Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Jaundienvidvelsas Universitāte (8)

Atmiņas par studiju gadiem

Laikraksts Latvietis Nr. 668, 2021. g. 22. sept.
Guntars Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Sidnejas Latviešu biedrības 10 gadu jubileja. G. Saiva labajā malā ar biedrības darbiniekiem. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Septītais turpinājums. Sākums LL661, LL662, LL663, LL664, LL665, LL666, LL667.

Iesaistījos Sidnejas Latviešu biedrības (SLB) darbā. 1961. gadā biju biedrības priekšsēža biedrs, pārstāvis Nama padomē un biļetena ekspedīcijas lietu kārtotājs. 1962. gadā biju ceremoniju meistars SLB 10 gadu darba atcerē.

Reiz vienā valdes sēdē bijām pieņēmuši kādu lēmumu. Par ko tas bija, neatceros, bet tas nav svarīgi. Nākamā valdes sēdē Biedrības valdes priekšsēdētājs teica, ka viņš to lietu esot pārlēmis. Ja būtu teicis, ka viņš ierosina to lietu vēlreiz pārspriest, tad nebūtu nekādas problēmas. Bet ar lietas vienpusīgu pārlemšanu man bija problēma. Priekšsēdētājs bija darba rūķis un visu cienību viņam! Bet viņš bija pieradis pie 1934. gada apvērsuma kārtības. Lai pieņemtu kādu lēmumu, bija nepieciešama un pietiekoša priekšsēdētāja balss. Tāpēc 1964. gadā uz biedrības valdi vairs nekandidēju. Tā izbeidzas mans pirmais etaps SLB valdē.

* * *

Mācību Asistentam bija arī mācīšanas pienākumi. Visu laiku nevarēju pavadīt pie maģistra darba. Bija ne tikai jāasistē lektoriem dažādu teorētisko priekšmetu praktiskos darbos, bet arī patstāvīgi jāvada vairāki praktiskie darbi mehānikas laboratorijā un jāpārskata laboratorijas uzdevumu burtnīcas. Dažkārt arī gadījās pa kādam misēklim. Reiz kādā eksperimentā aizskaloju visu manometra dzīvsudrabu ūdens noteku sistēmā.

Tāpat bija jāpiedalās pie Tēlotājas ģeometrijas eksāmenu darbu vērtēšanas. Katrai problēmai un pat problēmas daļai bija noteikts punktu skaits. Diviem vērtētājiem bija jānonāk pie tās pašas gala atzīmes. Mehānikas skolas studentu atzīmes vēl statistiski apstrādāja asociētais profesors Vuds. Runāja, ka viņš lietojot Gausa normālsadalījuma metodes, kuru derīgumam vajag vismaz 30 – 40 novērojumu, bet mehānikas skolā bija tikai ap 10 studentu. Pielietojot Gausa normālsadalījuma metodes, varēja gadīties, ka kādi studenti pēc atzīmju apstrādāšanas ieguva zemāku punktu skaitu un eksāmenu pat nenolika!

* * *

Jau lasījām, ka pirmā graduācijas ceremonija Kensingtonā notika 1955. gadā, gan vēl ārpusē pie tur pirmās uzceltās ēkas. Sākās universitātes lēna pārcelšana uz Kensingtonu. Netālu no Anzaka ielas, High ielas malā, uzcēla trīs pagaidu vienstāva ēkas ar 3 stāvu torni uz Anzaka ielas pusi. Trešo ēku no High ielas puses nodeva mehānikas skolas rīcībā. No Altimo pārcēla dažas laboratorijas, to skaitā arī manu analoģijas tanku. Profesoram Ketleborovam (C. Kettleborough) un laikam vēl diviem vai trim mācību spēkiem iekārtoja birojus. Mācību spēku ieņemtie posteņi mainījās tik bieži, ka neesmu varējis tiem izsekot. Viens no pārceltajiem bija Braiants. Vai viņš tajā laikā vēl bija tikai lektors, vai jau profesors, tiešām nezinu. Jaunpienācējs bija lektors E. Szomanskis, M.Sc.Eng. (Poland), B.Ec.  (Tas.). Viņš universitātes darbā palika īsu laiku, pārgāja strādāt pie Atomu Enerģijas Komisijas.

Lai nebūtu visa diena jāpavada tikai pie analoģijas tanka, kamēr torņa katrā stāvā izbūvēja vienu biroja telpu, pats uz savu iniciatīvu iekārtojos pagaidu birojā – foto laboratorijā. Vienu tornī izbūvēto biroja telpu atvēlēja mums diviem Mācību Asistentiem: no ASV Northwestern Universitātes atbraukušam Džonam Viningam (Winnings) un man. Šī ēka bija pavisam tuvu 1961. gadā atklātai universitātes Round House.

Profesoram Ketleborovam bija liels birojs ar atsevišķu sekretāres Mirdzas Kainas priekštelpu. Mirdzai ļoti nepatika, ja arī es viņu sauca par Mērcu. Viena no profesora Ketleborova pētīšanas interesēm bija tā sauktie zemas berzes gaisa gultņi, ar plānu gāzes filmu starp divām savā starpā neskarošām, rotējošām virsmām. Tā bija problēma, ko ar zīmuli uz papīra nevarēja atrisināt. Tajā laikā universitātes vienīgajam UTECOM datoram nebija pietiekošas atmiņas fiziskās problēmas atrisināšanai. Fiziskā problēma pārvērtās programmēšanas mākslā, lai apietu datora mazo atmiņu.

Šīs problēmas atrisināšanu nodeva doktora grāda studentam Dž. Viningam. Nezinu, kā Džonam veicās, jo mums pārtrūka sakari.

Akadēmiskā personāla darbu stipri iespaidoja t.s. „publicē, vai pazūdi“ (publish or perish) princips. Ja ne gluži pazūdi, tad vismaz neavansējies. Prof. Ketleborovs ļoti sekmīgi izmantoja šo principu un savu stāvokli zinātniskā laukā, lai oriģinālos pētījumus vispirms publicētu augstas reputācijas zinātniskā literatūrā. Tad tos, nedaudz pārveidotus, publicēja kādā citā žurnālā un varbūt arī vēl kādā trešā. Un viņš nebija vienīgais. Mans tēzes supervizors R. Braiants arī ļoti labi pieprata šo tehniku.

Sekmīgai sava priekšmeta mācīšanai bija vairāk sekundāra nozīme.

Bet ne jau kuru katru pētījumu vai problēmas atrisinājumu izdevās tūlīt nopublicēt. Tehniskie žurnāli varēja būt diezgan izvēlīgi gan darba standarta, gan autora zinātniskās reputācijas ziņā.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com