteču ietekmi.

Nakti bijām pavadījuši telšu slēdžu simfonijā, un piedevām visu noslēdza agrā rīta apkārtējo klepošana. Gandrīz kā simfoniskā orķestra koncertā. Pieņēmām, ka ļaudis atgriežas no kroga ballītes visādos laikos, jo mūziķi spēlēja gandrīz visu nakti.

Rīta simfonija iesākās ar iekurbulētiem lidmašīnas motoriem, kas ik pa brīdi laidās uz mājas pusi, kur nu katra. Telšu pilsētiņa palika klusāka un tukšāka.

Satikāmies ar blakus telšu iedzīvotājiem, un tie zināja stāstīt, ka viena no mūsu grupas vakardienas sacīkstēs esot tagad atrodama Youtube. Sū bija aizņēmusies garos gumijas zābakus no Viljamsa Krīka kroga darbinieces, jo nav bijušas kurpes slapjam laikam. Aizbraucot uz zirgu skriešanas laukumu viņa izdomājusi paņemt īsāko ceļu pāri dažām peļķēm, bet ne staigāt tām apkārt pa garāko taku. Viņa tikusi pusceļā, zābaki iegrimuši, un māls kā nelaiž zābaku ar kāju vaļā, tā nelaiž. Draugi malā smējušies, bet palīdzēt negājuši, zinot, ka labi tas nebeigsies. Beidzot kāds galants kungs no apkārtnes liellopu saimniecības, kam pašam neesot bijuši zābaki, esot viņu iznesis kā pasakā, bet bez zirga, taču ar visiem zābakiem.

Apstaigājām pilsētiņu, kur bija slimnīca ar vienu medmāsu, bibliotēka, peldbaseins un, protams, vienīgais krogs, kas bija palicis no sākuma gadiem, kad esot bijuši trīs. Apstājamies pie tvaikojošās zemes, to redzot aiz žoga. Tā ir Austrālijas vienīgā ģeotermāla elektrības ražotuve, kas dabīgi uzkarsē apakšzemes ūdeni un, ja pietrūkst, tad to papildina saules paneļi. Kurš būtu domājis, ka par ūdeni tuksnesī nav jāmaksā!

Dibināts 1870. gadā, Bērdsvilas rajons ir tikpat liels kā Anglija, bet tur ir 55 miljonu cilvēku; šeit, tāpat kā dibināšanas gadā, dzīvo 110 ļaudis. Liellopu ir vairāk nekā cilvēku. Nodomājām, cik gan unikāla un pastāvīga ir šī vieta tuksneša vidū.

Tieši tādēļ, ka atrodas tuksneša malā, zemes vidū, lielpilsētām pusceļā, tūristu skaits ik gadu turas starp 40 000 un 60 000, jo šis nav vienīgais festivāls, svinēts tik izolētā vietā. Apmešanās ir laicīgi jāaizrunā.

Ejot uz informācijas centru satikties ar grupu, gājām garām zirgu izsolei, kur skaidri izskanēja balsis un cenas. Mums bija paredzēts izmest mazu līkumu pa Simpsona tuksnesi uz ļoti augsto sarkano smilšu kāpu (Big Red). Pēters nolēma nepiedalīties, jo teica, ka jaunības gados esot kāpis mūsu jūrmalas kāpās, kas ir bijušas divstāvu celtnes augstumā. Viņš nebija vienīgais, kas palika uz trotuāru, pavicinot braucējiem.

Ceļa skati bija burvīgi. Tur bija puķes, stādi, zaļums, dubļi, ūdens peļķes un daudz ūdens, kas bija appludinājis zemi.

Pusceļā vagona vadītājs apstājās, lai pārbaudītu taku. Viņa vagona riepas bija tādas, lai pārbrauktu kāpas smiltis, bet ne dubļus. Teica, ka uz lielo sarkano kāpu netiksim, bet uz mazāko gan. Tā uzbraucām uz sarkano smilšu kalnu, no kā bija skaidra vīzija – ļoti interesanta pa abām pusēm. Ieteica mums novilkt kurpes un uzkāpt kāpā ar basām kājām, lai to īsti baudītu. Es nolēmu, ka negribu parādīties dušas telpās ar smilšainām kājām, un tik un tā man pietika darbošanās ar fotografēšanu. Bija neparasti kāpās redzēt ziedošas puķes un stādus. Neparasti arī redzēt vienu pāri ar diviem suņiem pastaigā kāpās.

Vadītājs noorganizēja galdiņu ar baltu galdautu, un visi pavadīja laiku ar uzkodām un dzērieniem, baudot pēdējos brīnumainos skatus.

Pēcpusdienā bijām lidlaukā un atvadījāmies no Bērdsvilas. Ovāls ir lidlaukam turpinājums, bet nezinājām, kādēļ futeņa stabi nebija redzami. Tie tīšām noņemti gadījumā, ja kādai lidmašīnai vajadzētu garāku skrejceļu. Pilsētas valdes plāni ir pagarināt skrejceļu, dodot iespēju lielākām lidmašīnām nolaisties. Vislielākā pašlaik esot Rex kompānijas pasta lidmašīna, kas atlido četras reizes nedēļā.

Hana mūs pārveda pa citu gaisa ceļa posmu. Šoreiz Pēters ir paņēmis vienu pretšūpošanos tableti, un ceram, ka labāk izturēs lidojumu. Arī pieturējāmies pie Hanas ieteikuma – pirms lidojuma nedzert kafiju. Šoreiz mēs lidojam pāri gāzes laukiem un krustojam četrus tuksnešus, kamēr nolaidāmies Viljamsa Krīkā.

Vakariņās bija vistas karbonāde ar čipiņiem. Ah, cik jauki būt kabīnē, šoreiz lielākā, bez apkārtējo krākšanas un dubļiem ārā. Tas, ka grīda čīkstēja, bija dzīves sīkums.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl