Juris svētkos (9)

Palielināt / Enlarge

Gardākās pusdienas Latvijā – pildītas pankūkas un biešu zupa.

Palielināt / Enlarge

Juris Ķeniņš Vērmanes dārzā sastop gan Kārli Oskaru ar ģīgu, gan dziedātāju senā autentiskā tērpā.

Palielināt / Enlarge

Māra un Juris Ķeniņi priecīgi satikt Mariku Zeimuli (no kreisās).

Palielināt / Enlarge

Pusdivos naktī Rīgas ielās. No kreisās: Arta Krūze, pārstāve no Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras, kura piedalījās svētkos 2019. gadā Toronto, Māra un Juris Ķeniņi, un folkloriste Laura Šmidberga no Igaunijas.

Astotais turpinājums. Sākums LL764, LL765, LL767, LL768, LL770, LL771, LL777, LL778.

XXVII Vispārējiem latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkiem tuvojoties izskaņai, palika tikai divi „lielie“ koncerti, bet tas nenozīmēja, ka nebija vēl daudz (ārpus pankūkām, biešu zupām, Ādažu meža sēņu čipšiem un Valmiermuižas alum) ko baudīt un piedzīvot.

Aizmirsu pieminēt vēl citu gardumu: Kārums. Kā akreditētiem žurnālistiem bija tiesības iestāties preses centrā, lietot datorus un citus aparātus, bet arī Kārums, kā svētku sponsors, bija uzstādījis ledusskapi ar savu ražu. Mmmm! Viens no labiem jaunumiem ir, ka Kanādas Latviešu centrs Toronto ir arī iegādājies tādu ledusskapi un varam uz vietas baudīt, kopā ar citiem dārgumiem no Latvijas, šo kārumu. Manuprāt, citrona Kārums garšo tieši kā manas mammas Lieldienu paska.

Sestdiena bija folkloras diena Tīra spēle. Godi. Godīgums Vērmanes dārzā un Esplanādē, nemitīgi mainoties ansambļiem no visām Latvijas malām. Mums vajadzēja tikai atvērt Elizabetes ielas viesnīcas logu un baudīt folkloras radio. Hanzas peronā no plkst. 12.00 bija arī bērnu un jauniešu vokālo ansambļu koncerts Es vēlos sev ko pastāstīt, un bērnu folkloras kopu koncerts Esplanādē Liepa auga ar ozolu. Kā teicu, pat pēdējās dienās, nevarēja tikt uz visu. Arī laimīgie cilvēki, kuriem bija izdevies iegādāties biļetes uz lieliem koncertiem baudīja šos koncertus, un bezmaksas sarīkojumi arī nodrošināja, ka visi, kuri vēlējās, varēja piedzīvot svētkus. (Varam arī lepoties par šo daudzveidīgo izvēli svētkos Kanādā, rīkotājiem iespiežot 25 sarīkojumus četrās dienās.)

Pēdējo reizi izstaigājām Vērmanes dārza tirdziņu, atkal sastapām paziņas. Pat dalībniekiem bija „tiesības“ tur būt – Noslēguma koncertam ģenerālmēģinājums tikai plkst. 20.00, un Deju lieluzvedumam pēdējā izrāde plkst. 22.00 Daugavas stadionā, kur pēc koncerta sekos svētku dalībnieku balle līdz, pēc programmas, plkst. 4.00. Nu, dejotāji būs pelnījuši!

Blakus Vērmanes dārza skatuvei, ansambļi gatavojās uzstāties; visādi – gan no lauku kapelām līdz Latvijā labākiem un pazīstamākiem. Ejot garām, ieraudzīju instrumentu, kas mani uzreiz pievilka. Gandrīz čells, bet ne gluži. Momentā uzrunāju šī instrumentu izpildītāju – instruments pats nemācēja atbildēt. Tā ir ģīga. Instruments dzima Zviedrijā 1820. gados kā pavadījumu instruments dievkalpojumos. Nosaukums noteikti vācu valodas geige – vijole. Atceļoja uz Latviju, kur atrada vietu zemnieku kapelās, šodien autentiskās folkloras grupās. Jauneklis bija man pazīstamāks kā instruments – Kārlis Oskars no grupas Vilkači. Toronto klausītāji ir piedzīvojuši ģīgu, jo Vilkači viesojās Toronto pirms dažiem gadiem. Labāk lai tautasmuzikasinstrumenti.lv apraksta šo brīnumu: „garena koka kastīte kalpo kā rezonators, tās virspusē ir kāpņveida pirkstu laipa jeb grifs ar toņkārtas iedalījumiem, pāri pārvilkta savītas zarnas vai metāla stīga. Vienstīdzi ieskandina ar zirga astru (kontrabasa) lociņu, kas ieziests ar priežu sveķiem.“ (Un es uz sava lociņa vienmēr liku dārgu „kolofonu“ – varēja iztikt ar priežu sveķiem! Man nepazīstamais instruments ir pat iemūžināts Latvijas pastmarkā! Ansamblī ģīga pilda basa pienākumus un, protams, ir vieglāk pārnesājams nekā milzīgais kontrabass.

Sastapām tur visādus: altvijolisti Anniju Kerno no Filadelfijas (bet Latvijā kā Dzirkstele dejotāju), burvīgu dziedātāju savā senā autentiskā tērpā un savā laikā Kultūras ministrijas biroja vadītāju Mariku Zeimuli, ar kuru bieži bija sadarbība. Viņa patlaban atbild par transportu. (Un uzzinājām, ka gatavojas reisam Rīga-Ņujorka!)

Protams, lielais dienas notikums – deju lieluzvedums Daugavas stadionā Mūžīgais dzinējs. Ļoti uzrunāja sarīkojuma līdzvadītāja meistara Jāņa Purviņa vārdi: „Kamēr vien Latvijā un ārpus tās būs cilvēki, kas dejo, tikmēr būs deju pulciņi. Kamēr būs deju pulciņi, būs arī Deju svētki. Un kamēr būs Deju svētki, pastāvēs latvieši un latviešu valoda.“ Jūtu to personīgi, jo mūsu dedzīgie senči svešumā domāja līdzīgi, ASV un Kanādā dibinot Dziesmu svētkus jau 1953. gadā.

Aklā laime, ka izdevās, atkal plkst. 3.00 naktī izspiest trīs biļetes no datora – protams, ne visas kopā un pilnīgi stadiona gala galiņā. Bet prieks tur būt, piedzīvot, piedalīties un satikt jaunus draugus, šajā koncertā sēžot ar divām jaukām dejas cienītājām, kuras ieradušies no Ogres tautas tērpos un ar ziediem, kā pienākas svinīgos sarīkojumos.

Dejotājs ar divām kreisām kājām, kurš labāk iederas pavadījumu kapelā, neuzdrošināsies novērtēt piedzīvoto – tikai WOW! Pēc cipariem bija 667 deju „kolektīvi“ (par to vārdu citu reizi), no tām 34 no diasporas (no Kanādas mūsu burvīgie Daugaviņa un Daugaviņas meistari, pie vadības tik pat burvīgā Selga Apse). Selga jau otro reizi no vietas ir izpelnījusi lieluzveduma virsvadītājas godu, un, manuprāt, vēl lielākā amatā kalpo kā XVI Latviešu Dziesmu un Deju svētku Kanādā Rīcības komitejas priekšsēde. Kanāda ir vienmēr bijusi labi pārstāvēta svētkos Latvijā, pirms 15 gadiem virsvadītājas lomā kalpojot Toronto Dižā danča dvēselei Mārai Simsonei.

Turpinot ar cipariem, kopējais dejotāju skaits bija 17 543. Būs jāuzticas rīkotājiem, jo pats katru galviņu nespēju izskaitīt. Kur iedomājos, ka deja pieder jaunatnei, iegaumēju, ka no 667 grupām, 238 bija jauniešu, bet 318 vidējās paaudzes un gavilēju 106 senioru grupām.

Mūžīgā dzinēja stāsts bija par „ceļinieku“, kurš „nolemj doties ceļojumā pa Latviju, apciemot savas dzimtās vietas – tuvākus un attālākus radus, un aplūkojot mājas, kur pavadīta bērnība. Soli pa solim ceļojuma stāsts atklāj Latvijas novadu dažādību, vietējo ļaužu rakstura īpašības un tikumus.“ Mēs, diaspora, bijām pieskaitīti pie Rīgas šajā ceļojumā, diasporas kopām nodejojot divas dejas; pirmā – Jāņa Purviņa virsvadībā, otrā – Selgas. Otrais sarīkojuma līdzvadītājs bija otrais leģendārais Jānis Ērglis. Tautieši varēs paši novērtēt maestro Ērgli, viņam ar Tautas deju ansambli (TDA – oficiāls apzīmējums labākām grupām) Teiksma viesojoties Kanādā nākamgad.

Noslēgumā, visi 17 543 bija uz laukuma plecu pie pleca, bet ar koncerta beigām neviens gluži negribēja atstāt šo vietu – ne dejotāji, ne skatītāji. Laikam balle bija jau sākusies! Ballēšana lai paliek citām paaudzēm, un laimējās iespiesties pārpildītā autobusā, kurš uz pavēli aizveda tieši uz Barona un Dzirnavu ielu krustojumu. Izkāpjot – vēl paziņas. Telefona foto rāda, ka tas bija plkst. 1.30 no rīta... nevar būt.

Anekdote: reiz biju Latvijā kādā muzikālā dienestā, un gadījās, ka brālis Indulis arī bija, apciemojot savu vecāko meitu Lauru. Bija sarunāts tikties Mūzikas akadēmijā, kur man bija mēģinājums. Mārai un Indulim tuvojoties Akadēmijai, nepārsteidzoši, jo Akadēmijas mācības spēks, nāk virsdiriģents Ints Teterovskis. Labi pazīstam Intu, un viņš ir bijis viesis gan mūsu mājā, gan vasarnīcā. Māra un Ints apkampās, parunājās dažas minūtes, un tad katrs gāja savu ceļu. Indulis kratīja galvu: „Kā tas var būt, ka atbrauc 6 500 kilometrus un uz ielas sastop kādu, ko skaidrs labi pazīst? Es varētu staigāt pa Toronto ielām divas nedēļas un nesatikt nevienu.“ Latvijā tas notiek katru dienu, un bieži prasām viens otrai „Ko Indulis teiktu?“

Latvija, tu esi tik maziņa un burvīga, tik skaista, tik garšīga.

Juris Ķeniņš
Laikrakstam „Latvietis“

Pirmpublicējums laikrakstā „Latvija Amerikā“ Nr. 36.

Turpmāk vēl

Fotogrāfijas: Astrīde Sīle, Dveins Falks, Māra Ķeniņa, Juris Ķeniņš.