|
|
Laiks Latvijā: |
Brīnumainā Bērdsvila (Birdsville) (7)
Tuksneša ceļojums
Laikraksts Latvietis Nr. 730, 2022. g. 9. dec.
Marija Perejma -
Ieteikt draugiem.lv
Marija un Pēters pie „Cessna“ lidmašīnas. FOTO no Marijas Perejmas personīgā arhīva.
Ceļotāju grupa pie „Cessna“ lidmašīnas. FOTO no Marijas Perejmas personīgā arhīva.
Eira ezers (Lake Eyre). FOTO Marija Perejma.
Tuvojamies Viljamskrīkam (Williams Creek). FOTO Marija Perejma.
Dzeltenais akmeņa valabī (Yellow footed rock wallaby). FOTO Marija Perejma.
Ceļā uz Vadnu (Wadna). FOTO Marija Perejma.
Vadna (Wadna) māksla. FOTO Marija Perejma.
Aiza Flindersa kalnos. FOTO Marija Perejma.
Vadnas (Wadna) apkārtne. FOTO Marija Perejma.
Vadnas (Wadna) vadītājs. FOTO Marija Perejma.
Pie kapara raktuves. FOTO Marija Perejma.
Blinmana hotelis. FOTO Marija Perejma.
Sestais turpinājums. Sākums LL724, LL725, LL726, LL727, LL728, LL729.
5. septembris
Pirmdienas rītā piecēlāmies ar putnu čivināšanu. Nakts bija auksta. Āra debesis bija tumšas, bet ar mazu zilu piedevu, kas veidoja burvīgu pretstatu ar apkārtējiem kokiem.
Bija agras brokastis, lai varētu plkst. 8 izlidot uz Mārī. Tur palika mans džemperis, domājot ka būsim karstumā! Viss bija kluss, atskaitot lidmašīnu motoru iesildīšanās skaņas.
Pie galda tuvāk iepazināmies ar pilotu Marku, kas papildināja ģimenes vēsturi un stāstīja, ka viņa vecmāmiņa esot bijusi pirmā sieviete, kas šķērsojusi Simpsona tuksnesi. Katram ir savi stāsti, un visi ir apbrīnojami. Te ir tik daudz vēstures, tik daudz ģimenes saites ar zemi un visam pa virsu – mīlestība pret dabu un apkārtni. Varēja izjust lepnumu par paveikto un izcīnīto.
Esam tā pieraduši pie lidošanas, ka liekas, ka tas ir mūsu ikdienas transports. Piloti vēlējās ar mūsu grupu uzņemt kopīgu bildi, ko tie uzlika uz Viljamsa Krīka hoteļa FaceBook lapas. Sociālā medija iedarbināta.
Bija kluss un rīta gaismā Eira ezers (Lake Eyre) likās gandrīz ēterisks. Neticami skaisti.
Šis tad bija mūsu pēdējais lidojums ar Hanu. Tagad atskatoties, jāsaka, ka biju iespaidota ar zemes dabīgām krāsu maiņām un, protams, ka redzējām tuksnesi neparasti zaļu un ar ūdeni bagātu. Nesagaidīju pēc lidojumiem, īpaši garākiem, kad nakti gultā pavadīšu šūpošanās sajūtā, ka viss ķermenis turpina gaisa deju bez gaisa bedrēm. Tas man parasti notiek tikai pēc gariem vilciena braucieniem.
Pēc īsā 45 minūšu lidojuma paņēmām bagāžu un atvadījāmies no Hanas. Diena bija auksta, bez saules, bet bez lietus.
Iekāpām atpakaļ busiņā un Koplijā ieēdām piknika pusdienas. Vieta bija zināma, un cilpojām tālāk izmetot mazu līkumu uz Paračilna, jo Rita saņēma ziņas, ka viena no mūsu grupas ir tur atstājuši džemperi.
Nākamais posms bija pa aizu ar staltiem eikaliptiem, akmeņiem un skaistiem skatiem, vienalga uz kuru pusi acis skatās. Varējām iedomāties, kādēļ šeit ir mākslinieka Hansa Haisona (Hans Heysen) mīļākā apkārtne. Busiņš apstājās, lai mēs varam uzņemt foto bildes, gan jāsaka, ka pusdienas vidū gaisma nebija devīga.
Pagaršojām dabīgos stādus, viens bija ar piparmētras garšu, un vērojām apkārtnes alas un garās cipreses priedes, kas raksturīgas Dienvidaustrālijā.
Atpakaļ busiņā piebraucam pie Ankoridžu (Anchorage) – maza vietiņa, kas savā laikā bija tuberkulozes slimnīca. Ne tikai tā ir izolēta, bet tai apkārt ir ļoti daudz takas pastaigām svaigā gaisā. Mums laimējās redzēt arī Dzelteno akmeņa valabī (Yellow footed rock wallaby), kas dzīvo starp akmeņiem.
Piebraucām pie Vadna (Wadna) centra, kas apkārtnes valodā nozīmē bumerangs un kur aborigēnu centra īpašnieks Kristiāns Kultārds (Kristian Coulthard) ievadīja ar interesantiem stāstiem par apkārtni. Tur varēja iegādāties viņu tautu mantas. Man iepatikās viena šalle, un maks palika vieglāks. Īsā sarunā ar Kristiānu nodevu sveicienus viņa tēvam, ar ko strādāju pagātnē apbalvotā izglītības programmā, kad strādāju pie valsts TV/radio.
Iebraucām Blinmanā (Blinman), kur informācijas telpās mums visiem pārbaudīja temperatūru. Pilsētiņas sabiedrība brīvprātīgi organizē kapara raktuves tūres, un tā kā apakšzemes ejas ir šauras, visiem jābūt 100% veseliem. Maskas arī bija jāvelk.
Pilsētiņa ir maziņa, bet kapara raktuves tūres ir populāras. Pilsētas vārds nāk no aitu ganiņa Roberta Blinmana, kas, ganot lopiņus, ievēroja un atrada kalnu kapara bagātību.
Mūs sadalīja divās grupās un noveda pa dziļām takām uz leju. Pie muzeja ir daudz piestrādāts – mūzika, skaņu efekti, gaismas, stāsti, lietas, sienas ierāmētas bildes. Muzejs ir saņēmis vairākas godalgas par inovāciju un radošo izdomu, bet to nevar apmeklēt bez gida, un mums viņa trāpījās ar ļoti lielu iedvesmu.
Apkārtnē ir daudz pastaigas taku un skaisti skati. Neviens pa galveno ielu nekustēja, viss kluss un mierīgs. Varējam būt vieni ar dabas skaņām.
Piegājām pie bāra, kur mūs apkalpoja sieviete, kurai tēvs bija itāļu, bet māte – aborigēnu izcelsmes. Pavaicājām viņai pa unikālo alu ar vārdu Peg N Leg. Iznāk, ka alus ir par godu pilsētas dibinātājam. Tas bija Robertam Palam vārds, jo vienas kājas apakšējā daļa bijusi koka protēze. Kāju bija pazaudējis kuļmašīnā. Žēl, ka alus ir tikai pērkams pilsētiņas krogā, jo bija garšīgs.
Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“
Turpmāk vēl
SLUDINĀJUMI
SLUDINĀJUMI
BookDepository.com
